Inārijs Voits: Eiropa atbalsta tikai zvejas kuģu griešanu, nevis iegādi. “Man ir bail par flotes sabrukumu.” 2
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau mēnesi zemkopības ministra padomnieka amatu zivsaimniecības jautājumos pilda bijušais Latvijas Zivsaimnieku asociācijas vadītājs Inārijs Voits. Intervijā viņš skaidro, kas gaidāms zvejniecības kvotu pārdalē un kā tas ietekmēs nozari.
Kādi ir galvenie veicamie darbi un kas šobrīd uztrauc ministra padomnieku?
I. Voits: Sākumā jāizskaidro situācija nozarē. Kad pērn atvadījos no Latvijas Zivsaimnieku asociācijas prezidenta amata, asociācijā bija 21 no 25 zivsaimniecības uzņēmumiem.
Tagad palikuši deviņi, kas pārstāv 38% no nozares. Tas nozīmē, ka asociācija šobrīd darbojas tikai dažu biedru interesēs.
Iespējams, tieši tas bija iemesls, kāpēc šī gada sākumā zvejniecībā tika pieņemti divi nepareizi lēmumi – gan par mencām, gan lašiem.
Proti, nepareizi tika sadalīta mencu piezveja. No atļautās 64 t mencu piezvejas reņģu un brētliņu nozvejā izzvejoti tikai 100 kg zivju.
Faktiski tas nozīmē, ka reņģu un brētliņu zvejā jāparedz minimāls piezvejas daudzums. Bet plekstu zvejā ir pretēji, atvēlētais apjoms nepildās un ir jāpieņem lielāka proporcija.
Piemēram, uz 3 t plekstu piezvejā būtu jābūt vienai tonnai mencu jeb 25%. Tie, kas nezvejo plekstes, gan protestē pret šādu lēmumu.
Eiropā jau kādu laiku runā par iespējamo plekstu nozvejas kvotēšanu. Tas nozīmē, ka esošais apjoms neļautu Latvijai izcīnīt atbilstošu kvotu daudzumu.
Arī lašu piezvejā bija līdzīga situācija – zvejnieki pieprasīja lašu kvotu sadalīt visiem, kas zvejo. Realitātē viens otrs, kam iedalīti trīs tūkstoši gabalu, nozvejoja tikai vienu lasi.
Labi, ka ZM Konsultatīvā padome pieņēma atbilstošu lēmumu, kas situāciju mainīs uz labo pusi, tomēr šis gads ir palaists vējā. Nākamgad centīšos to nepieļaut.
Drīzumā izšķirsies nākamā gada nozvejas kvotu liktenis. Kas sagaidāms Latvijas zvejniekiem?
Austrumbaltijā nākamgad varēs nozvejot tikai 51 t mencu, kas ir trīs reizes mazāk nekā tagad, kad atļauta 171 tonna. Jāņem vērā – ja esošā kvota netiks izpildīta, nav pamata runāt par vajadzību pēc lielākas.
Sagaidāms, ka brētliņas varēs zvejot tajā pašā līmenī kā šogad. Taču reņģu zveju Baltijas jūrā plānots samazināt par 36 procentiem. Iemesls – reņģes nespēj atražot nozvejoto.
Savukārt tieši Rīgas līcī reņģēm sagaidāms 15% zvejas pieaugums. Tas nozīmē – līcī varēs zvejot 2780 t reņģu vairāk nekā šogad, bet Baltijas jūrā – par 1574 t mazāk.
Praktiski tas nozīmē, ka lielākā daļa zvejnieku būs zaudētāji. Līcī no 25 firmām tikai 10 ir kvotas un tie gan būs ieguvēji, bet Baltijas jūrā no 25 firmām kvotas ir 18.
Kopumā Baltijas jūrā nozvejas kvota būs mazāka.
Reņģu nozveja saruks arī pārējās ES dalībvalstīs. Vienīgā ieguvēja būs Igaunija, kas reņģes Rīgas līcī varēs zvejot vairāk.
