Armands Puče: Svētās Evikas un Dieva izlaidība organizētā grupā
0
Attiecībā uz Dievu, ģenerālprokuratūra neizmantoja Krimināllikuma 319. panta 3. daļu – kas apsūdz iesaistītās personas nolaidībā. Arī drošības līdzekli šajā gadījumā nepiemēroja, aizstājot to ar premjeres Siliņas pašrocīgi rakstītu atkāpšanās aktu. Dievs pēc procesuālajām darbībām sarīkoja pašķidru baznīcu nakti, kas noslēdza vienu no jocīgākajiem posmiem Latvijas politiskajā virtuvē.
Pagājušā nedēļa bija trauksmaina tikai tādā ziņā, ka nevarēja saprast – iedomu draugs ņirgājas par Eviku Siliņu, vai paņēmis bezalgas atvaļinājumu? Izskatījās, ka premjere vāc kaut kādus punktus, kas mazliet atgādināja orientēšanās sacensību “Magnēts” ar beisbola noteikumiem, kur jātiek līdz nākamajai bāzei par katru cenu – sasniedzot iekāroto mērķi palēcienā. Tā lai kājas izslīd pa priekšu galvai.
Kas ir bāze šajā gadījumā? Publisko attiecību ieskaite, kas kādā brīdī tiks konvertēta Saeimas vēlēšanu rezultātos. Var jau domāt un teikt, ka tā bija augstas klases pilotāža, taču nemānīsim sevi –
amatpersona, kas 21. gadsimtā stāsta, ka savas dzīves nopietnāko lēmumu pieņēmusi pēc tam, kad dzirdējusi Dieva balsi un aicinājumu, labākajā gadījumā būtu pelnījusi līdzjūtīgas nopūtas, sliktākajā – uzņemšanu histērisko jaunavu klosterī.
Tāpēc ievadā pieminētā Dieva līdzatbildība par notiekošo, būtu jāuztver kā dabisks papildinājums šim šizofrēniskajam stāstam. Ja reiz Dievs lika Evikai Siliņai iet pēc premjeres krēsla, kāpēc viņš savā tālākajā darbībā bija maksimāli nolaidīgs? Bet ja viņš tāds nebija, paliekot savai kundzei vai kalponei tuvumā, tad jāsaka, ka tieši šim Dievam kaut kas nav kārtībā ar izpratni par cilvēku dzīvi. Varbūt šajā Dievā bija iemiesojies ļaunais oligarhs? Jo, kur ir loģika pret koalīcijas partneriem – slēpt intrigu par jaunā aizsardzības ministra personību? Tieši tas jau arī saniknoja pamatšķiru – progresīvos – kas vainagojās ar publisku demaršu.
Un tālāk sekoja ceturtdienas rīts, kur premjere kā aizkaitināts dēmons paņirgājās par Saeimas darba kārtību. Bet pašā demisijas paziņošanas rituālā mums pietrūka tikai vēl izsaucieni no sērijas – No pasaran, Sieg Heil, Allahu Akbar, Deus vult…
Vai jūs sapratāt dziļo Dieva domu, kas lika Siliņai sev aiz muguras izvietot apustuļu figūras – partijas “Jaunā vienotība” piecu ministru izskatā – kas, kā apsargājot proletariāta vadoņa mūmiju, sastinguši noklausījās vadones monologu, pēc tās atstājot telpu kā izredzēti misionāri? Stilistiski Ašeradens krita ārā no svētā vakarēdiena gaidīšanas, jo runas laikā finanšu ministrs nezin kāpēc sāka nervozi grozīt laulības gredzenu, kas atradās uz labās rokas zeltneša. Citādi izskatījās, ka biedri būtu gatavi arī kolektīvai pašnāvībai – tik dramatiska bija viņu klātbūtne šajā politiskajā sakramentā, kas laikam nozīmēja viņu visu garīgo pārdzimšanu.
Dievs tajā dienā bija pilnībā atslābis arī ģenerālprokura preses konferencē. Armīns Meisters ar seju, kas atgādināja “Liepājas Metalurga” martena krāsns maiņas meistaru, cieti klāstīja, ka neviens viņu šajā pasaulē neietekmēšot, ka viņa vadībā notiek maksimāla distancēšanās no politiskās dienas kārtības.
