Sabalansēt bioloģiju ar ekonomiku un saprātu 3

Kārlis Vasulis, žurnāls “Baltijas Koks”

Šajā pavasarī AS Latvijas valsts meži (LVM) audzētos skujkoku meža stādus var iegādāties jebkurš interesents, nav nepieciešama iepriekšēja rezervācija vai līgums – ir iespējams doties uz kokaudzētavu un uz vietas nopirkt stādus. Tuvojoties mežu stādīšanas sezonai, uz sarunu aicinām uzņēmuma LVM Sēklas un stādi ražošanas izpilddirektori Laimu Zvejnieci. Viņa mudina stādīt mežus un nebaidīties no kaitēkļiem, kas pēdējā laikā savairojušies Eiropā, tostarp Latvijā. «Stādiet un atjaunojiet mežus, nebaidieties no mizgrauža un smecernieka. Egļu mūķene pirms gadiem bija galvenais kaitēklis, bet tad tās populācija samazinājās. Dabā viss mainās – kaitēkļi nāk un aiziet. Pavisam tie nepazūd, bet cilvēkam ar to jāsadzīvo. Galvenais – jāsabalansē bioloģija ar ekonomiku un saprātu,» viņa akcentē.

Reklāma
Reklāma
FOTO. Ziemeļkorejas līderis uzdāvina Putinam greznu portretu, kas lika apklust…
VIDEO. Laupītāji uz motocikliem mēģina apzagt garām ejošu sievieti, taču nelāgais nodoms viņiem tūlītēji atspēlējas 11
Kokteilis
Lielā Mēness ilūzija – nepalaidiet garām zemeņu pilnmēnesi 22. jūnijā, tas būs īpašs
Lasīt citas ziņas

Kādēļ LVM Sēklas un stādi šogad maina stādu tirdzniecības kārtību?

Iepriekšējos gados LVM vajadzēja krietni vairāk stādu. Šogad ir samazināts stādīšanas skaits, kā arī esam attīstījuši jauno Mežvidu kokaudzētavu, un šogad stādi ienāk jau pilnā apritē. Tādēļ šobrīd varam pilnībā nodrošināt Latvijas tirgu, kā arī eksportēt. Ilgtermiņa līgumi, protams, ir spēkā, tostarp ar Latvijas kompānijām.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pēc mūsu novērojumiem katru gadu ir aptuveni divi vai trīs miljoni stādu, kuri vienmēr ir jāizliek brīvā tirgū. Viss atkarīgs no koksnes noieta un ciršanas apjomiem visā Latvijā. Līdz ar to stādu tirgus iet līdzi ciršanas apjomam un viļņojas – tas nekad nebūs pilnīgi stabils, bet ik pa laikam pamainīsies. Tagad ir tā stadija, kad mums ir attīstīta šī, pēc kārtas jau desmitā kokaudzētava, un stādi ir pieejami pilnā apjomā. Šogad plānojam realizēt 62 miljonus stādu. Galvenās sugas ietver skujkokus – priedi un egli.

Gribu teikt, ka nevajag baidīties no priežu lielā smecernieka un egļu astoņzobu mizgrauža. Ar šiem kaitēkļiem ir jācīnās un audzes ir jācenšas aizsargāt. Priežu meži nekur nepaliks, un domāju, ka tās būs galvenās audzes Latvijā vēl ilgu laiku.

Vienlaikus attīstām patlaban pieprasīto bērza un melnalkšņa stādu audzēšanu. Tagad arvien vairāk lapu koki iekļaujas pieprasījuma sastāvā, kas vairāk saistāms ar lauksaimniecības zemju apmežošanu. Lapu koku stādus patlaban vēl tirgosim uz līgumu pamata. Tomēr šogad spējam iesēt vairāk šo sugu koku, līdz ar to domāju, ka nākamgad varēsim piedāvāt lielāku skaitu.

