Skola prasa iegādāties mācību materiālus? Advokāts pastāsta, ko izglītības iestāde nav tiesīga likt jums pirkt
0
Straujiem soļiem tuvojas jaunais mācību gads. Lai izglītības process varētu noritēt veiksmīgi, nepieciešamas dažādas mācību grāmatas, burtnīcas, rakstāmpiederumi un daudz citu lietu.
Līdz ar to vecāku vidū atkal aktualizējies jautājums – cik daudz bezmaksas izglītības ietvaros ir jāiegādājas pašiem, bet cik jānodrošina izglītības iestādei? Skaidro zvērināts advokāts Jānis Dzanuškāns.
Likums nosaka skaidru robežu
“Manuprāt, šeit ir jāatceras viens ļoti vienkāršs princips – bezmaksas izglītība nozīmē, ka skolā bez maksas ir jānodrošina tas, kas skolēniem nepieciešams obligātā mācību satura apguvei.
Tas gan nenozīmē, ka vecākiem nekad nekas bērnam nav jāpērk, taču skolai nav tiesību pārlikt uz vecākiem tās izmaksas, kas nepieciešamas pašas izglītības programmas īstenošanai.
Izglītības likums nošķir mācību līdzekļus un individuālos mācību piederumus. Mācību līdzekļi ir, piemēram, mācību grāmatas, darba burtnīcas, izdales materiāli, praktiskajiem darbiem nepieciešamās vielas un izejvielas.
Savukārt individuālie piederumi ir, piemēram, pildspalvas, zīmuļi, burtnīcas, penālis, sporta apģērbs un apavi. Šie individuālie piederumi ir vecāku atbildībā.
Šo robežu ļoti praktiski ir izskaidrojis arī Tiesībsargs. Tiesībsargs norāda, ka vecākiem nav jāiegādājas mācību grāmatas un darba burtnīcas, kā arī materiāli, kas nepieciešami obligātā mācību satura apguvei.
Savukārt individuālie mācību piederumi ir vecāku pienākums.
Tātad, piemēram, ja vizuālās mākslas stundā nepieciešams kāds materiāls, vienkārši jānoskaidro – tas ir bērna personīgais piederums, kas jānodrošina vecākiem vai arī tas ir materiāls, kas nepieciešams pašas mācību stundas nodrošināšanai un jānodrošina skolai.
Ļoti svarīgs ir arī jautājums par konkrētu firmu vai modeli. Ja skolotājs saka, ka jāpērk konkrētas firmas papīrs vai audekls, vecākiem ir pilnīgi pamatoti jautāt – kāpēc tieši šis?
Tiesībsargs ir norādījis, ka vecākiem nevar vienkārši uzlikt pienākumu iegādāties konkrēta ražotāja vai preču zīmes individuālo mācību piederumu.
Tas pats attiecas uz tā saucamo “klases naudu” vai “ziedojumu skolai”. Skola drīkst saņemt ziedojumus un dāvinājumus, bet ziedojums pēc būtības ir brīvprātīgs.
To nevar pārvērst par obligātu maksājumu, un bērnu nedrīkst nostādīt sliktākā situācijā tādēļ, ka viņa vecāki nav samaksājuši.
Ja kāda ģimene nevar nodrošināt individuālo piederumu, tieši skolai ir jāmeklē risinājums, lai bērns varētu pilnvērtīgi piedalīties mācību procesā.
Tātad situācija, kurā pedagogs saka: “Tev nav šī materiāla, tāpēc tu stundā nepiedalīsies,” nav pieņemama.
Interesanti, ka Somijā bezmaksas pamatizglītības princips ir vēl plašāks – tur bez maksas skolēniem tiek nodrošināts pilnīgi viss, arī individuālie piederumi.
Bet ko praktiski darīt vecākiem, ja rodas domstarpības ar skolu?
Es ieteiktu nesākt ar konfliktu ar skolotāju, bet vispirms rakstiski pajautāt skolai, uz kādas tiesību normas pamata konkrētais pirkums vai maksājums tiek prasīts un vai tas ir individuālais mācību piederums vai skolai nodrošināms mācību līdzeklis.
Ja skola saprotamu atbildi nesniedz vai problēmu neatrisina, nākamais solis ir vērsties pie skolas direktora un pēc tam pie skolas dibinātāja – pašvaldības skolā attiecīgi pie pašvaldības izglītības pārvaldes vai citas atbildīgās institūcijas.
Ja arī tas nepalīdz un ir aizdomas par bērna tiesību pārkāpumu, var vērsties pie Tiesībsarga.
Tātad galvenais princips vecākiem ir ļoti vienkāršs – ne katrs skolas izsniegts pirkumu saraksts automātiski nozīmē juridisku pienākumu to visu iegādāties.
Ja rodas šaubas, ir jāprasa tiesiskais pamats.
Un, ja skola šo prasību nevar pamatot, tad ir jau konkrēti juridiski mehānismi, kā šo situāciju novērst.”
