“Karā nav jātrako, nav jābizo, viss jādara mierīgi.” Talsenieks Juris aizstāv Kijivu 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pat dzīvē daudz briesmu un bīstamas situācijas pieredzējuši vīri nespēj viegli noskatīties uz to, kas šobrīd redzams Ukrainas robežpunktos valsts rietumos. Garas mašīnu rindas, kas ved sievietes un bērnus. Redzami arī atsevišķi vecāki vīri, kas pavada mazbērnus. Uz daudzām mašīnām baltas lapas ar uzrakstu “Diti”. Tie, kuriem nav bijis iespēju braukt automašīnā, robežu šķērso kājām.
Kad ukraiņu robežsargi sapulcina kārtējo ap divi simti cilvēku lielo grupu, tā dodas pāri robežai. Redzam, kā viena no tām pāriet Rietumbugas upi pa dzelzs tiltu. Lielākoties jaunas māmiņas, dažas ar zīdainīšiem ratos, lielākie bērni soļo paši, līdzi viņiem iet arī vairāki suņi. Arī viņi dodas svešumā, un neviens nezina, uz cik ilgu laiku visiem jāpamet dzimtene. Tomēr cilvēki tic, daudzi domā par drīzām kara beigām. Varbūt viens divi mēneši, tad varēšot atgriezties mājās.
Polijas robežsardzes dienests svētdien tviterī informējis, ka kopš Krievijas sāktā kara Polijā ieradušies gandrīz 1,7 miljoni kara bēgļu no Ukrainas. Piemēram, sestdien Ukrainas un Polijas robežu šķērsojuši apmēram 79 800 cilvēku. Pagaidām nav oficiālas informācijas, cik no bēgļiem palikuši Polijā un cik jau devušies uz citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, vēsta LETA/DPA. Apvienoto Nāciju Organizācijas dati liecina, ka no Ukrainas bēgļu gaitās devušies gandrīz 2,6 miljoni cilvēku.
Putins ir jāaptur
Esam šķērsojuši Polijas–Ukrainas robežu trijās mašīnās no Latvijas. Divas no tām tiks nodotas Ļvivas reģionā izvietotajai ārzemnieku brigādei, kurā pieteikušies arī vairāki latvieši. Viena no mašīnām – spilgti dzelteni krāsots “VW” busiņš – pielādēta ar uzkabēm, zābakiem, dīzeļdegvielas kannām, aptieciņām, medikamentiem un citām lietām. Otrajā kāda latviešu zemnieka dāvinātajā apvidus mašīnā “Hiluh” kannas ar 200 litriem dīzeļdegvielas. Tas viss labi noderēs karavīriem, jo vajadzību ir daudz un ir ļoti grūti tās visas apmierināt.
Trīs mani ceļabiedri ir pieredzējuši zemessargi veterāni, viens no viņiem bijušais desantnieks, kas padomju armijas sastāvā karojis Afganistānā. Runājam par redzēto uz robežas. Esam vienisprātis, ka Ukrainai jāsniedz lielāks atbalsts. Putins ir jāaptur pēc iespējas ātrāk.
Ir jau vakars, krēslo. Sasniedzam ārzemnieku brigādes bāzi. Vairāku valstu brīvprātīgie karavīri, daudz gruzīnu. Braši un kareivīgi. Ieradušies amerikāņu instruktori, kuri ik dienu vada apmācības. Te izvietojušies arī ukraiņi no teritoriālās aizsardzības bataljona. Vēlāk aprunājos ar viņiem. Daudziem jau pāri pusmūžam. Viens no viņiem ir Ļvivas universitātes rektors, kāds cits politehniskā institūta dekāns, cits inženieris. Visiem mugurā labas formas, uzkabes un Kalašņikova automāti.
Mierīgi nevar būt nevienam kaimiņam
Juris Jurijs, 49 gadus vecs uzņēmējs, arī ļvivietis, pastāsta, ka esot nodarbojies ar šaušanu un tādēļ viņam neesot problēmu rīkoties ar ieročiem. “Mēs Ukrainā nedrīkstam atļauties tādu greznību, kā nemācēt apieties ar ieročiem. Tagad, kā redzat, ir pienācis izšķirošais brīdis – visa nācijas pastāvēšana atrodas uz svaru kausiem. Zināmā mērā tas ir pat labi – pēc šīs cīņas tādas Krievijas, kāda tā ir tagad, vairs nebūs. Kamēr pastāvēs Krievijas impērija, kā esam pārliecinājušies, mierīgi nevar būt nevienam kaimiņam,” saka brīvprātīgais karavīrs Jurijs.
