Ciemos senā zvejnieku mājā, kur pateicas Jūrasmātei un godā dabas ritmus 1
Iebraucot rojnieku Aigas un Matīsa Sproģu mājas pagalmā, pat nezinātājam top skaidrs, ka šeit dzīvo zvejnieki. Par to liecina Matīsa izveidotie jūras un zivju dekoratīvo tēlu motīvi. Ēku 1895. gadā cēlis kāds tāljūras kapteinis, kas to bija iecerējis kā atpūtas māju. Vieta apzināti izvēlēta aizvējā, aiz kalniņa, lai nepūstu asie jūras vēji.
– Saimnieks mājai deva vārdu “Dzintari”, taču padomijas laikā aizrāvās ar ielu veidošanu, un mēs dzīvojam Meža ielā. Bet šī vieta ir ideāla – kalniņš, upīte, trīs minūšu gājienā no mājām ir slavenais Rojas avotiņš. Mana astoņdesmitpiecgadīgā tante no Talsiem brauc ar kanniņām pēc avota ūdens. Es gan esmu par slinku, lai ietu uz avotu, mums ir ļoti labs krāna ūdens, – stāsta piekrastes zvejnieks Matīss.
Saimnieks atzīst, ka jūra viņu vienmēr ir saistījusi. Arī Matīsa tētis devies jūrā, viņš bijis mehāniķis uz zvejas kuģiem. Tālās jūras gan Matīsu nevilina.
– Ilgākais laiks, ko esmu pavadījis uz kuģa, ir četrarpus mēneši Atlantijas okeānā. Vienreiz pamēģināju un vairāk negribu, tas ir cietums uz ūdens. Piekrastes zvejniekam ir rosīgāka dzīve, visu laiku iznāk darboties. Man patīk arī sīkdarbi – lāpīt tīklus, šūt murdus. Es jau no četrpadsmit gadu vecuma vasarās gāju jūrā, biju zvejaspuika. Pēc armijas gadiem, kurus pavadīju, dienot Vladivostokā jūras kājniekos, atgriezos Rojā. Zvejnieku kolhozs “Banga” organizēja matrožu, zvejnieku kursus, un es arī pieteicos mācībām, – stāsta Matīss.
Painteresējāmies, ar kādu laivu viņš dodas zvejā?
– Tagad jau vairs nebrauc jūrā ar koka laivām, jo tās ir grūti uzturēt kārtībā. Izmanto no dzelzs vai stiklašķiedras materiāliem veidotas laivas. No jūras vienā braucienā varam izvest krastā divas tonnas zivju. Zveja sākas, tiklīdz pavasarī no jūras pavirzās nost ledus. Pirmos ķeram lašveidīgos – taimiņus. Tad tīklā nāk bute, reņģe, breksis, bet pēc Zvejnieku svētkiem metam mieru, jo tad jūra sāk aizaugt ciet. Iepriekšējā vakarā pirms došanās zvejā palasu internetā laika ziņas un esmu secinājis, ka visprecīzāk tās spēj noteikt norvēģi un čehi. Tāpat esmu pārliecinājies, ka tautas ticējums par to, kāds vējš iepūš Jurģos, tāds pūtīs visu gadu, patiešām piepildās. Šajos Jurģos pūta ziemeļu un ziemeļaustrumu vējš, un tas arī šogad ir valdošais. Mums zvejā viss ir smalki izrēķināts, zinām, cikos svaigajai zivij jānonāk ražotnē uz lentes, lai vērējas var sākt strādāt. Apstrādes uzņēmumiem zivju pietiek, taču trūkst strādnieku, lai gan algas maksā labas un vēl pasniedz brīvpusdienas. Pirms diviem gadiem vienā no ražotnēm strādāja bulgāri – tēvs un dēls. Pēc tam viņi aizbrauca atpakaļ uz dzimteni un par nopelnīto naudu uzcēla māju. Kādreiz piekrastes zvejnieka amats skaitījās prestižs, taču tagad gan jaunos grūti dabūt laivās. Cilvēku ir tik, cik ir, nav no kā izvēlēties. Zivju arī paliek mazāk. Lielākā problēma ir ēdelīgie roņi, kuri zvejas tīklos izplēš logu uz Eiropu. Izskatās, ka mēs ar saviem lomiem esam tiem uzklājuši zviedru galdu. Kad es 1996. gadā sāku braukt zvejā, Baltijas jūrā dzīvoja divi tūkstoši roņu, bet tagad jau savairojušies trīsdesmit tūkstoši, un aiztikt tos nedrīkst. Cilvēkiem liekas, ka ronītis ir tāds mīļš dzīvnieciņš, taču, kad tie uzbrūk zvejas tīkliem, tad man vienā rāvienā ir saplēsti 20 eiro. Otrs lielākais ienaidnieks ir jūras grundulis, tie ir spējīgi vairoties paši ar sevi. Šīs rijīgās būtnes apēd visu zivij domāto pamatbarību. Krievijā gan ir uzcelts piemineklis jūras grundulim, jo kara laikā tie paglāba cilvēkus no bada. Taču patiesībā tā ir nevērtīga zivs, kura lielākoties tiek samalta zivju miltos, – stāsta Matīss.
Viņš smejoties sevi dēvē par zvejniekšoferi, jo ziemā braukā uz Norvēģiju pēc mencu aknām, kas pēc tam Latvijā tiek pārstrādātas konservos.
