Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
16. janvāris, 2014
Drukāt

Aijas Zariņas milžu cīņa
 (1)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Mākslinieces Aijas Zariņas darbi nekad nav atstājuši vienaldzīgu – viņas labi pazīstamā, it kā naivā zīmējuma forma, reizē komentējot gan pašu mākslu, gan laužoties sabiedrisko reāliju parasti jau nepievilcīgajā lauciņā, un bērna ietiepībā atkal un atkal gluži vai ar pirkstu (otu) norādot uz pliko karali, piemēram, daža laba politikas darboņa personā. Pat ja viņas darbi „vienkāršības” dēļ nereti tracina skatītāju un kritiķi, šķiet, karavānas mierā Aija turpina pašas iezīmēto ceļu Latvijas mākslā, par spīti arvien atskanošiem ceļmalas saucieniem, tādiem kā – „šī nav māksla!”. Aija Zariņa ar karotāja sparu kopš savas darbošanās sākumiem turas pozīcijās, kuras kopā ar viņu jau labu laiku apdzīvo latviešu mitoloģijas tēli. Iesākto turpina Aijas Zariņas jubilejas izstāde „Sprīdītis”, kas līdz 1. martam atvērta Rakstniecības un mūzikas muzejā.

„Te es stāvu un citādi nevaru!”, tā pirms dažiem gadu simteņiem izsaucies Mārtiņš Luters, toreiz pienaglojis savas tēzes pie Vitenbergas baznīcas durvīm. Tieši šie vārdi nevilšus šķiet trāpīgākie, ja domā arī par latviešu mākslinieces Aijas Zariņas mākslu. Viņa gan nav stāvējusi, bet aktīvi darbojusies kopš astoņdesmito gadu sākuma, it nemaz neizpatīkot padomju mākslas kanoniem, studiju gados pārsteigusi pat savus profesorus ar līdz šim nebijušu zīmējuma formu, bet vēlāk – aktīvi savos darbos veidā komentējusi sabiedrības procesus („Sarunas par mākslu”, 2004). Citādi viņa nav varējusi, paliekot pie sev raksturīgās formas toreiz un tagad, runājot, gleznojot un domājot tā un ne citādi.

Modināt latvju milžus


Pirms jaunās izstādes atklāšanas tieši tikpat kategoriska un teju reliģiskas dabas pārliecības pilna Aija teic – šobrīd viņas gleznas ir par latviešu garīgo mantojumu. To, kas kodēts mitoloģijā, mūsu teikās un pasakās. Jau iepriekš („Tēvs”, 2012) Aijas savās gleznās pievērsusies mītiskiem varoņiem Lāčplēsim, Antiņam – nu tiem seko Sprīdītis. „Ceļoju uz savām saknēm. Uz aizlaikiem”, saka māksliniece. „Ja cilvēks sāk kļūt mazliet saprātīgāks un uzņemties atbildību, viņš sāk pētīt savu vēsturi, savas saknes. Mani tagad interesē tās gara mantas, uz kurām balstās Latvijas tauta un manas saknes. Mums ir ļoti sena garīgā kultūra, kas ir arī mūsu valsts pamats.”

„Mēs redzam, ka vēstures grāmatas ir uzrakstītas diezgan virspusēji. Faktiski tās lielā mērā varētu nosaukt par falsifikāciju – arī tās, kas tapušas pēdējā laikā. Atliek pievērsties internetam, pētījumiem, zintniekiem, vietām…”. Tāda vieta, piemēram, ir Kņāvu pilskalns Aijas dzimtajā Viesītes pusē. Zem tā esot dzelzs rūda, ar kuras palīdzību mūsu senči regulējuši laika apstākļus. Māksliniece saka, nemaz tik neesot tik viegli atrast īstos pilskalnus. Vajag gudrus cilvēkus, kas ved, bet maz esot šādu zināšanu. Aija stāsta, kad pirms trim gadiem esot kāpusi Klūniņu pilskalnā, kaut kas viņā sakustējies un „parāvis vaļā” interesi par senču gara mantojumu.

