Vai ir galējā robeža? 1
Savukārt kosmisko pētījumu veterāns Akakijs Civiliašvili savulaik vadījis kādu augstuma fizioloģijas laboratoriju, izstrādājot tērpus, kas vislabāk palīdz kosmonautiem izdzīvot kosmosā. Viņš atzīst, ka galvenie pūliņi bijuši veltīti tieši šiem tērpiem un skābekļa elpošanas aparatūras izstrādāšanai un pilnveidošanai, jo ar parasto skābekļa spiedienu augstumā virs 12 000 metriem cilvēks nespēj eksistēt.
Vissarežģītākais ir eksperiments barokamerā, kurā gigantisko pārslodžu dēļ cilvēks uzpūšas gluži kā gaisa balons. Jāpiebilst, ka šajā kamerā brīvprātīgos atkārtoti iedabūt nav bijis iespējams, vien tikai piesolot papildu atalgojumu, kas bijusi tiem laikiem neparasti liela naudas summa. Bez īpašas aizsardzības barokamerā cilvēks acumirklī aiziet bojā. Ja ir šī aizsardzība, viņš tur var uzturēties 30 minūtes, maksimāli, vai, pārciešot necilvēciskas mokas, – vienu stundu.
Tomēr agri vai vēlu jebkura izmēģinātāja prātā nobriest gluži sportiska vēlme pārbaudīt sevi, pārliecināties par savu spēju galējo robežu. Lūk, un tādos apstākļos – kareivja zvērests un pakļautība pavēlei plus milzīga naudas prēmija – jau minētais kursants Sidorenko 1963. gada martā uzstādīja jaunu pasaules rekordu – nekustīgā stāvoklī ūdenī pavadīja 12 diennaktis! Viņš pats to atcerējies šādi: “Tērpies peldbiksītēs un peldcepurītē, es iegremdējos ūdenī, apgūlos un norimu. Ūdens masa spiež, elpot ļoti grūti, nogurst vēdera un krūšu muskulatūra…” Bet tūlīt pēc rekorda uzstādīšanas viņu uzlika uz skrejceļa, lika skriet. Pēc teju divu nedēļu ilgas atrašanās ūdenī viņam bija sākusi lobīties āda, ķermenis asiņoja. Uzsākot skrējienu, viņš, protams, svīda. Ūdenī viņš bija teju vai atūdeņojis organismu, āda zaudējusi taukvielas, kļuvusi neelastīga, neizturīga…