Protams, ka vārdos tas viss ir pareizi, tikai ģenerālprokuroram dažkārt vajadzētu pasekot līdzi laicīgajam dzīves ritmam. Kaut ar acs kaktiņu… Ja mēs vasaras vidū Armīnam izsniegtu prokurora obligāto formu – piemēram, ādas šortus – vai viņš janvāra vidū, kad ārā būtu pieteicies sals ap mīnuss divdesmit, arī nāktu uz darbu šortos? Neietekmējoties no apkārtējās vides… Nenāktu. Un to pašu prokuratūrai vajadzēja izdarīt ar savām procesuālajām darbībām kokrūpnieku lietas sakarā. Atvērt internetu, palasīt ziņas, saprast, ka šajā brīdī valstī ir valdības krīze. Un, ja dienā, kad premjerei paredzēts noņemt skalpu, izmeklētāji sāk šaut pa čingačgukiem un lielajām čūskām, ir grūti noticēt, ka tas notika nesaskaņojot ar Siliņu vai viņas baltģīmju svītu. Sakritība?
Ģenerālprokurors no vienas puses stāsta, ka tā bija sakritība, no otras – viņš deklarē, ka pirmstiesas izmeklēšanu viņš neietekmē. Jā, viņš pats personīgi neko neietekmē, bet – kas notiek ar mentu svētājiem gariem? Kā redzams no publiskās telpas, kokrūpnieku sakarā cīnās divi uzņēmēji, divi grupējumi – nevis Temīda mēģina kalibrēt savus svarus. Ja prokurors Meistars to līdz šim nav pamanījis – tāpat kā nepamanīja tās ceturtdienas politisko kontekstu – tas neizslēdz apstākļus, ka tajā dienā notika ļoti labi izplānota provokācija. Jo, piesakoties pie ministra Krauzes un Valsts sekretāra uz kafiju, izmeklētājiem vajadzēja kā minimums palūgt arī premjerei panākt sāņus – zem četrām acīm… Jo kokrūpnieku lietu taču izskatīja Ministru Kabinetā – Siliņas un Dieva ciešā uzraudzībā. Bet svētajai Evikai neviens klāt pat nepienāca un tieši tāpēc – tā nebija sakritība.
Mēs rakstām – uzraudzībā, bet jāsaka ir – nolaidībā. Kaut kā Siliņai ar Dieva izsniegtajām pilnvarām bija pie liela Ahileja papēža “Rail Baltic” atbildīgie, kas kopā ar iesaistījiem celtniekiem izgrāba publisko naudu, simtiem miljonus – ko kontastēja arī Valsts kontrole.
Tāpat maksimāls Jūlijs Cēzars tika uzlikts uz birokrātijas apkarošanas altāra, imitējot, sabotējot un velkot garumā valsts pārvaldes izmaksu optimizāciju. Siliņa ar Dieva ziņu arī publisko iepirkumu sistēmu padarīja par Svēto grālu – lai tas tiek ļoti šauram izredzēto lokam. Godīgi? Kur krustā sišana par vēlēšanu procesa pļekarēšanu? Kur palika nesaimnieciskums un atbildība, nerealizējot lielo slimnīcu pārbūves un jaunbūves? Vai Dievs tajā laikā savu balsi vingrināja koru karos, tādejādi atstājot premjeri bez pašiedvesmas grūdiena? Tādus sīkumus kā civilās aizsardzības nepiepildītos plānus vai militārās industrijas greizos spoguļus nav pat vērts minēt – tik ļoti kāds bija atslābis, kopā ar iedomu draugu (-iem).
Un tagad viņa aiziet, lai paliktu? Lai nepadotos. Kurš tad St.Eviku ņēma gūstā? Pati kopā ar Dievu salaida cūkas rudzos, bet rāda uz citiem… Nesmuki.
Tā var netikt pie dievmaizītes, ko izmētājusi pa labi un kreisi – katram ierēdnim, kas atnāk uz darbu. Cik viņi tur vidēji gadā saņem graudā? Ja būtu nopelnījuši, vai tad žēl. Bet tā jau nav. Viņi saņem, nevis pelna. Un Dievs to redz, un neko nesaka. Tā ir izlaidība, un te loģiski uzprasās Golgāta maršruts ar represiju galapunktu, kas vēsta par negodīgu un bezatbildīgu cilvēku darbību – grupā… Pieskaitot viņu garīgo iedvesmotāju.
