Boriss Vipers (1888 – 1967).

Pirms 130 gadiem Maskavā austriešu cilmes krievu vēsturnieka Roberta Vipera ģimenē piedzima mākslas zinātnieks Boriss Vipers – Latvijas tēlotājmākslas un arhitektūras vēstures pētniecības pamatlicējs. Latvijā Viperi ieceļoja 1924. gadā, bet četrus gadus vēlāk no Maskavas uz Rīgu izbrauca arī Roberta sieva un viņu trīs bērni. Kā Boriss, tā viņa tēvs Roberts kļuva par Mākslas akadēmijā un Latvijas Universitātē ļoti cienītiem mācībspēkiem. Sveštautiešu klātbūtne izglītības un zinātnes lauciņā pirmskara Latvijā, īpaši Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā, nebūt netika apsveikta, taču attieksme pret vāciski krieviskajiem Viperiem allaž bija goddevīga – acīmredzot tādēļ, ka tie bija Latvijas valstij lojāli, iemācījās valodu, turklāt bija ļoti augstas raudzes akadēmiski zinātnieki. Viņu klātbūtne Latvijas augstskolām neapšaubāmi glaimoja. B. Vipera fundamentālais darbs “Latvijas māksla baroka laikmetā” tika izdots ne tikai latviski, bet arī pārtulkots angļu versijā. “Borisa Vipera grāmatas modina vislielāko atsaucību sabiedrībā, nemaz nerunājot par tiem, kas klausījušies viņu universitātē vai akadēmijā. Mākslas vēsture mūs ved pie mums pašiem, pie mūsu tautas, tā ir atklāsme,” sveicot mākslas vēsturnieku 50 gadu jubilejā, 1938. gadā rakstīja “Brīvā Zeme”. Pēc 1940. gada padomju okupācijas Viperi tika uzaicināti darboties Maskavā, kur R. Vipers turpināja zinātnisko darbību, lai arī 50. gados tika apsūdzēts “kosmopolītismā” un “kļūdainā” Rietumu mākslas novērtējumā.