“Sabraukuši te visādi rīdzinieki, sapirkušies villas un dzīvo” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 48
Dzirdēju nejauši un pa ausu galam, ka kāda dusmīga kundzīte aprunā mani: “Sabraukuši te visādi rīdzinieki, sapirkušies villas un dzīvo”. Klausījos un domāju, kāpēc tā jārunā. Ne tā kundzīte mani pazīst, ne manu māju, bet viņai ir viedoklis, ko, turklāt, izplata tālāk.
Atbraucu mājās, un man bija nedaudz skumji. Par to, ka daži cilvēki ir tādi, kādi ir. Bet varu viņai būt pateicīga, jo mājās sapratu, ka mana “villa” ir ne tikai mans patvērums, bet mans draugs, ar kuru kopā esam katru dienu un abas sadzīvojam.
Pirms laika biju arī izlasījusi vārdus, ko teica Sandra Zaiceva par kādu vecu māju, ko viņa atjauno – māja saukusi Sandru palīgā tai skaisti novecot. Arī par šiem vārdiem biju ilgi domājusi. Un nu tie man vienā vakarā sastājās rindās un teikumos. Jo mani “Salnēni” tos ir pelnījuši. Es biju izdomājusi, kā mums ar manu māju klājas.
Kad naktīs tā izdveš dīvainas skaņas, es domās saku: ”Vecenīt, saņemies, cik var sēsties un šķobīties, tu to dari jau vairāk nekā 150 gadus!?”
Tad māja man: ”Vecenīt, saņemies un nomaini man jumtu” un tecina uz galvas lietusūdeņus.
Kad dūmi nāca istabā, nevis prom skurstenī, abas laikam sapratāmies. Jāpārmūrē krāsns. Un nu mums ir krāsns, skaista. Un malkas steķītis mums ir skaists. Piestāvošs krāsnij un mājai.
Kad nolēmu šoziem vairs nesalt, sarunāju ar māju, ka pacietīsim kādu laiku nekārtībā un nosiltināsim sienas. Tikai, kad norāva dēļus, es uzzināju, ka man ir ļoti, ļoti skaista guļbūves māja. Gribējās to tādu atstāt, bet meistars teica, ka jāizvēlas starp siltumu un smukumu. Mēs abas ar māju sen neesam jaunietes un izlēmām par labu siltumam. Bet tāpat būs smuki. Kad darbi beigsies.
Kā man ir ar manu māju? Viņa laikam palīdz man skaisti novecot. Neļaujot sēdēt mierā, aicinot uz jauniem plāniem un iedvesmojot. Ar to, ka viņa man tāda ir. Veca, sena, sasaukusi mani pie sevis
“Salnēnus” nopirku nedomājot. Izkāpu no mašīnas un sajutu, ka te es gribu palikt. Te ir īpaša vieta un visi, kas ir kaut reizi to apciemojuši, var to apliecināt. Te nekas nav vienkārši. Ne dzīve, ne ikdiena. To visu klāj kas sens un mistisks, cik vien pašiem prāts paver šos vārtus un ļauj ieskatīties. Bieži sēžu uz terasītes, skatos uz senajiem ozoliem – tādi man ir trīs, viens drīz noteikti būs dižozols. Pa tā zariem lēkā vāveres, nesen mamma atveda man atrādīt savus bērnus, jo ziemā biju viņai pirkusi riekstus, tātad pelnījusi šo parādi.
Uzreiz aiz ozoliem vijas senais ceļš uz Vecpiebalgu, tas atrodams vēl kartēs un aizvērtām acīm var iedomāties, kā pa to brauc pajūgi un sveicina “Salnēnu” saimniekus. Es ļoti jūtu saikni ar cilvēkiem, kas šo vietu kopuši. Gan tiem, ar ko varu par to parunāt, gan ar tiem, kas nav šai saulē, bet viņi te kaut kur ir.
Ik pa laikam kāds atsūta kādu vēstures liecību par to, kas te noticis. Zinu, ka pagājušā gadsimta sākumā te bija vēveru (audēju) skola. Griestos lielajā istabā ir āķītis, kas par to liecina – tur stellēm kāda detaļa bijusi iekārta. Un podnieks esot bijis tas, kas šo māju cēlis, vēl tagad apkārt viss podu lauskās.
Es joprojām, mājās pārnākot, sasveicinos ar podnieku. Kuram ar laiku ir radies arī vārds. Antons. Patīk domāt, ka viņš pieskata mani un mūsu māju. Iespējams, viņš man lika izkāpt pirms 12 gadiem no mašīnas un pateikt, ka es te palikšu. Iespējams, viņš manī redzēja kaut ko, ko es pati nezinu. Iespējams, es atradu patvērumu.
Bet pilnīgi noteikti es zinu, ka mana večiņa ir mans sabiedrotais un tāds paliks līdz mana mūža galam. Un vēl pēc tam. Jo kaut kur jau es te piestāšu pasērst arī no tās saules.
