Ciemos senā zvejnieku mājā, kur pateicas Jūrasmātei un godā dabas ritmus 1
Iebraucot rojnieku Aigas un Matīsa Sproģu mājas pagalmā, pat nezinātājam top skaidrs, ka šeit dzīvo zvejnieki. Par to liecina Matīsa izveidotie jūras un zivju dekoratīvo tēlu motīvi. Ēku 1895. gadā cēlis kāds tāljūras kapteinis, kas to bija iecerējis kā atpūtas māju. Vieta apzināti izvēlēta aizvējā, aiz kalniņa, lai nepūstu asie jūras vēji.
– Saimnieks mājai deva vārdu “Dzintari”, taču padomijas laikā aizrāvās ar ielu veidošanu, un mēs dzīvojam Meža ielā. Bet šī vieta ir ideāla – kalniņš, upīte, trīs minūšu gājienā no mājām ir slavenais Rojas avotiņš. Mana astoņdesmitpiecgadīgā tante no Talsiem brauc ar kanniņām pēc avota ūdens. Es gan esmu par slinku, lai ietu uz avotu, mums ir ļoti labs krāna ūdens, – stāsta piekrastes zvejnieks Matīss.
Saimnieks atzīst, ka jūra viņu vienmēr ir saistījusi. Arī Matīsa tētis devies jūrā, viņš bijis mehāniķis uz zvejas kuģiem. Tālās jūras gan Matīsu nevilina.
– Ilgākais laiks, ko esmu pavadījis uz kuģa, ir četrarpus mēneši Atlantijas okeānā. Vienreiz pamēģināju un vairāk negribu, tas ir cietums uz ūdens. Piekrastes zvejniekam ir rosīgāka dzīve, visu laiku iznāk darboties. Man patīk arī sīkdarbi – lāpīt tīklus, šūt murdus. Es jau no četrpadsmit gadu vecuma vasarās gāju jūrā, biju zvejaspuika. Pēc armijas gadiem, kurus pavadīju, dienot Vladivostokā jūras kājniekos, atgriezos Rojā. Zvejnieku kolhozs “Banga” organizēja matrožu, zvejnieku kursus, un es arī pieteicos mācībām, – stāsta Matīss.
