Sports – starp bridžu, reformām, politiķiem un funkcionāriem 0
Autors: Dāvis Mārtiņš Daugavietis, Saeimas Sporta apakškomisijas priekšsēdētājs
Šovasar karstāk nekā citās vasarās sabiedrībā norisinājušās diskusijas par dažādiem ar sporta nozari saistītiem jautājumiem.
Vasaras sākumā politiķi kopā ar nozari pēc vairāku gadu debatēm beidzot pieņēma jauno Sporta likumu. Pēc tam uzvirmoja jau folklorā iegājušais stāsts par valsts naudas piešķiršanu bridža turnīriem, kas atkārtoti aktualizējās arī vasaras beigās. Pa vidu nacionālajai bridža sāgai mūsu vadošās pludmales volejbolistes publiski paziņoja, ka Latvijas Volejbola federācijas atbalsts pludmales volejbolam nav pietiekams, abām pusēm publiski apmainoties ar visai skarbiem viedokļiem.
Un vēl pa vidu visam – Sporta fonda stāsts, kas nebūt vēl nav beidzies.
Lasītājam, kurš savu ikdienu nepavada sporta politikas virtuvē, ir vērts paskaidrot, ka Latvijas sporta nozare ir ļoti dažāda un fragmentēta. Reizēm publiski rodas sajūta, ka labā roka nezina, ko dara kreisā, jo divas vadošās sporta nozari pārstāvošās organizācijas – Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) un Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP) – būtiskos jautājumos mēdz ieņemt pilnīgi pretējas nostājas.
Un tad sākas cīņa par ietekmi, finansējumu, funkcijām un to, kuram īsti ir tiesības runāt Latvijas sporta vārdā. Šajos strīdos pārāk bieži pazūd pats galvenais – sportists.
Un ar sportistiem es šeit domāju visu plašo spektru, ko ietver šis vārds. Sākot no olimpiešiem, līdz pašiem mazākajiem, kuri tikai sper pirmos soļus sportā. No profesionāliem sportistiem līdz bērniem, kuru vecāki ik mēnesi maksā par treniņiem, ekipējumu, sacensībām un transportu. Tieši viņiem būtu jābūt sporta politikas centrā. Nevis institūcijām. Nevis amatiem. Nevis tam, kuram būs lielāka ietekme vai kurš sēdēs tuvāk lēmumu pieņemšanas galdam.
Sporta likums ir sākums, nevis finišs
Jaunais Sporta likums, manuprāt, ir labs sākums. Var diskutēt par atsevišķām tā normām, var strīdēties, vai visu izdevies atrisināt tā, kā nozare būtu vēlējusies, taču pēc gadiem ilgām diskusijām valsts ir spērusi būtisku soli sporta sistēmas sakārtošanas virzienā.
Taču likuma pieņemšana nedrīkst kļūt par galapunktu sporta nozares reformās. Tam ir jābūt komatam.
Valsts var mainīt likumus, finansēšanas principus un noteikt skaidrākus spēles noteikumus. Taču ir lietas, kuras politiķi sporta nozares vietā izdarīt nevar.
Nozarei pašai ir jābūt gatavai mainīties un tieši šeit nozīmīgu lomu būtu jāspēlē LOK un LSFP.
Un šis, manuprāt, ir nākamais lielais Latvijas sporta uzdevums.
Laiks neērtos jautājumus uzdot arī pašiem sev
Sporta nozare daudzus gadus ir prasījusi pārmaiņas no valsts. Vairāk finansējuma. Skaidrākus finansēšanas principus. Mazāk birokrātijas. Stabilitāti. Prognozējamību.
Tās ir pamatotas prasības. Taču līdz ar prasībām pret valsti ir jābūt gataviem uzdot neērtus jautājumus arī pašiem sev.
Vai divas lielas organizācijas, kuras nereti publiski pauž pretējus viedokļus par vieniem un tiem pašiem jautājumiem, palīdz nozarei kļūt stiprākai? Vai valstij ir saprotams, ar ko runāt, kad nepieciešams visas sporta nozares viedoklis? Un pats svarīgākais – vai no pašreizējās sistēmas maksimāli iegūst Latvijas sabiedrība?
Manuprāt, atbilde ir skaidra – mums ir kur augt.
Viena spēcīga balss Latvijas sportam
Tāpēc uzskatu, ka sporta nozarei ir pienācis laiks atgriezties pie sarunas par vienu vadošo sporta organizāciju Latvijā. Nevis tāpēc, lai likvidētu kādu organizāciju vai kādam atņemtu ietekmi. Un noteikti ne tāpēc, lai vienu pašreizējo organizāciju vienkārši pasludinātu par uzvarētāju.
Mērķim jābūt citam – izveidot spēcīgu, profesionālu un demokrātiski pārvaldītu organizāciju, kas spēj apvienot Latvijas sporta intereses un būt skaidrs partneris gan valstij, gan sabiedrībai. Šāda saruna nebūs vienkārša. Būs jārunā par funkcijām. Par finansējumu. Par pārstāvniecību. Par olimpisko un neolimpisko sporta veidu interesēm. Par federāciju lomu. Un, jā, arī par amatiem un cilvēkiem.
Tieši šeit būs redzams, vai mēs patiešām esam gatavi reformēt Latvijas sportu vai tikai prasīt reformas no citiem.
Uzskatu, ka kopīgajos jautājumos Latvijas sportam ir nepieciešama viena spēcīga organizācija, kas to pārstāv. Viena organizācija, kas spēj pateikt – šīs ir mūsu prioritātes, bet šīs problēmas, kā arī nākt ar kopīgu risinājumu, ko kopīgi ar politiķiem tālāk apspriest. Un par šo rezultātu arī nozare ir gatava uzņemties atbildību kā nozare.
Mazāk enerģijas sistēmai, vairāk sportam
Šobrīd pārāk daudz sporta nozares enerģijas tiek patērēts pašai sistēmai. Kurš kuru pārstāv. Kuram pienākas finansējums. Kurš ar kuru nav saskaņojis viedokli. Kura organizācija kuru funkciju veiks. Kurš kuru uzaicināja vai neuzaicināja pie galda. Tāpēc LOK un LSFP vajadzētu mainīt tematus, kuriem tā patērē savu enerģiju.
Protams, vienas vadošās sporta organizācijas izveide pati par sevi neatrisinās visas problēmas. Tā nebūs burvju nūjiņa, kas nākamajā rītā atrisinās finansējumu, infrastruktūru, treneru trūkumu vai bērnu sporta pieejamību. Taču tā var dot to, kā Latvijas sportam šobrīd ļoti pietrūkst – vienotu virzienu un skaidru atbildību.
Ir savādi no sporta nozares sagaidīt vienotus rezultātus – medaļas, veselīgāku sabiedrību, sportiskākus bērnus un starptautiskus panākumus, ja pašai nozarei nav vienota pārstāvniecība.
Bumba tagad ir sporta nozares laukuma pusē
Bumba tagad ir pašas sporta nozares laukuma pusē. Gadiem abas lielās sporta organizācijas ir prasījušas valstij sakārtot sporta sistēmu, tomēr tagad ir pienācis brīdis, kad tām jāsakārto sava iekšējā virtuve.
Valsts ar jauno Sporta likumu savu soli ir spērusi. Tagad sporta nozarei ir jāsper savējais. Nevis cīnoties par to, kurš būs galvenais, bet vienojoties par to, kas ir galvenais.
Un atbilde ir vienkārša – mūsu sportisti, mazi un lieli. Ieguvēja no tā būs visa sabiedrība.