Ir iespēja arī pieteikties stādu iegādei mūsu mājaslapā, aizpildot veidlapu. Katrs sniedz tik daudz informācijas, cik spēj, bet, ja kaut ko nezina, mūsu darbinieki palīdzēs pēc attiecīgā e-pasta saņemšanas. Veidlapā nepieciešams norādīt, kur paredzēts stādīt kokus, jo stādiem ir svarīga izcelsmes vieta. To jautājam nevis tādēļ, ka esam ziņkārīgi, bet tādēļ, ka mums jāpiedāvā pareizā stādu izcelsmes vieta. Priedei Latvijā ir iedalīti divi stādīšanas reģioni, eglei – trīs, bērzam – divi, bet ar melnalksni ir visvienkāršāk, jo tam ir tikai viens reģions, proti, visa Latvijas teritorija. Kā zināms, melnalksnis mīl mitras vietas, un pēc šīs sugas pakāpeniski palielinās pieprasījums. Pirms pieciem gadiem realizējām aptuveni 100 tūkstošus melnalkšņa stādu gadā, bet šobrīd šis apjoms ir palielinājies līdz miljonam. Protams, melnalksnis nebūs galvenā suga, bet miljons stādu melnalksnim ir diezgan daudz. Domāju, ka pieprasījums pēc melnalkšņa var pieaugt līdz pat diviem miljoniem stādu gadā.

Reklāma
Reklāma

Cik izteikta Latvijā šobrīd ir skujkoku kaitēkļu problēma, un kādi ir labākie risinājumi?

Pamatā ir divi galvenie kaitēkļi – priežu lielais smecernieks un egļu astoņzobu mizgrauzis. Priežu lielais smecernieks ir kaitēklis, ar kuru cīnāmies jau stādaudzētavās, stādiņus apstrādājot ar ķīmiskajiem aizsardzības līdzekļiem, bet arvien palielinām tā saucamo alternatīvo stādu apstrādi. Mums saimniecībā ir attīstīti trīs aizsardzības veidi. Viens ir Coniflex, kas ir smilts un līmes maisījums, ko uzklāj uz stāda stumbra, un tas aizsargā stumbru divus gadus. Šā līdzekļa ietekmē smecerniekam ir grūti pārvietoties pa stumbru un tam ķeras zobi. Nevar dot garantiju, ka neko nesagrauzīs, bet kopumā šis līdzeklis dod ļoti labu aizsardzību. Nākamais ir sintezēts bišu vasks, ko uzklāj gan ar automātisko līniju, gan manuālām iekārtām. Trešais veids, ar ko mēs aizsargājam kailsakņus ar uzlaboto sakņu sistēmu, proti, egles, ir butkots. Šis arī ir labs aizsarglīdzeklis, ko apstiprināja nesens pētījums.

Otrs, kas pēdējos gados pamatīgi savairojies, ir astoņzobu mizgrauzis. Šis kaitēklis gan neattiecas uz stādiem, tomēr Latvijā ir sabiezinātas egļu audzes un dažādu apstākļu ietekmē šis kaitēklis ir savairojies. Sākumā tas vairāk bija raksturīgs Dienvideiropai. Bija periods, kad Vācijas koksnes tirgu pārplūdināja egles no bojātām audzēm. Kaitēklis ir atvēlies arī līdz mums. Protams, tas bija sastopams arī iepriekš, bet ir šie savairošanās periodi, kam neko nevar izdarīt. Tam ir daudz iemeslu. Jāsaka, monoaudzes ir pakļautas lielākam riskam. Kaitēklis mēdz uzbrukt arī veseliem kokiem, īpaši eglēm pusaugu vecumā. Vējš izšūpo saknes pēc meža retināšanas, un tad mizgrauzis uzbrūk aktīvāk. Gan jau šī invāzija pāries, un viss nostāsies normālās sliedēs. Šobrīd šis kaitēklis vairāk skar Latvijas austrumu daļu. Rietumu daļa ir salīdzinoši mazāk skarta.

Vai varat pastāstīt par aktualitātēm stādu audzēšanas nozarē?

