– Jums nav bail saiet ragos ar politiķiem un tiem, ko viņi lobē? 40
– Ir divas ziņas, abas labas: tuvojas pašvaldību vēlēšanas un ir mainījusies attieksme pret mūsu biroju. Politiķi sāk saprast, ka mums ir kopīgi mērķi, mēs strādājam sabiedrības un valsts interesēs. Ģimene, izglītība, darbs – tas ir attīstības vektors. Protams, ir arī tādi, kas nostājas pozā: jūs ar savām cilvēktiesībām pagaidiet, kamēr mēs sakārtosim nopietnākas lietas. Tad es jautāju: bet kas tad ir tās nopietnākās lietas?
Nē, es nebaidos saiet ragos. Itin bieži komisijās vai darba grupās esmu jautājis: vai esat gatavs visas tās muļķības, ko sarunājāt te aiz slēgtām durvīm, pateikt žurnālistiem, kas stāv ārpusē? Jo es iziešu ārā un pateikšu, turklāt es to varēšu pierādīt, jo sēdes tiek protokolētas. Man nav citu instrumentu. Tāpēc domāsim par risinājumu kopā! Ja problēma ir likumā, mums ir tiesības vērsties pie attiecīgā akta izdevēja – parlamenta, valdības. Ja neesat ar mieru, ejam uz Satversmes tiesu! Tas, protams, ir ilgs process, un tiesāšanās ir galējs līdzeklis. Jebkura tiesāšanās. Ja tiesāšanās ir vienīgā iespēja risināt lietas, mēs nedzīvojam tiesiskā valstī.
Jau minēju, ka lielākā problēma ir nevis likumos, bet to piemērošanā. Kaut vai izglītība bez maksas – tā bija karstā tēma 2011. un 2012. gadā. Problēma bija nevis likumā, bet prettiesiskajā praksē, kas bija ieviesusies kā sērga, skāra visu – skolas, vecākus, bērnus. Mēs gadu centāmies piespiest Izglītības ministrijas ierēdņus beidzot izlasīt Izglītības likumu. Ne Bērnu tiesību konvencijā, ne Satversmes 112. pantā, ne Izglītības likumā nav tādas normas, kas pilnvarotu skolu vai pašvaldību pieprasīt no vecākiem naudu vai likt vecākiem pirkt mācību procesam nepieciešamās grāmatas un materiālus. Tā bija patvarība, krimināli sodāma. Sākumā pat vecāki tam negribēja ticēt. Paldies parlamentam un Izglītības un zinātnes komisijai – kopā mums izdevās izdarīt pagriezienu šajā lietā. Veicām dažus kosmētiskus grozījumus Izglītības likumā, precizējām normas, kas uzliek par pienākumu vecākiem iegādāties bērnam sporta tērpu un rakstāmo – neko vairāk. Tagad pašvaldības to respektē.
Īstenībā normatīvais regulējums bērnu tiesībām Latvijā ir tuvs ideālam. Mums izglītība ir orientēta uz kvalitāti, ne kvantitāti. Likumā ir ierakstīts, ka no bērna tiek prasīts pēc viņa spējām un vajadzībām. Problēmas ir ar izglītības saturu.
– Vai jums pašam ir nācies saskarties ar savu tiesību aizskārumu?
– Diemžēl jā. Pirms neilga laika man bija vidusauss iekaisums, gribēju pierakstīties pie ārsta. Valsts iestādē pieraksts tikai pēc nedēļas, pierakstījos privātā iestādē. Apskate ilga septiņas minūtes, samaksāju 32 eiro, pēc trim dienām nācās iet pie cita ārsta, jo kļuva sliktāk. Tāpēc es tik aktīvi darbojos šajā jomā. Nav jau runa tikai par mani. Man rūp attīstības vektors. Bet man saka: pacietieties, mēs sakārtosim, drīz viss mainīsies. Tukši vārdi.
– Pēteris Stradiņš man reiz sarunā teica: ar budžetu, kāds Minhenē ir atvēlēts trim kardioloģijas centriem, Latvijā mēģina uzturēt pie dzīvības visu veselības aprūpes sistēmu. Andrejs Ērglis to papildināja: finansējums, kādu atvēl medicīnai, ir ne tikai niecīgs, bet arī nepareizi organizēts. Bet Mārtiņš Kapickis pateica vēl tiešāk: medicīnā patlaban viss ir no zila gaisa paķerts. Nu kā var būt, ka par nopietnu neiroķirurģisku operāciju valsts slimnīcai ierēķina simts eiro! Tas ir tikai tāpēc, ka vispār nav veikti nekādi aprēķini. Kam jānotiek, lai situācija mainītos?
– Ļoti labs jautājums. Jau ilgu laiku plēšamies, ar vienu no ministrēm bija pavisam nelāga komunikācija, viņa meloja un izlocījās, absolūts makjavellisms. Haoss daudziem ir izdevīgs. Tie, kam izdevīgs, nesūkstās. Bet tagad, kad Valsts prezidentam nācās izjust situāciju pašam uz savas ādas, viņš pateica: neslimojiet! Labs lozungs. Tomēr kas aiz tā slēpjas? Es nevaru atļauties slimības lapu, jo mājās sēdēšana man rada iekšēju diskomfortu. Taču ļoti daudzi nevar to atļauties, jo vergo par minimālo algu un saprot, ka slimojot vairs nespēs savilkt galus ar galiem. Veselības aprūpes sistēma ir uz sabrukuma robežas. Un ko dara valdības ministri? Viens valdības sēžu laikā raksta īsziņas, cits vienkārši knibinās. Gribas teikt: nu ko jūs te nākat un lieki tērējat laiku! Vienojieties koalīcijas padomēs, kā pirms vēlēšanām aizmālēt sabiedrībai acis.
Ceru, ka Valsts prezidents beidzot tomēr pieskatīs šo nozari kā vienu no valsts pamatu pamatiem. Viņa partijas biedri tagad atbild par stratēģiski svarīgām pozīcijām – finanšu ministrs, premjers un veselības ministrs. Tas vieš ticību, ka varētu kas mainīties.