Tiesa, Aijas dzīves vieta jau kopš dumpīgajiem „akadēmijas laikiem” ir nevis kāds pilskalns, bet pilsēta. Rīga. Šobrīd viņas dzīve jau pusgadu rit jaunās „gaismas pils” tuvumā, lai gan nezinātājam stikla un betona milža, („gaismas pils” – šo nē) ēnā ir grūti nojaust vecā koka nama, eksistenci kaut kur turpat, šauro, lietus pielijušo pagalmiņu labirintos aiz vecās Torņakalna stacijas. Tieši tur tapuši Aijas Zariņas jaunākie izstādes darbi. „Princese Žagata”, senas Rīgas teikas iedvesmots motīvs, tobrīd aizņem vai visu istabas sienu. Kāds vīrieša tēls ar slāvu tautai raksturīgi apjoztu kreklu, vienlaidu sarkanas krāsas lauku, tur paceltu pistoli – ej nu zini, vai pret līdzās redzamo meiteni baltā, vai turpat manāmajiem Rīgas torņiem, vai gluži citu mērķi. „Tieši tā, par Ušakovu, pareizi saprati,” kā vienmēr, pavisam tieši reaģējot uz asociatīvu repliku par Rīgas pilsētas sabiedriskajām kolīzijām, piekrītoši māj Aija. „Teika par princesi Žagatu, kas aizstāvējusi Rīgu, ir svarīga un dzīva. Viņa bijusi zintniece, spējusi pārtapt, bijusi tik stipra, ka nekāda ārvalstu intervence nav spējusi viņu salauzt. Kur ir šīs teikas, mitoloģija mācību grāmatās, latviešu literatūrā tagad? Kur ir mūsu varoņu un aizstāvju vēsture? Ar kādiem surogātiem, kaut kādām kapitālisma, saimniecības interesēm tiek aizstātas mūsu kultūras intereses! Man vienkārši ir kauns, kā Latvija ir pavadījusi šos 20 gadus!”

Māksliniece nevairās būt taisnprātīga un vienkārša savos spriedumos. Jo citādi nevar būt. Aija bez aplinkiem piemet vēl vienu pagalīti – „Ja gribat skart tēmu par konfliktsituācijām mūsu valstī, tad es atgādinu, ka konflikta starp latviešiem un krieviem nav. Varbūt zināmas starptautiskas banku aprindas savās interesēs gribētu tādu radīt. Krievi paši ir bijuši sociālisma sērgas lielākie cietēji. Viņi zaudēja visu aristokrātiju, visu kultūru tāpat kā mazās tautas, kas dzīvoja līdzās. Tagad kādam ir izdevīgi manipulēt ar cilvēku apziņu, rīdīt tautas un kārtot savas mantiskās intereses uz šī konflikta rēķina. Latviešiem nevajag tā vienkārši noklausīties masu info ziņas un visam noticēt. Tas, ko esam piedzīvojuši 80 gados, ir pietiekošs, lai izdarītu secinājumus individuāli. Nepaļaujoties uz sistēmas informāciju.”

Aijas gleznā „Venemans Imanta” Rīgas virspavēlnieks stāv ar paceltu zobenu. Māksliniece komentē – mums visiem šobrīd jābūt ar paceltu zobenu vai pistoli un jāaizstāv savas vērtības. Kādam būtu ļoti izdevīgi iestāstīt, ka mēs esam dziedošā tauta, ka esam ļoti miermīlīga un pa to laiku mūs aplaupīt. Un reizēm pavisam tieši ir jāsaprot mitoloģija. Mums taču bijuši savi milži – Lāčplēsis, Lielais Kristaps, Kangars. Sprīdītis ir tāds gara milzis. Tāds, kurš spēj veikt varoņdarbus. „Bieži esam par nezinošiem, lai varētu saprast zināšanas par savām saknēm. Pirms trim gadiem gleznoju Lāčplēsi. Tad man likās, ka tepat, mūsu priekšā, ir visu noslēpumu atrisinājumi. Mēs staigājam garām lielajam Kristapam, lasām par Lāčplēsi, bet nezinām, kas tie tādi ir. Jā, sakām gan, tas vis sen zināms, bet, ja zinām, kādēļ pieļaujam tādas kļūdas? Tā mācība ir visu laiku jāatkārto. Ja tautas dziesmas nedziedam, mēs viņas nezinām. Mums tas jāveido kā rituāls. Sevi jābagātina.”