Vienmēr saku, ka kokaudzētava, tāpat kā Rīga, nav pabeigta un nekad nebūs pabeigta. Protams, mūsu attīstībā ir bijuši posmi – pirmais bija, kad ieviesām ietvarstādus kā tādus. Sākumā visi par tiem brīnījās un negribēja tos pieņemt. Skandināvijā sākotnēji mēģināja audzēt stādus tādās kā papīra tūtiņās. Tomēr problēma bija, ka šai metodei nebija sakņu orientācijas un priedēm augot saknes sāka griezties riņķī. Zviedrijā priedes pēc kāda laika pat sāka krist ārā. Ja priedei sakne sagriežas, tai ir ļoti grūti atgriezties atpakaļ. Jāņem vērā, ka Zviedrijā augsne atšķiras no Latvijā esošās – tā ir daudz klinšaināka, un kokiem ir grūtāk iesakņoties. Bija situācija, ka desmitgadīgi koki sāka krist ārā. Zinātnieki to sešdesmitajos gados pamatīgi pētīja un konstatēja vainu – saknes sagriešanās.

Pasaulē stādu konteineru dizains ir ļoti attīstījies un tiem ir simtiem veidu. Kad sākām ar to nodarboties, braucām pa pasauli, meklējot īstos ietvarus. Domāju, esam atraduši ļoti labu balansu starp ekonomiku un bioloģiju. Mūsu izvēlētajiem konteineriem ir speciālas rieviņas, līdz ar to sakne aug vertikāli un negriežas riņķī, notiek laba gaisa apmaiņa, kā arī skaits uz kvadrātmetru ir optimāls.

Lai kāpinātu stādu apjomu, attīstām jauno kokaudzētavu Mežvidos. Šobrīd tur tiek būvēts saldētavu komplekss, bet siltumnīcas strādā jau otro gadu. Arī pārējās kokaudzētavās nekas neapstājas. Mums ir spēcīgi tehnoloģiskie darbinieki, kas domā, sapņo un kam patīk šī lieta. Katru gadu ieviešam kaut ko jaunu. Principā viss tiek darīts, lai īsākā laikā un maksimāli lielā apjomā varētu izaugt stādi.

Limitējošo faktoru arī vienmēr ir daudz, sākot ar zemi, beidzot ar cilvēkiem. Tādēļ jau mums ir desmit kokaudzētavas no Popes līdz Lubānai.

Saldētavu kompleksi ir liels uzvaras gājiens. Tie ļauj realizēt lielu apjomu stādu noteiktā laikā. Protams, optimālais stādīšanas laiks ir no aprīļa vidus līdz maija beigām, bet, ja sanāk stādīt jūnijā, var dabūt stādus no saldētavas, tādējādi pagarinot stādīšanas sezonu. Šobrīd populāra kļūst mehanizētā stādīšana ar traktoru palīdzību, un to sāk izmantot arī privātās kompānijas. Grūti teikt, cik tālu tas attīstīsies, bet, kā zināms, darbaroku vairāk nekļūst. Darbaroku trūkumu izjūt visas nozares, līdz ar to arī mežu nozare virzās arvien lielākas automatizācijas virzienā.

Latvijā varam lepoties ar tradīcijām un panākumiem selekcijā. Kā jūs raksturotu attīstību šajā jomā?

Selekcija ir viens no pamatiem, lai izaudzētu labāku mežaudzi – ātrāk, kvalitatīvāk. Mums ir daudz vēlmju. Vienmēr saku, ka selekcija ir viens aspekts, bet nedrīkst aizmirst par mežu kopšanu, lai sasniegtu selekcijas efektu. Pareizi jāiestāda, jāizvēlas īstais stāds, jāizkopj un pareizi jānocērt, un vēl pareizi jāaizsargā no visiem zvēriem un nezvēriem.

