Kā kļūt par permakultūristu 10
“Tā ir koka karkasa ēka, kurā sienas aizpildītas ar salmu ķīpām un apmestas ar māliem,” par būvi, kuras celtniecība sākusies pirms trim gadiem, skaidro Ilze un piebilst, ka paraugu ieraudzījusi tīmeklī – tas iepaticies tik ļoti, ka izdevies pierunāt vīru “kaut ko tādu uztaisīt”. Salmi, lai gan lēts un viegli pieejams, tomēr ir nepakļāvīgs materiāls, būvniecība uz priekšu nav gājusi tik ātri, kā cerēts. Ar talcinieku, tostarp studentu, palīdzību nams apmests ar māliem no ārpuses, vēl jāpabeidz iekštelpu apdare, labiekārtošana, un tas varēs uzņemt pirmos viesus. Ilzei padomā, ka šī māja kalpos par tikšanās vietu semināros un kursos cilvēkiem, kuri vēlas saimniekot saskaņā ar dabu.
Pērn pirmajā Latvijas permakultūras festivālā izdevies sapulcēt vairāk nekā 60 dalībniekus. Lektoru vidū bijis arī Mateo Macola, speciālists no Itālijas bioloģisko preparātu augsnes auglības uzlabošanai, kurš praktiski parādīja, kā no vietējām izejvielām pagatavot mēslojuma maisījumu. Ilzei nedaudz žēl, ka daudzi apkārtnes zemnieki laika trūkuma vai piesardzīgās attieksmes dēļ palaiduši garām iespēju iepazīties ar vērtīgo pieredzi. Labākais komentārs, ko pēc līdzīgiem saietiem var uzklausīt: “Redzot, ka te ir pilns ar cilvēkiem, kas domā nestandartā, uzreiz jūtos labāk, citādi bija ļoti vientuļa sajūta.”
“Šāda tipa pasākumiem jāpalīdz cilvēkiem pārstrukturēt domāšanu, mainīt pasaules uztveri, lai no vaimanājošiem patērētājiem, kam viss pienākas, viņi nonāktu pie sapratnes, ka mūsu pienākums ir darīt labāku ne tikai dabas, bet arī sociālo vidi,” par permakultūras augstākiem uzdevumiem spriež Ilze, atzīstot, ka pārmaiņas nevar notikt vienas divu dienu laikā – vajadzīgs ilgāks laiks, lai cilvēks burzītos un domātu līdzi, kamēr notiek klikšķis un viņš kļūst par permakultūristu.
Uz palikšanu
Uz Ambeļu pagastu kuplā ģimene pārcēlās pirms deviņiem gadiem. Pirmie mēneši pagājuši visai ekstrēmos apstākļos, jo vispirms vajadzējis atjaunot pussabrukušo ēku, kuru savulaik būvējis Ilzes vecvectēvs. “Mēbeles un iedzīve zem plēves, 11 stundu smaga darba, un rudenī jau bijām siltā mājā,” atceras Oskars. Sieviņa tajā laikā gaidījusi piekto atvasi.
