Horoskopi un mistika

Abrakadabra jeb maģija islāma stilā: amuleti, formulas, svētvietas 16

Foto – Fotolia

Autors – Anda Kaļinka
Arābu maģija sakņojas pagāniskajās tradīcijās, un tajā nav sadalījuma “melnajā” un “baltajā”. Arābu pasaulē allaž
uzskatīts, ka burvestība – tās ir slepenas zināšanas, kuras var izmantot dažādiem mērķiem.

Zālamana mantojums

Arābu maģiskie rituāli austrumzemju ļaudīm bija pazīstami vēl pirms islāma izplatības. Leģenda vēstī, ka maģijas zināšanas nāk no valdnieka Zālamana laikiem, un tās saglabājusi neliela grupa gudro un iesvētīto šajā gudrībā.

Viņi dzīvoja nošķirtās vietās un sargāja savu mācību no parasto mirstīgo tukšās ziņkāres. Bija arī tādi magi, kas pārzināja maģiskos vārdus, rituālus, talismanu un amuletu izgatavošanas mākslu. Šā ceļa magi savāca milzīgu dārglietu daudzumu, ko slēpa alās, un, pateicoties tām, kļuva par sabiedrības valdošo eliti.

Vēlāk arābu maģija cieši savijās ar islāma tradīciju. To apguva lielo pilsētu ievērojamākajās universitātēs. Okulto zinātni papildināja ar zināšanām, kas aizgūtas no persiem, jūdiem, citu Vidusāzijas tautu izciliem magiem.

Austrumu gudrie, kas turēja cieņā Korānu, nekad nešaubījās par to, ka arābu maģijai piemīt nesalīdzināms spēks un varenība, turklāt tās rituāli ir daudz iedarbīgāki par eiropiešu maģiju. Austrumu magi intensīvi apguva dažādās pasaules malās pastāvošās okultās sistēmas un izmantoja iegūtās zināšanas savas meistarības pilnveidošanai. Tieši tādēļ arābu maģija uzskatāma par neparasti efektīvu.

Mūsdienās pasaulē ir vismaz 600 miljoni musulmaņu. Viņi mitinās ne tikai Āzijā, bet arī Āfrikā, jo īpaši kontinenta ziemeļos. Visā Ziemeļāfrikā par burvju marabutu un svēto burvju vali “galvaspilsētu” atzīta Marokas senā pilsēta Marakeša. Arābu maģija ļoti atšķiras, piemēram, no pakistāniešu vai senegāliešu burvestībām. Kopīgais, šķiet, ir tas, ka visi uzskata mēnesi par dievišķu spīdekli, kas izraisa maģisku iedarbību uz cilvēkiem. Turklāt šis senais okultais priekšstats atspoguļojas arī pašā islāmā, kas padarījis pusmēnesi par musulmaņu svēto emblēmu.

No arābu valodas vārds “burvestība” nozīmē “priekšmeta patiesās būtības mainīšana”. Paši magi bija pārliecināti, ka tikai augstākie spēki spēj noteikt, vai maģija ir laba vai ļauna, tādēļ uzskatīja, ka parastajam mirstīgajam tajā nav vērts pārlieku iedziļināties.


Piemānīt likteni

Ticīgam musulmanim Allāhs ir augstākā sodīšanas un apžēlošanas instance. Viņš tic, ka Allāhs ir tik visvarens, ka jebkādi ļaunie spēki, ko izmanto magi un burvji, ar to nespēj līdzināties. Tādēļ ķerties pie maģijas un burvestību palīdzības var tikai otršķirīgu problēmu dēļ, turklāt tas jādara slepus, lai neizsauktu Allāha naidu.

Islāmā par visbaisāko grēku dēvē kufru – neticību. Cilvēku, kurš iekritis kufrā, sauc par kāfiru – neticīgo. Pie kufras līdzās tādiem lieliem grēkiem kā daudzdievība, laulības pārkāpšana, pašnāvība, slepkavība un zādzība pieskaita arī maģiju. Šķiet, tādēļ, ka viens no musulmaņu reliģijas stūrakmeņiem ir fatālisms – akla pakļaušanās liktenim. Pats vārds “islāms” nozīmē “padevību Allāham un liktenim, ko tas noteicis”, bet “musulmanis” – arābu valodā muslim – nozīmē “padevīgais”. Tostarp Allāhs atzinis astroloģiju un tās pārzinātājus zvaigžņu tulkus, bet maģiju pielīdzinājis zinātnei, kurai, tāpat kā citām, ir savi likumi, noteikumi un principi.

