“Skolotāja vienkārši neatbild!” Vecāki satraukti par skolās valdošo komunikācijas trūkumu 0
Arvien biežāk vecāki sociālajos tīklos dalās ar pieredzi, ka skolās trūkst elementāras komunikācijas starp skolotājiem un skolēniem. Ja agrāk atbilde uz bērna jautājumu bija pašsaprotama, tad tagad bieži vien ziņas e-klasē paliek bez reakcijas. Viena šāda situācija, ko sociālajos tīklos apraksta Zane, raisījusi plašas diskusijas par to, vai skolotājiem ir pienākums atbildēt uz skolēnu ziņām, vai arī tas vairs netiek uzskatīts par nepieciešamu.
Zane sociālo mediju platformā “Threads” dalās savā pieredzē: “Nevaru saprast, man ir kaut kādas nenormālas gaidas un izpratne par komunikāciju, vai… Bērns 2 reizes ar nedēļas atstarpi raksta skolotājai e-klasē pieteikumu uz konsultāciju (tāda kārtība). Skolotāja vienkārši neatbild. Meita neaiziet, jo nevar saprast, vai ir akceptēts. Citas skolotājas uz šādām ziņām atbild. Rakstu pati, kā ir jāpiesakās, atbilde: lai uzraksta un nāk. Ok!”
Zane turpina uzdodot jautājumu: “Vai tas ir normāli – noignorēt skolēna ziņu. Nevar kaut 1 “jā” vārdu uzrakstīt/satiekot pateikt?! Ja redzi, ka nav skaidrs (neatnāk) – pajautāt/izstāstīt?”
Ingūna šo situāciju salīdzina kā pieteikšanos vizītē pie ārsta: “Saprotu tos, kuri gaida apstiprinājumu. Nesaprotu – kāpēc, jo konsultācijas laikā visi skolotāji atrodas norādītajā kabinetā un strādā ar katru, kurš ienācis mācīties papildus. Tik vienkārši. Kad pierakstos pie ārsta, viņš arī nesaka – jā, jo tas ir viņa darba laiks. Skumjāk, ja ārsts, kaut kādu objektīvu iemeslu dēļ neierodas noteiktajā laikā. Skumji, ja bērns nogaidījies, tā arī nesagaidījis savu iespēju papildus pamācīties. Situācijas var būt dažādas. Jauku dienu!”
Kāda cita lietotāja cenšas rast situācijai loģisku skaidrojumu: “Zini, kas vēl var būt – skolotāja nezina, kā konkrētais bērns vizuāli izskatās. Tāpēc arī nepasaka neko. Tas var būt tieši tik vienkārši. Viņai var būt 150-400 jaunas sejas. Lai cik ļoti to negribētos – tiešām nevar iemācīties visus pa vienu mēnesi. It īpaši, ja ir mazāk stundu, jo satiek retāk.”
Situāciju var uztvert dažādi: “Saprotu, man arī šādas lietas komunikācijā ir būtiskas. Saprotu arī to domu priekš skolotājiem, ka skolēns piesakās, un vienkārši it kā ‘atzīmējas’, lai pedagogs ir lietas kursā cik bērnus gaidīt. Līdz ar ko īsti jau nav nepieciešams atbildēt. Skolotājs redz, ka vismaz viens skolēns būs un skolotājs būs uz vietas. Kā minēju, protams, saprotu arī Jūsu neizpratni.”
Izrādās, ka ar šādām problēmām saskaras vairāki vecāki: “Jā, pilnībā saprotu šo komunikācijas problēmu, mums, diemžēl arī trāpījusies skolotāja, kas neuzskata par vajadzīgu atbildēt uz kādu jautājumu, tai pat laikā ziņo, ka vecāki droši var vērsties, jautāt, rakstīt..”
