RECENZIJA: Caur zaļo lapotni saredzams skaidrāk 0
Oļģerta Krodera jaunākā iestudējuma pasaule asociējas ar pavasara lapu zaļumu. Tas laikam tāpēc, ka scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis Apaļās zāles aprisēs pa atvērto nobružātās verandas logu ļauj ienākt Valmieras lapotņu košumam un kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa galvenās varones tērpu izrādes pirmajā daļā darinājusi salātzaļos toņos.
Līdz ar to izrādes koptēls atklājas gaišs un caurspīdīgs. Tēlu attiecības šādā izgaismojumā – skaidras un mērķtiecīgi atklātas. A. Ostrovska vēstījums izrādē “Līgava bez pūra” ieguvis ne vien psiholoģiski pamatotu risinājumu, Ievas Puķes daiļo Larisu eksponējot daudzo pielūdzēju uzmanības centrā kā iekārojamu kumosiņu, bet arī smeldzīgu zemtekstu par mērķiem, kas dažādu apstākļu dēļ dzīvē tā arī nav aizsniedzami. Šajā gadījumā svaru kausos likta nauda un patiesas jūtas, un jūtīgā sirds – Larisa – paliek zaudētājos.
Taču mīlēt, gan katrs citādi, vēlas arī Aigara Apiņa līdz smieklīgumam nožēlojamais Karandiševs, Krišjāņa Salmiņa viegli ciniskais Voževatovs, Agra Māsēna mecenātiski “cēlais” Knurovs un Mārtiņa Lūša visumā pragmatiski ievirzītais, taču aizrauties spējīgais Paratovs. Izrādes centra izkārtojumā valda apskaužama skaidrība, tomēr vīriešu personālā vēl pietrūkst kaislības sprieguma. Savukārt Ieva Puķe pārliecina ar kaislīgu un emocionālu lomas piepildījumu, arī Dace Eversa māmiņas Ogudalovas lomā dzīvo intensīvi un psiholoģiski interesanti.