Visu arābu maģiju nosacīti var iedalīt divos veidos. Pirmais: kuvva manna-aši dāhilī ir tīrs iekšējais maģiskais spēks jeb enerģija, kas nepastarpināti nāk no paša rituāla izpildītāja. Tādu maģiju izmanto dziedniecībā, dažādu amuletu un talismanu izgatavošanā. Šī enerģija pati par sevi nav ne laba, ne ļauna. Tā sakņojas vien burvja spēkā, ko nosaka viņa pieredze un zināšanas. Lai pārvaldītu enerģiju pilnībā, magam jāpieliek milzīgas pūles un zināšanām jāvelta daudzi gadi.

Otrs maģijas veids ir kuvva tolsman hāridžī – priekšmetu maģija vai ārējais spēks. Tāda maģija sniedz iespēju nodibināt kontaktus ar ārējo pasauli, ietekmēt tās procesus, notikumus un pakļaut cilvēkus. Lai izmantotu tādus rituālus, izpildītājam nevajag tērēt daudz laika apmācībai, pietiekami vien veikt visus rituāla priekšrakstus un noteikumus.


Dieva vārdu spēks

Par atsevišķu maģijas novirzienu izveidojusies Korāna maģija. Pastāv vairāki “korāniskās” maģijas veidi: ilm al-havass – zinātne, kas pēta dažādu svētajā grāmatā minēto skaitļu un burtu maģiskās īpašības; ilm al-filaktirāt – senā amuletu un talismanu izgatavošanas māksla; ilm ar-rukia – zinātne par dažādu maģisko formulu, vārdojumu, lāstu lietošanu, vadoties pēc Korāna; ilm al-fa’ d – zinātne par Korāna pareģojumiem un zīmēm; ilm al-kur’ a – zinātne par Korāna tekstu nozīmju skaidrošanu; ilm tamima – zinātne par Korāna sūru izmantošanu maģisku amuletu radīšanai. Šī ir visapjomīgākā maģiskā grupa, jo pastāv liels daudzums sūru un ajātu, uz kuru bāzes musulmaņu burvji rada talismanus pret ļauno aci, slimībām, murgiem, bagātības iegūšanai, naudas un veiksmes piesaistīšanai un tamlīdzīgi.

Visvienkāršākais zīlēšanas veids pēc Korāna teksta ir kādas sūras un ajāta vai lappuses un rindas izvēlēšanās. Attiecīgais vēstījums, ko sniedz grāmata, arī ir nākotnes pareģojums vai atbilde uz uzdoto jautājumu. Korāna sūras kopš seniem laikiem izmantotas arī kā amuleti. Svētās rindas rakstīja uz kareivju ieročiem un apģērba. Līdz mūsdienām nonākuši kaujas cirvji, vairogi, bruņas, zobeni, dunči, ķiveres, zirgu bruņas, kas izraibinātas ar rindām no svētās grāmatas. Bija pat īpaši krekli talismani, ko valkāja zem bruņukrekla. To virspuse pilnībā bija noklāta ar rakstiem un maģiskiem kvadrātiem, kuros ierakstīti četri burti vai pāra skaitļi. Zināmi arī speciāli astoņstūrainas formas Korāna rokraksti, ko piestiprināja pie kaujas karoga. Korāna tīstokļi tāpat bija maģisku rituālu objekti. To glabāšanai pasūtīja speciālas lādes, kas pēc formas bieži līdzinājās mošejai vai mauzolejam.