Sešdesmitajos gados tika ierīkotas pirmās plantācijas – jāsaka liels paldies iepriekšējām paaudzēm, kas nodarbojās ar selekciju. Viņi kāpa kokos, sameklēja skaistākās priedes un egles – ar mazāk zariem, platāku leņķi, vienu galotni un daļēji ātrāk augošas. No šiem izcilajiem kokiem izveidoja pirmās plantācijas, kuras dēvē par pirmās pakāpes plantācijām. Laika gaitā selekcijas programma ir noritējusi teju nepārtraukti. Deviņdesmitajos gados process nedaudz palēninājās, bet turpinājās. Par laimi, mums ir pašiem savs mežzinātnes institūts Silava, kur strādā selekcijas zinātnieki. Priede ir pirmā, ar ko aizgāja selekcijā, un tai ir sasniegts visaugstākais efekts – 25–30% uzlabojums pret parasto mežu. Egle arī ir aizgājusi tālu – aptuveni 25% uzlabojums. Ar bērzu ir interesanti – bērzs ir ļoti nepieciešams, īpaši mūsu pašu skaistajam Latvijas Finierim. Ir veiksmīgi ierīkotas pirmās pakāpes bērzu plantācijas, esam veiksmīgi savākuši ražu siltumnīcās. Protams, cilvēkam nekad nav miera, jo vajag vēl labāk. Tagad esam ierīkojuši otrās pakāpes plantāciju, bet šogad trūkst sēklu. Mēs un Silava pie tā spēcīgi strādājam, bet acīmredzot šajā procesā ir tik daudz komponentu – laiks, siltums, mitrums u. c. –, kā ietekmē īsti nevar to uzķert. Varbūt labāki kloni sāk mazāk ražot vai notiek kāda cita norise. Salīdzinājumam – jo smalkāka rožu šķirne, jo cimperlīgāka. Tiesa, šobrīd ar to nesokas arī igauņiem un lietuviešiem. Cenšamies risināt problēmu, strādājot visi kopā, tostarp ar Somiju, kas ir flagmaņi bērzu audzēšanā.

Cits izaicinājums, kuru attīstām, ir in vitro laboratorija, kur augi tiek pavairoti barotnē. Ar šo metodi no viena zaru posma var savairot tūkstošiem stādu. Tā arī ir cimperlīga lieta, ne viss vienmēr izdodas, kā iecerēts. Sadarbībā ar Silavu jau ir izdevies klonus pavairot, un nākotnē tā varētu būt laba metode, kā dabūt jaunus klonus. Vai tas aizies tālāk lielā ražošanā? Tas būs atkarīgs no izmaksām un sekmēm. Šobrīd jau var teikt, ka ar in vitro metodi var pavairot bērzus, bet nepieciešams dabūt tur iekšā pašus labākos klonus.

Mums ir arī melnalkšņu plantācijas, kur ievācam sēklas. Šai sugai selekcijas rezultātā ir panākts 15% uzlabojums. Protams, ir arī citas sugas, piemēram, atraktīvākiem meža īpašniekiem patīk iestādīt lapegli, citi izvēlas dižskābardi, līdz ar to arvien aktīvāk skatāmies šajā virzienā.

Vai Latvijā tiek importēti stādi?

Latvijā kopā audzē aptuveni 70 miljonus stādu gadā. Ļoti nelielā apjomā stādi tiek arī importēti, piemēram, no Lietuvas pierobežas. Lai stādus varētu importēt, nepieciešama Meža dienesta atļauja. Atļauju ievest stādus var neizsniegt uz Meža likuma pamata. Vadoties pēc zinātniskiem pētījumiem, tiek pieņemts, ka koku var pārvietot divu platuma grādu robežās. Ir arī citi viedokļi, piemēram, Kanādas pētnieku vidū, proti, viņuprāt, stādus var stādīt arī ģeogrāfiski plašāk. Bet pieļauju, ka Ziemeļamerikā varētu būt nedaudz citi apstākļi, piemēram, okeānu tuvums vai citas nianses, bet man par to grūti spriest. Mums to regulē Mežu likums – uz Silavas pētniecības bāzes likumā ir iestrādāts, kas der Latvijai un kas neder. Piemēram, mežaudzes priedi idejiski var pārvietot no austrumiem uz rietumiem, bet otrādi nevar. Nav tā, ka priede neaugs, bet augšanas kvalitāte būs lēnāka. Likums zināmā mērā aizsargā mežu apsaimniekotāju, lai viņš neiestādītu nepareizo sugu. Jāakcentē, ka importētais apjoms ir tiešām neliels. LVM gadā iestāda aptuveni 30 miljonus stādu, otru daļu iestāda privātie apsaimniekotāji. Ir arī privātās kokaudzētavas, kas, kopā ņemot, ražo līdz astoņiem miljoniem stādu gadā – tas nav liels apjoms, jo vēsturiski Latvijā bija vairāk stādaudzētavu. Deviņdesmitajos gados bija liels meža stādu pārpalikums, un praktiski privātās kokaudzētavas pārgāja uz dekoratīvo stādu audzēšanu. Dekoratīvo stādu tirgus pakāpeniski aug, bet lēcienu piedzīvoja pandēmijas laikā.