– Ja grib ēst maizi ar divām desas šķēlēm, tad jāstrādā arī ziemā. Visiem piekrastes zvejniekiem ir divi darbi. Kāds iet strādāt mežā, kāds stūrē ātrās palīdzības mašīnu, kāds raujas zivju cehā. Mani norvēģu kompanjoni nav prognozējami. Pēkšņi var atskanēt zvans, ka ir mencu aknas, un man jāpošas ceļā. Bijis arī tā, ka mīnus četrdesmit divos grādos esmu Norvēģijā palicis uz ceļa. Es sirdī tomēr esmu zvejnieks. No jūras nevajag baidīties, taču cienīt gan to vajag. Nākot krastā, es vienmēr pasaku paldies Jūrasmātei par to dieniņu un gūto lomu. Zvejā dodamies divatā ar pārinieku, bet jūrā mēs maz runājam, jo abi zinām savu darbu un nav nekas sakāms. Krastā mēs vairāk sarunājamies, – atzīst Matīss.
Bet kuras ir zvejnieka ģimenes galdā iecienītākās zivis? Matīss smej, ka viņi varot sacīt Mārtiņa Rītiņa vārdiem – ja jums mājās nav nekā ēdama, paņemiet no ledusskapja lasi. Aiga gan uzskata, ka nav nekā labāka par reņģi, jo to var pagatavot tik dažādos veidos. Matīss piebilst, ka viņam tomēr labāk garšojot pēc svaigiem gurķiem smaržojošā salaka. Viņš ir arī Rojas novada zvejniecības un licencēšanas komisijas vadītājs, bet bēda tāda, ka zvejot gribētāju Rojā ir vairāk nekā izsniedzamo atļauju skaits.
Aigai pieder sava frizētava, kuru nosaukusi vīra vārdā “Matīss”. Viņa frizē vīriešu galvas un atzīst, ka sarunas ar kungiem ir pat saistošākas nekā ar dāmām. Cik tad daudz varot runāt ar sievietēm par kosmētiku un modi. Sproģu divdesmittrīsgadīgā meita Kristiāna Medicīnas koledžā izmācījusies par vecmāti, bet tagad Rīgas Stradiņa universitātē studē sabiedrības veselības mācību.
– Meita mums māca pareizi dzīvot. Viņas ietekmē jau esam atteikušies no mikroviļņu krāsns. Kādreiz jau jaunieši pēc studijām ar lepnumu atgriezās Rojā. Toreiz pastāvēja bagātais zvejnieku kolhozs “Banga”, kur bija nepieciešami izglītoti speciālisti. Tagad jau arī jaunieši noteikti nāktu atpakaļ, būtu, kur dzīvot, taču nav jau ko darīt. Priecē, ka Rojā ir sakopti īpašumi, radīta patīkama vide. Katrs iedzīvotājs parūpējas par savas sētas skaistumu. Man tikai nepatīk, ja sākas žēlabainas runas par grūto dzīvi. Es arī varētu mēnesi no vietas slīkt žēlabās, ja vien zinātu, ka pēc tam kļūs vieglāk. Priecājos, ka mums izaugusi darbīga meita. Vasarās viņa strādā atpūtas kompleksā “Dzintarkrasts”. Ceru, ka Kristiāna paliks Latvijā. Viņa saka: vēlētos kļūt par veselības ministri. Barikāžu laikā dzimušajiem bērniem ir pavisam citāda domāšana. Manuprāt, tā ir paaudze, kas patiesi iestāsies par Latviju, – spriež Aiga.
Tikmēr Matīss mums lepni nodemonstrē Aigas apliecību, kurā rakstīts, ka viņa apguvusi pieaugušo neformālās izglītības programmu “Burāšanas pamati”. Jahtas gan vēl nav, bet Aiga optimistiski teic, ka gan jau kādreiz to iegādāsies.
– Pie mums bija iespēja apgūt burāšanas pamatus, un domāju – kāpēc to neizmantot? Daudzi cilvēki ir pakūtri un tikai spriedelē, ka Rojā nav ko darīt. Taču gan mākslas, gan mūzikas skola piedāvā mācības arī pieaugušajiem. Mēs ar vīru savulaik esam beiguši mūzikas skolu, es mācījos spēlēt akordeonu, bet Matīss – pūst trompeti, – pastāsta Aiga.
Tad viņa atvainojas, ka mūs jāpamet, jo jādodas uz frizētavu pie klienta.
– Daudzi mani klienti ir pārcēlušies uz dzīvi ārzemēs, bet, kad ierodas Rojā, nāk apgriezt matus, jo pie mums šie pakalpojumi ir lētāki.
Bet Matīss mūs aicina iepazīties ar viņa burinieku kolekciju, kas iekārtota verandā. Aiga piebilst, ka viņa no katra ārzemju ceļojuma atvedot vīram kādu burinieku. Matīss vērš mūsu uzmanību uz verandas grīdu, kas veidota no veciem ķieģeļiem. Šo ideju viņš esot noskatījis Brīvdabas muzejā. Uz Meža ielas namiņu Sproģu ģimene pārcēlās 1997. gadā. Līdz tam mitinājušies Matīsa vecāku celtajā namā, kas atrodas simts metru attālumā no pašreizējās mājas. Matīss skaidro, ka vēlējušies dzīvot atsevišķi, nevis zem vecāku spārna. Mājai laika gaitā mainījušies daudzi saimnieki. Kad Sproģu ģimene to iegādājās, nams bija krietni nolaists. Ēkas ārpusi tālbraucējs kapteinis cēlis gruntīgu, bet iekštelpas jaunajiem saimniekiem nācās pilnībā atjaunot.
– Mūsu māja vēl aizvien nav gatava. Mums patīk ik pa laikam ķerties pie remontdarbiem. Izdomājam pārlīmēt tapetes, pārkrāsot sienas, un tāpēc paziņas saka – pie jums valda mūžīgais remonts, – noteic Matīss.