Personai, kura veica maģisko darbību, bija jāatrodas rituālā tīrības stāvoklī. Par labāko dienu maģijai uzskatīja piektdienu. Maģiskā formula parasti bija jāatkārto 3–7 reizes. Veicot rituālu, ajātu vai sūru lasīja skaļi, nostājoties ar seju pret Meku, vai arī pierakstīja. Pierakstiem izmantoti visdažādākie materiāli: papīrs, zīds, apģērba gabaliņi, sudrabs, zelts, kamieļa kauli, zirga āda, līķauta atgriezums. Tintes vietā izmantoja muskusu, safrānu, rožūdeni, ābolu vai vīnogu sulu un pat pupuķa asinis. Piemēram, lai uzzinātu, “kas mīļotajai sirdī”, vīrietim nācās naktī uz pirmdienu ar pupuķa asinīm uzrakstīt uz plaukstas Korāna 41. ajātu no 4. sūras un tad uzlikt plaukstu uz gulošās sievietes krūtīm. Lai atrastu noslēptu vai nozaudētu lietu, uz papīra jāuzraksta visa 26. sūra un 72.–73. ajāts no 2. sūras, jāpiesien papīrs pie balta gaiļa kakla un jāpalaiž lidot pa istabu. Pēc priekšrakstiem, putnam jāapstājas vietā, kur atrodas meklētais priekšmets.

Pastāvēja milzīgs sūru un atsevišķu ajātu saraksts, kas izmantojami kā amuleti pret slimībām un nakts murgiem, lāsta uzlikšanai, mīļoto piesaistīšanai, dārglietu atrašanai un pat eļļas daudzuma pavairošanai. Nereti šīs sūras ierakstīja maģiskos kvadrātos kopā ar kādu specifisku ciparu formulu. Bija radītas speciālas zīlēšanas tabulas, kur vārdi, burti un skaitļi sistematizēti, bet to salikums piešķīra noteiktu jēgu. Zīlēja arī citādi: uz spēļu kauliņiem uzrakstīja četrus alfabēta burtus, uzmetot kauliņus, noteica trīs burtu savienojumu, kas kalpoja par atslēgu zīlēšanas rezultātam. Katru burtu kombināciju saistīja ar kādu zvaigznāju vai Korāna personāžu.

Ar Fātimas un ķiploka svētību

Tur, kur piekopj islāmu, ikdienas dzīvē cilvēki paši reti ķeras pie burvestībām un maģiskiem rituāliem, lai ar pārdabisko spēku palīdzību ietekmētu likteni un sasniegtu sev vēlamo rezultātu. Toties arābiem, kā arī citām Austrumu tautām, plaši izplatīti ir talismani. Jāsāk ar to, ka katrs musulmanis, pat neizglītots, cenšas iegūt savā īpašumā Korānu – islāma svēto grāmatu, kas, pēc viņa stingras pārliecības, apveltīta ar dievišķu spēku un spēj pasargāt tās īpašnieku, viņa ģimeni un māju no nelaimēm. Par vislabāko veiksmes talismanu uzskata papīra, auduma vai ādas gabaliņu ar rindām no Korāna. Uzskata, ka talismans darbojas neatkarīgi no tā, vai tā īpašnieks spēj izlasīt svētās rindas vai ne.

Arābi dažiem burtiem piedēvē lielāku spēku nekā citiem, un šo īpatnību viņi aktīvi izmanto, izgatavojot amuletus. Katru atsevišķo zīmi var izmantot kā rakstu, kas var būt amulets pats par sevi. Talismanos un amuletos aktīvi izmantoja arī skaitļus, kuriem arābi tāpat piedēvēja īpašu simboliku. Piemēram, vieninieks asociējas ar pašu Allāhu, skaitlis pieci attiecas uz kādu pabeigtību, bet septiņi – sakrāls skaitlis, kam allaž piemitusi nopietna loma arābu maģijā un reliģijā. Liela nozīme amuletu izgatavošanā bija piešķirta dieva vārdiem un atribūtiem, kuru pavisam ir 99. Arābi svēti ticēja, ka tas, kurš atkārtos visus 99 dieva vārdus, nokļūs paradīzē.

Kāds no talismaniem paredzēts kādam konkrētam mērķim, citi uzskatīti par universāliem. Turklāt ļoti būtiski, no kā tie pagatavoti. Aizsardzībai pret lāstu un ļaunu aci par visspēcīgākajiem uzskatīti tie, kuri izgatavoti no cēlmetāliem – zelta un sudraba, taču populāri arī apzeltīti amuleti – uzskata, ka to spīdums novērš ļaunās acs īpašnieka uzmanību. Alžīrijā un Irānā bērniem uz kakla bieži uzliek plaukstas atveidu – tā saukto “Fātimas roku”, kas aizsargā no zagļiem un ļauni noskaņotiem cilvēkiem. Tādu amuletu izgatavo no septiņu metālu sakausējuma – zelta, sudraba, vara, dzelzs, cinka, svina un alvas.

