Viss iesāktais tiek turpināts. “Arī tad, kad manis tur nav…” 0
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir cilvēki, kuru dzīve un devums ir grodi un viengabalaini, tie nav dalāmi sastāvdaļās. Voldemāra Krustiņa dzīve bija avīžniecība, un avīze bija visa viņa dzīve. Stāsts par Voldemāru Krustiņu ir stāsts par viņa radīto un veidoto Avīzi.
“Lauku Avīzi” (tagad “Latvijas Avīzi”) gaidīja un sagaidīja tūkstošiem lasītāju. Lai arī laikrakstu veido vesels kolektīvs, tomēr laikraksta pozīciju, toni un katras dienas svarīgāko ziņu nosaka galvenais redaktors.
“Latvijas Avīzes” galvenais vadmotīvs bija modināt un uzturēt tautas nacionālo pašapziņu, ticību neatkarīgai Latvijai, latviešu valodai, kultūrai, izglītībai un – mums pašiem, latviešiem.
“Kas ir pats svarīgākais? Kas būs tas unikālais saturs, ko lasītājam sniegs tieši “Latvijas Avīze”?” ar jautājumiem, ko uzdeva galvenais redaktors (vai pēdējos gadus – padomes priekšsēdētājs), sākās rīta cēliens. Mēs, žurnālisti, meklējām atbildes.
Voldemāra Krustiņa lielā aizraušanās bija politika. Viņa idejas un pārdomas izpausmi rada avīzes komentāru slejās, asos, trāpīgos, dažkārt dzēlīgos rakstos. Viņu pamatoti uzskatīja par Latvijā labāko politisko intervētāju, kurš spēj sarunā izšķetināt un atklāt lietas būtību.
Bija politiķi, kuri par interviju piedāvājumu jutās pagodināti, bija politiķi, kuri centās izvairīties. Tomēr Krustiņa intervijas kļuva par notikumu – gan pašiem intervējamajiem, gan lasītājiem.
Dažkārt domāju: ja lasītāji zinātu, cik daudz iekšējo cīņu un uzvaru, mazo drāmu un redzami vai neredzami noraudātu asaru prasīja teju katrs avīzes numurs!
Voldemārs Krustiņš ticēja savai žurnālistu un laikraksta darbinieku komandai un arī prasīja no mums daudz. Bija reizes, kad manuskriptu kaudzīte pēc šefa rediģēšanas kļuva pavisam plāna.
Nekas, pasaudzējiet lasītāju! – mēdza teikt Krustiņš. Un žurnālistiem pieprasīja tīru, skaidru, latvisku izteiksmes stilu, bez švaukstības un liekiem svešvārdiem. Latviešu valodas stila tīrība, labskanīgums un skaidrība kļuva par “Latvijas Avīzes” iezīmi.
Vadot radošu un lielu kolektīvu, Voldemārs Krustiņš spēja būt prasīgs redaktors, darbaudzinātājs jaunajiem žurnālistiem, vienlaikus kolektīvā radot arī pleca sajūtu – ja gadīsies nelaime, tevi atbalstīs un nepametīs vienu. Avīzē iemācīja strādāt, stundas neskaitot, novērtēja ieguldīto darbu, un talantīgajiem arī piedeva vairāk nekā citiem.
“Latvijas Avīzes” kolektīvā allaž valdīja demokrātiskas noskaņas, samērojām idejas, cits citu uzrunājot ar “tu”. Pret Voldemāru Krustiņu cieņa bija tik liela, ka cita forma kā vien “Jūs” tomēr nebija iedomājama. Ikdienā žurnālisti viņu dēvēja par Šefu (no angliskā Editor in Chief jeb galvenā redaktora).
Par Šefu viņu dēvēja arī tad, kad viņš vairs nebija galvenais redaktors, bet citā amatā. Šefs – jo laikraksta galvenās idejas tik un tā savās rokās spēja paturēt Krustiņš.
Pēdējos gadus, kad formālais darba attiecību pavediens ar avīzi bija jau pārrauts, Voldemārs Krustiņš domās arvien bija kopā ar savu avīzi.
“Esmu spējis izveidot tik lielisku komandu!” noslaukot nejaušu asaru, pagājušā gada augustā, kad pulcējāmies viņa dzimšanas dienā, sacīja gaviļnieks. “Viss iesāktais tiek turpināts. Arī tad, kad manis tur nav…”
Visdziļākajā cieņā, Ināra Mūrniece, Saeimas priekšsēdētāja, “Lauku Avīzes”/ “Latvijas Avīzes” žurnāliste 1994. – 2011. g.
Atvadas no Voldemāra Krustiņa rīt, 3. jūlijā, plkst. 12 Rīgā, Anglikāņu baznīcā.
