– Kuri jautājumi patlaban ir degpunktā – tiesības uz drošību, veselību un izglītību, tiesības uz labvēlīgu vidi, darbu un taisnīgu atlīdzību? 40
– Ar visiem tiem strādājam ikdienā – tās ir mūsu tuvāko piecu gadu stratēģiskās prioritātes. Tomēr pats galvenais jautājums ir nabadzība. Tiesības uz taisnīgu atlīdzību ir pamatu pamats, lai vispār varam runāt par Latviju kā ilgtspējīgu valsti.
– Jo tas ietekmē arī demogrāfisko situāciju.
– Tieši tā! Reģionos apvieno un slēdz skolas. Bet kas tad ir stratēģiski svarīgākie objekti? Ambulance, skola, kultūras nams, pasts un veikals. Ja to nav, pēdējais izslēdz gaismu. Ja nav skolas, jaunas ģimenes turp nedosies.
– Minimālajai algai būtu jāsedz iedzīvotāju pamata ekonomiskās vajadzības, taču Latvijā tā nolemj iedzīvotājus vergu eksistencei. Tā jūs nesen teicāt Latvijas radio.
– Par to runāju jau vairākus gadus – kopš Latvija sāka Eiropas Savienības Sociālās hartas ratifikācijas procesu. Tas ir svarīgs dokuments, mēs uzstājām, ka jāratificē viss, arī tiesības uz taisnīgu atalgojumu. Pretestība bija liela. Teica: kad varēsim, tad ratificēsim. Iebildu: mēs jau desmit gadus esam Eiropas Savienībā. Es neprasu ieviest administratīvus instrumentus, kas visā tautsaimniecībā spētu ietekmēt atalgojumu, taču minimālajai algai ir jābūt tādai, lai tā nodrošinātu cilvēka cienīgu eksistenci. Runa ir nevis par pabalstu, bet par pilnas slodzes darba algu. Tai ir jāsedz komunālie maksājumi, izdevumi par veselību, uzturu, kultūras dzīvi – arī tās ir mūsu pamattiesības. Atbildes vēstulē, Dombrovska parakstītā, bija teikts: nevaram ratificēt šo pantu, jo tad minimālā alga jāpaaugstina līdz 360 latiem. Tolaik tā bija 220 latu. Un tad viss tika pavērsts pret mani: Jansons pieprasa palielināt minimālo algu!
– Bet jūs taču runājāt nevis par konkrētu ciparu, bet par ideju un jēgu!
– Tieši tā! Es neteicu, cik vajag, es teicu, kā vajadzētu būt. Cik – to rēķiniet paši. Brēca nelabā balsī, ka tad iestāšoties defolts un valsts sabrukšot. Absurds! Ja cilvēki saņems vairāk, viņi arī tērēs vairāk, turklāt tepat Latvijā.
– Tas ir attieksmes jautājums. Iznāk, ka lēmēji paši saprot – minimālā alga nenodrošina cilvēka pamata vajadzības.
– Par attieksmi liecina arī nodokļu politika – iedzīvotāju ienākuma nodoklis, neapliekamais minimums, nodokļu atvieglojumi utt. Latvijā tas viss ir absolūti nedraudzīgs tā sauktajam mazajam cilvēkam.
– Nodokļus pacēla krīzes dēļ. Tagad man stāsta, ka krīze esot beigusies. Vai patiešām?
– Krīze ir beigusies Dombrovskim personiski. Taču ne mums. Bet lēmumi, ko pieņēma viņa laikā, joprojām mūs visus negatīvi ietekmē.
