Tūlīt 1.septembris, bet Latvijas skolās joprojām nepietiek naudas mācību grāmatām! Vanaga atzīst, ka šī nav atrisināta problēma 0
Kā tas iespējams, ka projektā “Skola 2030” ieguldīti ievērojami līdzekļi, bet Latvijas skolās joprojām nepietiek naudas mācību grāmatām, darba burtnīcām un citiem ikdienā nepieciešamiem mācību līdzekļiem? Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga TV24 raidījumā “Uz līnijas” atzīst – šī problēma nav jauna, taču tā joprojām nav atrisināta.
“Mācību līdzekļi ir gadiem aktuāla problēma. Pēc pašreizējā aprēķina uz vienu skolēnu tiek doti aptuveni 35 eiro. Es domāju, ka katrs, kurš ir bijis grāmatnīcā, redz, cik maksā grāmata vai darba burtnīca. Ar to nepietiek,” norāda Vanaga.
Turklāt runa neesot tikai par tradicionālajām mācību grāmatām un burtnīcām. Mūsdienu skolai nepieciešami arī digitālie mācību resursi, kā arī dažāds aprīkojums un materiāli, īpaši tādos priekšmetos kā ķīmija, fizika un bioloģija.
“Tas nav tikai grāmatai un burtnīcai. Tie ir arī digitālie resursi, iekārtas un daudz kas cits,” skaidro arodbiedrības vadītāja.
Vanaga norāda, ka arodbiedrība par finansējuma nepietiekamību vairākkārt vērsusies gan pie Izglītības un zinātnes ministrijas, gan Saeimas deputātiem. Taču, pēc viņas teiktā, nākamā gada valsts budžetā situācija var kļūt pat sliktāka.
“Diemžēl nākamā gada valsts budžetā ir paredzēts, ka finansējums uz vienu skolēnu tiks samazināts par 14 eiro,” saka Vanaga.
Viņasprāt, šādi lēmumi ļoti spilgti parāda atšķirību starp politiskajiem paziņojumiem un reālajām budžeta prioritātēm.
“Mēs atrodam naudu ļoti daudz kam. Un tad, kad runājam par bērncentrētu politiku, sakām, ka bērni un izglītība ir prioritāte, ka bērniem vajag visu to labāko. Bet šādās situācijās tie ir fakti, kas parāda patiesās prioritātes,” uzsver Vanaga.
Viņa retoriski jautā – ja bērns patiešām ir valsts prioritāte, ko reāli iespējams nopirkt par skolēnam paredzēto summu?
Naudas trūkuma sekas ikdienā redz arī vecāki. Skolās joprojām tiek izmantotas kopētas darba lapas, nolietotas vai plīstošas grāmatas, savukārt daļu nepieciešamo materiālu nākas nodrošināt pašvaldībām vai meklēt citus risinājumus.
Vanaga atgādina, ka jau laikā, kad tika izstrādāts “Skola 2030” saturs, arodbiedrība brīdinājusi – jaunās pieejas kvalitatīvai ieviešanai nepietiks tikai ar jaunu mācību saturu.
“Toreiz mēs norādījām, ka nepietiek cilvēkresursu, lai to īstenotu kvalitatīvi tā, kā mēs sagaidām. Vajadzīgs laiks individualizētai pieejai, sadarbībai starp skolotājiem, dažādu mācību priekšmetu sasaistīšanai. Taču nepieciešami arī mācību līdzekļi,” saka Vanaga.
Viņa uzsver – “Skola 2030” projekts ir noslēdzies, taču jautājums par to, vai visās Latvijas skolās ir pietiekami un kvalitatīvi mācību materiāli jaunā satura īstenošanai, joprojām nav atrisināts.
“Vai mums visur pietiek kvalitatīvu mācību līdzekļu? Nē, nepietiek,” saka arodbiedrības vadītāja.
Situāciju daudzviet palīdz risināt pašvaldības, taču arī to finansiālās iespējas un izpratne par nepieciešamo atbalstu būtiski atšķiras. Tas nozīmē, ka skolēna iespējas saņemt pilnvērtīgu mācību materiālu komplektu var būt atkarīgas arī no tā, kurā pašvaldībā viņš dzīvo.
Vanaga aicina arī vecākus saprast – par mācību līdzekļu trūkumu ne vienmēr ir pamats vainot skolas direktoru vai konkrēto skolotāju.
“Vecāki reizēm vispirms prasa skolai – kāpēc nav? Bet kur lai skola, direktors vai mācību priekšmeta skolotājs dabū šo naudu? Vai pašvaldība var palīdzēt? Pamata jautājums tomēr ir jāuzdod nacionālā līmenī,” uzsver Vanaga.
Viņas ieskatā, ja valsts patiešām vēlas kvalitatīvu un mūsdienīgu izglītību, mācību saturam ir jāseko arī atbilstošam finansējumam. Pretējā gadījumā var izveidoties absurda situācija – prasības skolotājiem un skolēniem kļūst arvien augstākas, bet līdzekļi, ar kuriem šīs prasības īstenot, paliek nepietiekami vai pat tiek samazināti.
