Foto: Sunshine Studio/SHUTTERSTOCK

Raivis Šveicars: Pirmo reizi esam nonākuši tik tuvu OIK pazušanai no elektrības rēķiniem 1

Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Lasīt citas ziņas

Pirmo reizi teju trīs gadu laikā esam nonākuši tik tuvu obligātā iepirkuma komponentes (OIK) pazušanai no iedzīvotāju un uzņēmumu rēķiniem.

Plāns ir zaļās enerģijas ražotājiem (un ne tik zaļajām gāzes koģenerācijas stacijām) nepieciešamo atbalstu segt no valsts budžeta līdzekļiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lai to varētu īstenot, Ekonomikas ministrija 2021. gadā no valsts budžeta prasa papildu 154,8 miljonus eiro, bet 2022. un 2023. gadā attiecīgi 139,4 un 119,1 miljonu eiro.

Tagad vien jālūko, vai budžeta veidošanā pārējie koalīcijas partneri atbalstīs Ekonomikas ministriju.

Finanšu ministrs Jānis Reirs ir gana slavens ar piesardzību dažādu skaļu lēmumu pieņemšanā, tomēr, kā nesen “Latvijas Avīzei” norādīja ekonomists Pēteris Strautiņš, Covid-19 radītā ekonomiskā krīze varētu šajā ziņā nospēlēt pat pozitīvu efektu.

Vairāk nekā 400 miljoni trijos gados ir daudz, taču jau tagad zināms, ka ekonomiku atveseļošanai Eiropas Komisija uz dalībvalstu tēriņiem lūkosies caur pirkstiem.

Kamēr ar pātagu neviens pa pirkstiem nesit, tikmēr taču var!

Nav nekādu šaubu, ka budžeta līdzekļu novirzīšana OIK segšanai būtu pozitīvs signāls gan iedzīvotājiem, kuru elektrības rēķini samazinātos par apmēram 15%, gan uzņēmumiem, kuri lielā elektrības patēriņa dēļ par OIK vairāku gadu laikā samaksājuši milzu summas – daudzuprāt, mūsu uzņēmumu konkurenci graujošas.

Šo gadu laikā spriests gan par pilnīgu OIK atcelšanu (ko Tautsaimniecības komisija turpina skatīt), gan zaļo sertifikātu ieviešanu, gan “feed-in-premium” sistēmu, nodokļu atlaidēm u. c. mehānismiem.

Kaut arī OIK pārvirzīšana no rēķiniem uz budžetu neko daudz jau būtībā nemaina, jo netieši tāpat atbalstu segsim no savām kabatām, šis lēmums ir atbalstāms vismaz no psiholoģiskā skatupunkta – beidzot tiktu likvidēta šī trīs burtu kombinācija, kas ik mēnesi atkal un atkal parādās cilvēku acu priekšā, atverot elektrības rēķinu.

Reklāma
Reklāma

OIK šo gadu laikā ieguvis neticami sliktu slavu. Šķiet, ja cilvēkiem prasītu atzīmēt nīstāko no sarakstā iekļautajām lietām, OIK “izpogātu” gan Valsts ieņēmumu dienestu, gan salnu pavasarī, gan odus skaistā vasaras naktī.

OIK dzēšana no rēķiniem beidzot ļautu atkal pievērsties diskusijām par reālu atbalstu zaļās enerģijas ražotājiem. Par to nedrīkst nedomāt.

Līdzšinējā atbalsta pārvirzīšana uz budžetu nenozīmēs, ka zaļajai enerģijai varēsim mest mieru. Tieši otrādi – šis būtu īstais laiks dažādu zaļās enerģijas projektu realizēšanai un pārdomātu atbalsta mehānismu radīšanai.

Nevienā Eiropas valstī neiztiek bez atbalsta maksājumiem zaļās enerģijas ražotājiem, sekmējot valstu atkarības mazināšanu no fosilajiem resursiem.

Iepriekšējais ekonomikas ministrs, tagad Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vadītājs Ralfs Nemiro runā par investīcijām vēja un saules parkos.

Bet līdz šim tie bijuši vien vārdi. Kur ir investīcijas? Kur ir spēcīgi valdības signāli, kas vēja parku attīstītājiem vairotu optimismu, ka viņiem tiešām ļaus vēja parkus uzbūvēt?

Kā pozitīvs solis minams Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā ierakstītais, ka līdz 2030. gadam uz sauszemes un jūrā kopējo uzstādīto vēja parku jaudu varētu palielināt par vismaz 800 MW (šobrīd uzstādītā vēja jauda ir smieklīgi 66 MW), taču darbus neredzam.

Tā vietā redzam sauju skaļu ļaužu un viņu veiktu spēcīgu manipulāciju ar sabiedrības vairākumu (SKDS dati rāda, ka 77,2% iedzīvotāju atbalsta vēja enerģiju), apgalvojot, ka vēja parki cilvēku mazapdzīvotās teritorijās nogalinās putnus, cilvēkus padarīs trakus un izpostīs lauksaimniecības zemes.

Pats nāku no Dobeles apvidus un, mērojot ceļu uz laukiem, bieži braucu pa P98 un P102 ceļu, kas savieno Liepājas šoseju un Dobeli.

Tas ir ceļš, kura labajā pusē esošajā līdzenumā debesīs varētu slieties vēja turbīnas. Man ir grūti iedomāties vēl piemērotāku vietu šāda projekta īstenošanai – desmitiem kilometru garš līdzenums bez kāda ainaviska veidojuma, kam piesiet aci.

Diemžēl stopkrāns vēja parkiem šobrīd Latvijā norauts gana cieši.
Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.