Neliela apjoma stādu audzēšana ir ekonomiski ļoti grūta. Pat audzējot divus trīs miljonus stādu gadā, konkurēt tirgū ir sarežģīti. Jāņem vērā, ka tirgus gadu laikā var mainīties, proti, piedzīvot lejupslīdi. Tad nepieciešams pārdzīvot šādus periodus un bez lieliem ieguldījumiem tirgū nevar noturēties. Ja dažiem no malas liekas, ka tas ir viegls bizness, tas noteikti tā nav.

Kāda ir mūsu stādu eksporta struktūra?

Aptuveni ceturtdaļu no visa Latvijā izaudzēto stādu apjoma eksportējam. Katrā valstī ir savas nianses. Mūsu stādi der Zviedrijai no Stokholmas uz leju, faktiski Dienvidzviedrijai. Mūsu stādi der arī Igaunijai un Lietuvai. Uz Igauniju eksportējam, bet Lietuvā pietiek ar pašu audzēto. Somijā realizējam nelielu apjomu. Faktiski pamattirgi eksportam ir Zviedrija un Igaunija. Tomēr, ja runājam par izcelsmi, jāteic, ka Zviedrijai audzējam kokus ar viņu sēklām. Piemēram, egli cenšamies audzēt ar zviedru sēklām, pašmāju egļu sēklas pieturot rezervei, jo egle arī ir cimperlīga meitene, kas ražo tikai ik pa 10–12 gadiem.

Zviedrijas tirgus patērē 250 līdz 300 miljonus stādu gadā. Jāsaka, Zviedrijas tirgū tikt iekšā nemaz nebija viegli. Sākām procesu ap 2006. gadu –

ideja bija ļoti pareiza, skatoties no tagadējā viedokļa. Būvējot audzētavas, sapratām, ka Latvijā nevarēsim visu realizēt. Palīdzēja, ka tolaik spējām iepirkt ļoti labas iekārtas no Zviedrijas. Tas mums nedaudz uzspodrināja spalvas un palīdzēja sarunās. Pirmajā gadā uz Zviedriju eksportējām nelielu apjomu – zem miljona stādu. Tā tas lēnām sākās, uzradās divi pastāvīgi klienti, kuriem nav savas kokaudzētavas Zviedrijā, bet viņi veic mežsaimniecības pasākumus. Ar šiem klientiem, kas gribēja kāpināt stādīšanas apjomus, ir izdevies ievērojami kāpināt eksporta apjomus. LVM iepriekšējos gados tika pārmests, ka notiek stādu eksports uz Zviedriju, bet pietrūkst stādāmā materiāla tepat Latvijā. Tomēr jāteic, ka mums bija noslēgti ilgtermiņa līgumi, kurus nevarēja lauzt. Vienlaikus viņu tirgum audzējām stādus no zviedru sēklām, kas Latvijai vienkārši neder. Cilvēki to pārsvarā nezina. Labā ziņa ir tāda, ka šobrīd stādu pietiks visiem. Kad ar pilnu jaudu sāks strādāt jaunā kokaudzētava, tad 20 miljonus stādu gadā varēsim droši eksportēt, kā arī pašiem pilnībā pietiks.

No malas šķiet, ka varētu būvēt arvien jaunas kokaudzētavas un palielināt eksporta apjomus. Kādi ir ierobežojošie faktori?

Atslēgas termins ir tirgus kapacitāte. Tādēļ ir investīciju projekti un tirgus izpēte, ar ko cīnāmies. Piemēram, desmito kokaudzētavu cēlām no jauna, nevis paplašinājām esošās. Esošās kokaudzētavas jau iepriekš paplašinājām trijos piegājienos un sapratām, ka turpmāka paplašināšana būs pārāk sarežģīta. Tā visa rezultātā kļuva skaidrs, ka jāceļ jauna. Par tirgus kapacitāti kā tādu – to izsaka tirgus pētījumi. Uz Igauniju varam eksportēt piecus līdz 10 miljonus stādu, bet uz Zviedriju eksportēt varētu līdz pat 25 miljoniem stādu gadā.