Nākamie pēc cēlmetāliem kā līdzeklis pret visa veida burvestībām ir koraļļi. Īpaši sarkanās krāsas akmentiņi, bet arī baltos uzskata par labu aizsardzību pret ļaunu aci. No tiem izgatavo dažādas rotas un laimes talismanus, turklāt tos nēsā ne tikai sievietes, bet arī vīrieši. Bet no visām iespējamām nelaimēm spēj pasargāt ahāti.

Priekšroka dota melnajiem akmeņiem ar baltu dzīslojumu. Ja uz ahāta attēlota kāda cilvēka ķermeņa daļa, tas nozīmē, ka akmens īpaši aizsargās tieši to. Savukārt, ja uz amuleta attēlota kāda ārstniecības zālīte, uzskata, ka akmens pārņēmis tās ārstnieciskās īpašības.

Kā aizsardzības amuleti izmantoti arī paši augi. Pirmajā vietā kopš senatnes pārliecinoši ierindojies visu ļauno garu ienaidnieks ķiploks. Tas pasargāja cilvēku visa mūža garumā. Turcijā ir tradīcija pielikt ķiploku pie jaundzimušā galviņas, lai aizbaidītu ļaunos garus. Kad mazulis sāk staigāt, viņam uz rokas uzliek ķiploka daiviņu rokassprādzi. Pusaudžiem pie feskām lika amuletus no ķiploka, ķimenēm, krustnagliņām un alauna. Arī pieaugušie turki neaizmirsa šo iedarbīgo ikdienas amuletu. Bagātie turki pasūtīja ķiploka daiviņai sudraba ietvaru, nabadzīgie iztika ar to, ka piesprauda to pie apģērba. Ķiploku bieži izkarina pie jauno māju fasādēm un uz visvērtīgākajiem augļu kokiem. Paši turki apgalvo, ka senatnē bez ķiploka neviens pat soli laukā no mājas nespēra. Bez tā jūrā neuzdrošinājās doties neviens kuģis. Stambulā ar tiem aizsargāja malku, ar ko kurināja krāsnis sabiedriskajās pirtīs. Bet, atgriežoties mājās, ar to ierīvēja krūtis un plecus, jo ticēja, ka dēmoni necieš ķiploku smaku. Tik liela bija ticība garšauga sargājošajam spēkam!

Slepenie komponenti

Islāma zemēs izplatīts svēto vietu mazaru kults. Tās var būt svēto kapavietas, akmeņi, koki, pie kuru zariem piesien tuvu cilvēku apģērbu gabaliņus un pat fotogrāfijas ar uzvārdu un dod nazru – zvērestu upurēt, piemēram, aunu sev tuva cilvēka veselības un dzīvības vārdā. Par vislabāko dzīvnieku upurēšanai uzskata melnu aunu.

Vispirms ar to apstaigā “apsargājamā” māju, tad ved uz mazaru, kur nokauj atbilstoši priekšrakstiem, griež, vāra katlā un kolektīvi apēd. Īpaši bieži tādus rituālus veica kara laikā, kad vīrieši pameta dzimtās mājas. Tad līdzās katram ciemam atradās koks, kas izrotāts ar raibām lentītēm kā jaungada eglīte. Kara amuletu un vispār kara maģijas izplatība nav nejauša, jo jau kopš senatnes Korāns aicinājis musulmaņus uz džihādu – “svēto karu” pret neticīgajiem. Tādēļ vīriešiem nācās bieži doties karagājienos.