Vai turpināsies zvejas flotes sabalansēšana un cik naudas tam būs nepieciešams?
Institūts BIOR ir aprēķinājis, ka vēl var sagriezt 10 kuģus. Drīzumā jābūt jaunai ES regulai, kas pieļaus to mencu zvejas kuģu sagriešanu, kurus būtiski ietekmēja kvotas zaudēšana. Šobrīd pavisam flotē ir 51 kuģis, kas pieder 25 zvejas firmām.
No tiem visi, protams, nezvejo, aptuveni seši nav aktīvi zvejotāji.
Uz kompensācijām varēs pieteikties tikai aktīvie kuģi, kuri aktīvi zvejojuši 2017. un 2018. gadā, jo 2019. gada vidū EK pieņēma lēmumu pārtraukt mencu zveju un šo gadu nevar ņemt par pilnu.
Šo 10 kuģu sagriešanai būtu nepieciešami trīs miljoni eiro.
No Eiropas Jūrniecības un zivsaimniecības fonda pasākumiem līdzekļi tiks pārdalīti kuģu griešanai, vēl jāgaida jaunā regula un MK noteikumi.
Taču zvejniekus jau neviens nespiež griezt kuģus, tas ir viņu pašu lēmums.
Kāds tad ir kuģu vidējais vecums?
Vidējais vecums ir 33,2 gadi. Flotē 72,5% ir kuģi, kas vecāki par 30 gadiem. Taču vecos kuģus vairs pārdot nevar, tie aiziet metāllūžņos. Tikai divi kuģi ir jaunāki par 20 gadiem.
Kopš 2002. gada neviens jauns kuģis nav iegādāts, jo trūkst finansējuma.
Eiropa neatbalsta jaunu kuģu iegādi, tikai kuģu sagriešanu. Man ir bail par flotes sabrukumu. Taču tie kuģi, kas paliks flotē, nākamgad piešķirto kvotu spēs nozvejot.
Vai atbalstāt zvejas laivu sagriešanu, izmantojot ES kompensācijas?
Nekādā gadījumā. Eiropas politika paredz atbalstu piekrastes zvejniecībai un viņiem atbalsta intensitāte ir pat 80%. Kāpēc atbalstīt laivu sagriešanu, ja ir tik liela atbalsta intensitāte?
Kāda tam jēga, ņemot vērā, ka piekrastes zvejniekiem zvejošanai nākas īrēt laivas? Kur ir iemesls – griezt laivas?
Turklāt BIOR nav norādījis, ka šis segments ir apdraudēts – ir jābūt zinātniskam pamatojumam par šī segmenta apdraudētību, bet šobrīd tāda nav. Veidojas jauni zvejniecības uzņēmumi – ja divi beidz pastāvēšanu, tad trīs jauni ir vietā.
Šobrīd visā piekrastē darbojas ap 160 zvejas uzņēmumu. Ja tas nebūtu izdevīgi, jauni nerastos.
Jāatzīst, ka zvejošanai aiz piekrastes zonas gan neveidojas jauni uzņēmumi – kādreiz bija 122, bet tagad palikuši tikai 25.
Tajā pašā laikā izskan bažas par zvejas aroda saglabāšanu piekrastē. Vai tam nepieciešams lielāks ES atbalsts?
Eiropa piekrastes zvejniekus jau atbalsta – kā jau teicu, atbalsta intensitāte ir līdz 80%. Jaunie zvejnieki var nopirkt lietotu laivu, nodibināt uzņēmumu un Eiropa par to ir gatava piemaksāt.
Pēc manā rīcībā esošās informācijas, atsevišķos gadījumos rūpnieciskie zvejnieki maksā vides inspektoriem, lai zvejnieki netiktu kontrolēti. Vai esat par to lietas kursā?
Es to neņemos apstiprināt. Tad jāzina fakti. Ja šādi fakti būs, tad jāreaģē.
Kā vērtējat ieceri piekrastes zveju noteikt par prioritāru?