Sēklu plantācijas vēsturiski ir uz LVM zemes, mēs arī glabājam sēklas priekš visas Latvijas – tas mums ir tāds cēls uzdevums. Atceroties pagātni, deviņdesmito gadu beigās pie mums brauca eiropieši skatīties, kas notiek stādu audzēšanas nozarē. Bija arī iecere eiropiešiem investēt stādu audzētavā, bet šis plāns nerealizējās.

Pēc platuma grādiem mums ļoti teorētiski derētu arī Krievijas un Baltkrievijas tirgi. Piemēram, ir pētījumi, kas apliecina, ka mums der arī Baltkrievijas sēklas. Tās arī tika uzskatītas par labām, tomēr baltkrievi nav attīstījuši selekciju. Savā laikā zviedri arī aktīvi iepirka baltkrievu sēklas, bet tagad tas viss ir neaktīvs. Teorētiski mūsu stādi der Baltkrievijai, bet pēc šābrīža ģeopolitiskā stāvokļa vairāk varētu domāt par to, ka mūsu stādi varētu parādīties Ukrainā. Pirms visa šā trakā notikuma ukraiņu delegācijas diezgan bieži brauca pie mums. Arī viņiem ir stādaudzētavas, kas nav nemaz tik sliktas. Tomēr viņi vēlējās attīstīt tālāk, noslēdzām arī sadarbības memorandu. Domāju, viņi paši gribēs visu attīstīt. Iespējams, sākumā viņiem vajadzēs vairāk apmežot. Teorētiski tāda iespēja ir, bet, kā būs praktiski, to mēs vēl redzēsim.

Kā stādu audzēšanas jomā mēs izskatāmies pret kaimiņiem no konkurences viedokļa?

Esam stabili priekšgalā. To var teikt, īpaši nelieloties. Tas cita starpā veidojies selekcijas tradīciju ietekmē, bet galvenais faktors tomēr ir straujais LVM uzplaukums un attīstība. Varētu teikt, ka stādu audzēšanas tehnoloģiju igauņi un lietuvieši nošpikoja no mums. Tostarp šos pašus konteinerus, līnijas un tamlīdzīgi. Viņi mums seko, līdz ar to mēs nevaram strādāt ar aizvērtām acīm, mums visu laiku ir jāattīstās, jāveic katrs uzlabojums, jāiet pa priekšu, lai būtu, kur steigties arī igauņiem un lietuviešiem. Igauņi pirmie pēc mums sāka audzēt ietvarstādus, lietuvieši spītējās ilgāk, bet jau pirms pieciem gadiem viņi sākuši izmantot tehnoloģiju, kuru lietojam mēs. Ar lietuviešiem ir cenu konkurence, bet pašreiz mēs spējam turēt kvalitāti, stādu veidus, loģistiku un kārtību, kādā mēs audzējam stādus. Tas ir mūsu pluss. Tomēr acis jātur vaļā. Ja attīstīsim katru sīkumu, būs labi.

Kāds būs nākamais izrāviens stādu audzēšanas tehnoloģijās?

Pirmais ir metode in vitro, bet tā jāattīsta pakāpeniski un ar prātu. Ietvarstādu tehnoloģija neizmirs, tā nepārtraukti attīstās. Zinātnieki strādā pie tā, lai veidotos labākas saknes un tās labāk ieaugtu. Nākotnes izaicinājums ir strādāt pie iekārtām, ar kuru palīdzību visu var maksimāli ātri un efektīvi paveikt. Ietvarstādu konteineri ir plastmasas ražojums, un tie ir ļoti ilglaicīgi. Kad pirkām konteinerus, tika norādīts, ka tos varēs lietot vismaz 10 gadu. Tagad tos lietojam jau 20 gadu, atjaunojuši esam vien daļu. Tie ir divas reizes pārstrādājami. Tuvākā nākotnē neredzu, ka varētu mainīties materiāls konteineriem. Lielais izaicinājums ir kūdra un substrāts, par ko mēs cīnāmies ar Eiropu. Nezinu, ar ko tas beigsies. Kūdras substrāts ir tā vērtība, kurā mēs audzējam stādus. Mēs cīnāmies, lai kūdras ieguve Latvijā būtu. To aizliegt šobrīd būtu liela muļķība. Tas būtu pamatīgs trieciens arī visai dārzkopībai.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.