Smadzenes ārpus ķermeņa 1
Protams, šīs programmas dalībniekus vēl nevar nodēvēt par pilnvērtīgiem kiborgiem, taču ir skaidrs – ja gadījumā kāds vēlas meklēt šādus biorobotus, tad tās ir tieši kosmiskās programmas. Viss liecina, ka bijis ieplānots tā, lai šāds pārsteidzošs kiborgs spētu apgūt Visuma plašumus. Katrā ziņā 90. gadu sākumā plašsaziņas līdzekļos nonāca dažādi dīvaini attēli no slepenām militāristu laboratorijām, piemēram, metālisks robots ar kollija šķirnes suņa galvu.
Savukārt četrkājainie cilvēka draugi Belka un Strelka, kā zināms, atklāja kosmisko pētījumu ēru. Līdz ar to nav izslēgts, ka tieši suņi varēja kļūt par pirmajiem padomju kosmiskajiem kiborgiem. Zināms, ka 50. gados šajā virzienā notika eksperimenti Vladimira Demihova laboratorijā – viņš sunim piešuva otru galvu, un šis jaunveidotais monstrs kādu laiku spēja izdzīvot. Demihovs pirmo reizi pārliecinoši pierādīja, ka dzīvas būtnes smadzenes ir spējīgas dzīvot bez sava ierastā ķermeņa.
Jau 1926. gadā krievpadomju zinātnieks Sergejs Brjuhaņenko izveidoja pirmo mākslīgās asinsrites aparātu. Pateicoties tam, no ķermeņa atdalīta suņa galva spēja nodzīvot veselu stundu. Ja ņem talkā bagātu iztēli un fantāziju, šķiet, viss pārējais jau ir, kā mēdz teikt, tehnikas jautājums. Proti, atliek vien izstrādāt atbilstošu metāla karkasu, un tāds kiborgs ar suņa galvu spēj kustēties, doties kosmosā un noraidīt no turienes uz vadības centru visu nepieciešamo informāciju…
Mūsdienu zinātnieki izveidojuši oriģinālu koncepciju par smadzeņu un ķermeņa saistību, kuras vadošā pārstāve Jeļena Terešina pauž, ka kiborga ar suņa galvu radīšana pamazām nonākusi strupceļā un tur arī palikusi. Nav skaidrs, ko tad īsti vajag saglabāt – tikai smadzenes vai visu galvu. Ja lieto vārdus “suņa galva”, tas nozīmē arī acis, ausis, ādu, visus mīkstos audus, kaulus, un to visu kaut kādā veidā vajag uzturēt darbībā. Bet tādā gadījumā vajadzētu būt pārbaudītām zinātniskajām ziņām par mēģinājumiem pārcelt dzīvas būtnes smadzenes uz mākslīgu ķermeni. Kas mums zināms par to?
Zināms tik daudz, ka smadzenēm piemīt reāls potenciāls dzīvot ilgāk par bioloģisko ķermeni. Un cilvēki visbiežāk nomirst tieši saistībā ar ķermeņa kaitēm. Ja izdotos nodrošināt ideālus apstākļus bioloģisko smadzeņu eksistēšanai un to dzīvības turpināšanai, kā arī vienlaikus apgādāt tās ar tādu ķermeni robotu, kas būtu tikpat pilnīgs, kāds ir bioloģiskais ķermenis, tas vispirms pavērtu iespējas pagarināt cilvēka mūžu. Un tas ir nesalīdzināmi cēlāks mērķis par iznīcinošu karavīru kiborgu vai kosmosa iekarotāju biorobotu radīšanu.
Ir arī vērts kārtējo reizi atcerēties pagājušā gadsimta 20. gados uzrakstīto Aleksandra Beļajeva fantastisko stāstu “Profesora Dovela galva”. Tā bija dzīva galva, kas vairs nespēja neko citu kā tikai domāt (arī runāt tostarp!). Taču realitātē zinātnieki vēlējās smadzenes apgādāt ar manipulatoriem, kuri imitē visu, kas piemīt bioloģiskajam ķermenim, tostarp arī ar rokām un kājām, un smadzenes vēl apveltīt ar spēju saņemt informāciju no apkārtējās pasaules, uzglabāt, analizēt un izmantot to.