Šajā jomā atsevišķās aktivitātēs Eiropas atbalsts varētu būt pat līdz 100%. Jaunajiem zvejniekiem būs iezīmēta noteikta summa, lai atbalstītu viņu nodarbošanos ar zveju.
Kā zināms, pēdējos gados būtiski savairojušies roņi, kas nodara bojājumus gan zvejas rīkiem, gan lomiem. Vai skādes atbalsts būs arī turpmāk?
Šis ir ļoti būtisks jautājums. Pagājušā gadsimta sākumā Baltijas jūrā bijuši apmēram 100 tūkstoši roņu. Pēc tam tika atļauts roņus izšaut to nodarītās milzīgās skādes dēļ, septiņdesmitajos gados Baltijas jūrā bija palikuši ap diviem tūkstošiem šo dzīvnieku.
Tagad to skaits sasniedzis 60 tūkstošus un tie turpina vairoties.
Aprēķināts, ka vienam ronim barībai nepieciešami 10–12 kg zivju dienā. Faktiski viņi dienā apēd līdz 600 t svaigu zivju, izēdot labākos lašu un mencu gabalus un zvejniekiem vairs nepaliek ko zvejot.
Zviedri aprēķinājuši, ka roņi piekrastē izēd viņu zvejas kvotu. Bet zaļie neatļauj roņus šaut. Šī būs liela problēma nākotnē.
Tagad viņu vairošanos mazliet piebremzē siltās ziemas, jo viņiem nepieciešams ledus. Šo jautājumu nevarēs tā vienkārši “paslaucīt zem tepiķa”.
Kā vērtējat šī plānošanas perioda naudas izlietojumu?
Pēdējo desmit gadu laikā, kad vadīju Nacionālo zvejniecības ražotāju organizāciju, manā vadībā tika īstenoti 27 projekti par 18 miljoniem eiro. Lielākais no tiem – zivju miltu rūpnīca, kur ES atbalsts bija trīs miljoni eiro.
Miljoni ieguldīti arī akvakultūrā, kur atdeves joprojām nav. Vai šis atbalsts jāturpina?
Iepriekšējā periodā šajā nozarē ieguldīti apmēram 24 miljoni eiro, bet ražošanas pieauguma nav. Akvakultūrā izstrāde ir vidēji trīs tūkstoši eiro uz cilvēku.
Par ko zivju audzētājs nopērk barību, samaksā algas, nodokļus?
Te gali neiet kopā. Salīdzinājumam – zvejniecībā ir ap 40 tūkstošiem eiro – tad gan var samaksāt algas, iegādāties zvejas rīkus.
Iepriekš vairākās krīzēs smagi cietusi zivju pārstrāde. Kāda šobrīd ir situācija?
Man ir liels prieks par “Karavelu”. 2017. gadā šī uzņēmuma apgrozījums bija vairāk nekā 38 miljoni eiro, bet jau 2019. gadā tas pārsniedza 51 miljonu eiro un peļņa jau bija mērāma vairākos miljonos.
“Karavela” izdarīja pareizi, investējot iekārtās, jo agri vai vēlu nevarēs samaksāt cilvēkiem, kas ar rokām pilda zivis kārbiņās.
Kā novēroju Islandē, zivju apstrādātājai alga bija 2,5 tūkstoši eiro, bet mums – ap 700. “Karavela” iet pareizu ceļu, samazinot roku darbu.
Tas, kurš nesamazinās roku darbu, pēc diviem trīs gadiem no tirgus būs ārā.
Mēs atpaliekam ar jaunu tehnoloģisku iekārtu montāžu.
Islandē rūpnīcās zivis griež ar ūdens strūklu, uz paliktņa zivis komplektē robots, zivis aizved robots, cilvēka iesaistes nav.
Daudzi zivju pārstrādes uzņēmumi pēc krīzes gan ir bankrotējuši. Te gan jāveic dziļāka analīze par situāciju nozarē.
Jāskatās un jāvērtē, kurš ir šaurais pudeles kakls, lai nepieļautu kļūdas un nepareizus lēmumus nozarē, kā tās notika gada sākumā.
