Viesturs Mūrmanis darba mūžu veltījis senču īpašumu atjaunošanai 2
Dzīvojamai mājai Jaunraunā ir interesants nosaukums – “Kalna Spāriņi Pēteri”. Tas tādēļ, lai atšķirtu no blakus mājas, kam vārds ir “Kalna Spāriņi Ādami”. Viestura tēvs bija Ungurmuižas dārznieks. Kad apprecējies, nopircis “Kalna Spāriņus Ādamus”, bet “Pēteri” agrāk bija Viestura tantes māja.
Saimnieks rāda ģimenes relikviju – rūtiņu lapas pusīti. Tas ir Viestura Mūrmaņa pirmais dokuments – vecmātes rakstīta izziņa, ka 1941. gada 12. jūnijā Lilijai Mūrmanei “Kalna Spāriņos” piedzimis puisēns.
Vecmamma izskoloja
Viestura bērnība bija ļoti smaga. Jau pēc desmit dienām sācies karš, bet 1945. gada 5. februāris Jaunraunā bija melnā diena – tad uz Sibīriju izveda daudzus vīriešus, arī Viestura tēvu. Padomju vara lielākām zemnieku saimniecībām uzlika neizpildāmus nodokļus. Māte, smagā darba nomocīta, 1947. gadā saslima un nomira ar plaušu karsoni. Tajā pašā gadā izsūtījumā nomira tēvs. Sešgadīgais Viesturs kopā ar brāli Jāni palika bāreņos. Labi, ka vecmamma Marija Jēkabsone savos astoņdesmit gados vēl spēja turēt govi un kopt dārzu, viņa arī izaudzināja un izskoloja abus puikas. Par to Viesturs un Jānis viņai saka lielu paldies.
Viesturs rāda senu fotogrāfiju. Tagadējā zaļā pagalma vietā līdz pat mājas slieksnim ir kartupeļu lauks, kur salīkusi strādā vecmamma. Kolhozu laikos piemājas zemes bija maz, to visu izmantoja sakņu dārzam, bet govij sienu pļāva pa grāvmalām. Ne par kādiem daiļdārziem nebija laika domāt.
Viesturs pabeidza augstskolu un strādāja kopsaimniecībā par galveno agronomu. Vēlāk, līdz pat aiziešanai pensijā, bija Lauksaimniecības ministrijas Sēklu kontroles dienesta vadītājs.
