“Bērni šo skolotāju mīl, ciena un gaida atpakaļ…” Kamēr valstī trūkst pedagogu, tikmēr kādā Rīgas skolā no neērtajiem vienkārši atbrīvojas
0
Iespējams, jau pamanījāt, ka portālā LA.LV mācību gada izskaņā esam aizsākuši tēmu par izglītības sistēmu, tās atbilstību mūsdienu nepieciešamībai. Jau iepriekš publicēju vairākus stāstus gan no pedagogiem, gan vecākiem, taču tādus turpinu saņemt.
Šoreiz plašāk dalos ar kādu viedokli, ko samērā plaši vēstulē izklāstījis kāds Rīgas pedagogs, kurš lūdza saglabāt anonimitāti.
Šajā stāstā viss ir nopietnāk – runa ir par pedagoga tiesisko neaizsargātību, kas šoreiz skārusi konkrēto pedagogu, vēstules autoru.
Turpinājumā publicēju rakstīto pilnā apmērā, taču, iespējams, šim stāstam būs turpinājums, jo ir iesniegta apelācijas sūdzība. Bet par visu pēc kārtas!
“Kamēr valsts mērogā nerimst debates par kritisko pedagogu trūkumu, reālajā dzīvē norisinās pretējs, destruktīvs process. Profesionāli pedagogi ar ilggadēju pieredzi, kurus mīl bērni un atbalsta vecāki, tiek pakļauti sistēmas patvaļai un formāli izstumti no darba tirgus.
Šis ir stāsts par hronoloģisku tiesisko absurdu, kas liek uzdot jautājumu: uz ko mēs kā valsts ejam, un kas vispār mūsdienās ir pedagogs?
Pedagoga tiesiskās neaizsargātības stāsts sākas it kā ikdienišķi – pārbaudes laikā. Taču veids, kādā izglītības iestādes vadība izvēlas pārtraukt darba tiesiskās attiecības, jau pašā saknē ignorē likumu.
Uzteikums “mākoņos”. Par darba uzteikumu pedagogs uzzina nevis klātienē, parakstot dokumentu vai saņemot to oficiālā e-adresē, bet gan darba vides iekšējā sistēmā, kuras izmantošana šādam mērķim pat nav atrunāta darba līgumā. Likumā skaidri noteiktā uzteikšanas kārtība tiek vienkārši ignorēta.
Valsts institūcijas reakcija. Reaģējot uz acīmredzamu pārkāpumu, Valsts darba inspekcija veic pārbaudi un oficiāli konstatē – Darba likuma paziņošanas panti ir pārkāpti. Izglītības iestādes amatpersona tiek saukta pie administratīvās atbildības un sodīta. Likuma pārkāpums ir fiksēts valsts līmenī.
Tiesas “palags” un realitātes noliegšana. Lieta nonāk pirmās instances tiesā. Tā vietā, lai tiesa balstītos uz valsts uzraudzības iestādes konstatētajiem faktiem, tiek sagatavots apjomīgs spriedums uz daudzām lapām, kurā Valsts darba inspekcijas lēmums tiek nosaukts par “maznozīmīgu formālu sīkumu”. Tiesa pilnībā ignorē Civilprocesa likuma prasības sniegt juridiski pamatotu novērtējumu visiem apstākļiem un nostājas darba devēja visatļautības pusē.
Pārtraucot darba attiecības, vadība kā mutisku argumentu izmanto frāzes par “nepietiekamu kompetenci” vai “neprofesionālu komunikāciju”. Taču šeit rodas fundamentāls jautājums par izglītības sistēmas kvalitātes kontroli: vai tiešām pedagoga kvalitāti nosaka vadītāja subjektīvais garastāvoklis, nevis reāls darbs?
Pedagoģijā eksistē skaidri standarti. Pedagoga profesionalitāte ir jāvērtē, veicot hospitācijas, vadot nodarbību vērošanu un fiksējot to oficiālos izvērtēšanas aktos vai protokolos. Šajā gadījumā iestādei nebija neviena šāda dokumenta. Cilvēku var atlaist bez jebkāda fiksēta pamatojuma, bez iepriekšēja brīdinājuma vai analīzes. Tas nav izvērtējums – tie ir klaji meli, lai attaisnotu steidzīgu un saspīlētu atlaišanas procesu, tādējādi smagi graujot skolotāja profesionālo reputāciju.
Šī stāsta dramatiskākā puse ir sabiedrības – vecāku un bērnu – pilnīga ignorēšana. Par pedagogu, kurš strādā ar sirdi, iestājas paši vecāki. Viņi raksta oficiālas vēstules, vāc parakstus un apliecina: bērni šo skolotāju mīl, ciena un gaida atpakaļ. Vecāki vēršas pie pašvaldības, bet pašvaldība nereaģē. Vecāki vēršas pie iestādes augstākās vadības – reakcijas nav.
Situācija sasniedz cinisma virsotni, kad tiešā struktūrvienības vadītāja vecākiem vienkārši paziņo: “Šis darbinieks ir pagātne, un vairāk par viņu netiks runāts.” Tiek nocirsta jebkāda diskusija.
Vai tiešām mūsdienās vecākiem, kuri uztic savus bērnus izglītības iestādei, nav nekādas teikšanas? Ja tieši sabiedrības un bērnu reakcija ir labākais pedagoga darba spogulis, kāpēc sistēmai šī balss ir pilnīgi vienaldzīga?
Nākamajā dienā pēc tam, kad pedagogs ir “padarīts par pagātni”, darba sludinājumu portālos parādās kārtējais izmisīgais sauciens: “Trūkst darbinieku! Meklējam pedagogus!”
Vai tiešām kāds neredz šo absurdo cēloņsakarību? Sistēmas pakļāvība, formālu kļūdu piesegšana un vadītāju feodālā visatļautība ir tiešais iemesls, kāpēc labi pedagogi aiziet no izglītības sistēmas vai tiek no tās vienkārši izstumti.
Likumdošana ir radīta, lai to ievērotu, nevis apietu. Ja pirmās instances tiesa nespēj aizstāvēt darbinieku pret klajiem procedūras pārkāpumiem, tiesiskuma meklējumi ir jāturpina augstākās instancēs. Taču valstiskā līmenī ir laiks saprast – kamēr vadības ambīcijas būs svarīgākas par bērnu interesēm un vecāku viedokli, skolotāju krīze Latvijā tikai padziļināsies. Pedagogs nav pagātne. Pedagogs ir nākotne, un ir pēdējais laiks sākt šo profesiju aizstāvēt nevis uz papīra, bet reālajā dzīvē.”
Skaidrs gan, ka šis ir subjektīvs, vienas puses redzējums par situāciju (tieši tāpēc neminu vārdā ne skolu, ne pedagogu), taču tas labi raksturo situāciju, par kādu gadījies dzirdēt arī no citiem pedagogiem. Izglītības iestādēs diemžēl mobings ir visai izplatīta parādība.
Ziņosim par šīs lietas tālāko virzību.
Ja arī jums ir kāds stāsts par izglītības sistēmu (bet noteikti ar prieku uzklausu arī citus stāstus), droši rakstiet uz [email protected]! Esmu jūsu rīcībā.