Iepazīstos ar Juri, profesionālu karavīru no Talsiem. Viņš runā nesteidzīgi, ir pat nedaudz neparasti smaidīgs. Pirms divām dienām atgriezies no Kijivas. Bijis ļoti sarežģīti tikt vienā no vilcieniem, ar kuru rietumu virzienā ved sievietes un bērnus. Tagad Juris kopā ar trim citiem latviešiem, visticamāk, jau devušies uz Kijivu, lai stiprinātu galvaspilsētas aizstāvju rindas.
“Kāds ir mūsu uzdevums un mērķis? Nogalināt pēc iespējas vairāk ienaidnieka. Tas ir jādara ar vēsu prātu. Karā nav jātrako, nav jābizo, viss jādara mierīgi,” man stāsta Juris. Aizstāvējis Ukrainu jau 2014.–2015. gadā, atradies Doneckas tuvumā. Pieredzējis daudz kauju. Bijis smagi ievainots, taču prasmīgie ukraiņu ārsti viņu atgriezuši ierindā.
Ir jāpalīdz ukraiņiem!
Paplašināto ārzemnieku nodaļu komandē 40 gadus vecais lietuvietis no Kauņas Tomass. Viņš studējis starptautiskās attiecības un mārketingu, nu divus gadus strādā par kāda uzņēmuma komercdirektoru Briselē.
“Es vienkārši domāju, ka šis karš ir nepareizs. Vēlos palīdzēt tiem, kam uzbrūk,” atbild Tomass uz manu jautājumu par to, kāpēc nolēmis braukt šurp un karot. “Un tas, ka viņi spēja tik drosmīgi sevi aizstāvēt, liek viņus apbrīnot un doties palīgā. Ir jāpalīdz ukraiņiem. Ukraina aizstāv demokrātiju un mūsu dzīvesveidu. Tagad par to citi atdod savu dzīvību. Nebūtu pareizi arī pie mums Baltijā pat tagad neko nedarīt. Kad atnāks krievu iebrucējs pie tavām mājām, tad jau būs par vēlu,” teic Tomass.
Pulksten četros no rīta atskan gaisa trauksme, kopā ar karavīriem kāpjam steidzīgi uz pagrabu. Pēc pusstundas varam atgriezties savās kazarmas istabās un nedaudz vēl pagulēt.
Ar cerību uz atgriešanos
Mūsu tālākais ceļš ved uz Vinnicu, no kurienes uz Latviju jāved pensionētā bērnudārza audzinātāja Ļubova un viņas 18 gadus vecā meita Daša. Sieviete sagaida mūs ar boršču un speķi. Kad esam paēduši, ejam pēc Ļubovas “Mercedes” busiņa. Saliekam mantas un nofotografējamies. Pirmā stāva logā parādās sirma sieviete. Tā ir Zinaīda. Gandrīz deviņdesmit gadus veca krieviete, kas bērnībā pieredzējusi Ļeņingradas blokādi.
“Šis man nav pirmais karš. Tā ka mani jau nepārsteigs, taču es pārdzīvoju par jums visiem jaunajiem. Jūs prasāt, ko grib Krievija? Es arī nesaprotu – joprojām par maz savas teritorijas. Es nekur no šejienes nebraukšu. Kā man ir klājies, dzīvojot Ukrainā? Ļoti labi. Un arī tagad ir ļoti labi. Ja vien netraucētu šis Putina karš! Lai jums veselība un prasme dzīvot saskanīgi, spējot darīt labu citiem!” novēl Zinaīda.
Ļubova ar meitu nu jau sasniegusi Valmieru, kur viņas sagaidījusi māsīca Oksana. Vēl pie viņām atbrauks Ļubovas vīrs, kas strādā Portugālē par šoferi tālbraucēju. “Cerams, ka varēsim pēc pāris mēnešiem atgriezties mājās,” uz atvadām man teic Ļubova.