Atšķirībā no kara maģijas, mīlas maģija musulmaņiem ir dziļi personiska lieta, kuras paņēmieni aizvien turēti noslēpumā un izmantoti vien galējas nepieciešamības gadījumā. Piemēram, kad Turcijā meitene grib iekarot nākamā vīra sirdi, lai viņš nesadomātu atvest mājās citas sievas, viņai jāsadedzina audekla maisiņš, kas piepildīts ar 20 zālīšu maisījumu, noteiktā secībā atkārtojot 20 buramvārdus. Ja gadās kaut vienu no tiem sajaukt, maģiskais rituāls nedos nekādu efektu, gluži otrādi, kā brīdina burvji marabuti, ja zālīšu maisījumā pievieno vēl krokodila ādu, sadrupinātas eža adatas un virkni citu nezināmu komponentu, mīlas vietā burvestības objektam var rasties nepatika pret nākamo sievu. Tiesa, dažās Āzijas valstīs konspirācija attiecībā uz mīlas maģiju nav tik stingra un tās paņēmieni zināmi teju ikvienam jau kopš bērnības. Piemēram, Malaizijā vīrietis, kurš vēlas iekarot sievietes mīlestību, nakts laikā, kamēr viņa guļ, nosūta pie savas mīļotās kādu zēnu, kura uzdevums ir iesmērēt viņas krūtis un pieri ar īpašu ziedi. Bet Āfrikas valstī Mali lieta ir vēl vienkāršāka: lai pieburtu sievieti, pietiek pieskarties viņai ar muguru, kas ierīvēta ar maģiskajām zālītēm.

Lielu nozīmi arābu austrumzemēs piedēvēja sapņiem. Jau 11. gadsimta sākumā Ads Dinavarī sastādīja pirmo sapņu grāmatu arābu valodā. Zīlēšana pēc sapņiem bija veids, kā ielūkoties nākotnē. Vēl populāra bija ģeomantija – zīlēšana pēc zīmēm smiltīs, kauliņu mešana ar simboliem, zīlēšana pēc putnu lidojuma – galvenokārt vārnu un ērgļu, un bija pārliecība par to, ka klijas, strauss, balodis un pūce pareģo nelaimi.

Tūkstoš un vienas nakts pasaku iemītnieki

Attieksme pret maģiju islāma zemēs vienmēr bijusi neviennozīmīga. Lai arī uzskatīja, ka maģija ir spēks, kas nav sadalāms daļās, bija atļauta baltā vai augstā maģija, ko izmantoja dievbijīgi ļaudis cēliem mērķiem. Viņiem palīdzēja debesu eņģeļi un labie džini, kas pieņēmuši islāmu. Ar melno maģiju, kā uzskatīja arābu austrumzemēs, nodarbojās negodīgi ļaudis, un viņu palīgi bija ļaunie velnēni šaitani.

Viens no galvenajiem musulmaņu maģijas aspektiem ir mēģinājumi pakļaut sev džinus un izmantot to brīnumainās spējas. Līdz pat mūsdienām popularitāti iemantojušas rokasgrāmatas par džinu pieradināšanu un pakļaušanu. Bet, tā kā ar džiniem jāprot pareizi komunicēt, labāk saziņu uzticēt speciālistiem. Burvji Austrumos ir ļoti izplatīti, lai gan oficiāli to, protams, neafišē.

Saistītie raksti

Saskaņā ar musulmaņu tradīciju Allāhs radījis trīs saprātīgu būtņu veidus: eņģeļus – no gaismas, džinus – no uguns, cilvēkus – no zemes. Džini radīti no melnas bezdūmu uguns dažus tūkstošus gadu pirms Ādama. Vispirms džini parādās kā mākoņi, tad tie iegūst aprises un materializējas redzamā formā. Tie var ieņemt cilvēku un dzīvnieku izskatu. Daudzos aspektos džini ir līdzīgi cilvēkiem: tie ir mirstīgi (lai arī var nodzīvot pat vairākus simtus gadu), patērē barību, stājas partnerattiecībās (var apprecēties gan viens ar otru, gan arī ar cilvēkiem). Taču atšķirībā no cilvēkiem tie apveltīti ar pārdabiskām spējām: prasmi lidot, iekļūt dziļi zemes dzīlēs un ūdens dziļumā, kļūt neredzamiem vai pārvērsties par citiem cilvēkiem, dzīvniekiem un augiem. Džini esot gan labi, gan ļauni. Cilvēkiem jāuzmanās no abiem!

Taču visneģēlīgākie ir dēmoni šaitāni, kurus dēvēja par marīdām, kas savulaik nolādēti un padzīti no paradīzes, taču vēlāk spēja piemuļķot zemes stihijas, pameta Ēnu pasauli un atgriezās Gaismas valstībā. No šīm būtnēm īpaši jāuzmanās. Pie ļaunām un asinskārām būtnēm pieder arī ifrīti – milzīgas, spārnotas būtnes no uguns, vīriešu un sieviešu dzimuma, mitinās pazemes valstībā.

LA.lv