Sprīdītis – nepieklājīgais latvietis


Teiku un pasaku motīvi nebūt nenozīmē, ka Aija būtu novirzījusies no taisnā, jā, provokatīvā kursa. „Vienkārši tagad tiek paplašināts redzes lauks. Eju dziļāk un plašāk. Senču zināšanas palīdz cilvēkam izveidot priekšstatu par to, kas viņš ir kā būtne. Arī palīdz saprast, kur ir viņa pareizais, kur – viltus ceļš. Vai tas ir ceļš, kad ved uz kaut kādu biorobota attīstību, nevis cilvēku kā apzinātu būtni. Par šiem diviem ceļiem tagad cīnās visa pasaule! Latvijas tauta ar savu kultūru te var izrādīties kā ļoti spēcīgs pamats. Ar savām dainām, teikām, pasakām un dzīves ziņu. Ar vēdisko pasaules uztveri. Vasarā skatījos dziesmu svētku gājienu, un pēkšņi sapratu, ka man nav vairs jānodarbojas ar jogu. Ja nodarbošos veco ļaužu deju kolektīvā ar dejām, tas būs daudz pārāk par to, ar ko es jau nodarbojos līdz šim. Teikas, pasakas, dainas visnevainīgākajā veidā gadu tūkstošiem glabā zināšanas, kuras sakrīt ar modernajiem fundamentālajiem zinātnes sasniegumiem- par matēriju, kosmosa neviendabīgo dabu. Par gaismas ātrumu. Domāju, tās mūs paglābušas arī no padomju laika šausmu eksperimenta.”

Sprīdītis nemaz neesot tāds miermīlīgais meklētājs. Mazs pēc auguma, bet liels garā. Nebaidījās no uzdevumiem, no pretinieka, kas augumā lielāks. Aija pasmaida – kaut ko panākt var tikai tāds, kas it nemaz nav pieklājīgs. Sprīdītis izmantoja zināšanas, ne naivi paļāvās ienaidnieka manipulācijām. „Mums, latviešiem, jāatceras lielās gudrības, viss cilvēcīgais mantojums, kas mums dots. Mūsu galvenais kritērijs nevar būt izdevīgums. Civilizācijas kā tādas pastāvēšanas jēga nevar būt nauda. Manos senčos ir Ķēniņi, Svētiņi – gaismas nesēju uzvārdi. Pašlaik dzīva esmu es, un pienākums tagad ir manās rokās! Savā vecumā jūtos, ka esmu tik tālu, ka man ir jānes atbildība, ka man ir jāmāca. Aizstāvēt savu patiesību, cīnīties par sevi, par cilvēcību, aizstāvēt savas vērtības – tas prasa drosmi. Skumji, ka latvieši nerunā pretī. Faktiski viņiem savu domu nav. Bieži viņi uzskata, ka izdzīvošana, sava maizes kumosa nopelnīšana, Repšes laikā to formulēja kā labklājības veidošanu, ir svarīgāka. Tas ir ļoti skumji.”

Industrija pār radītāju


Aijas darbi nebūt nepiedāvā skaidri saprotamas skaistuma kanonus, bet trāpa citā mērķī – tā, ka (patiesība?) acīs kož (atceramies kaut vai Repšes – Krustā sistā portretu). Drosme iet pret straumi? Aija parausta plecus – laikam jau audzināšanā. Brīvībā. „No mammas puses audzināta brīvi, no tēva – ļoti principiāli no tēva puses. Aija pati ir trīs bērnu mamma. Viņa spriež – var jau cilvēkbērnu divdesmit gadus audzēt „traukā”, barot caur atveri un tad izņemt laukā, kad tas ieguvis zināmu formu. „Taču cilvēks ir ar milzīgām potencēm. Mūsu audzināšanas skola un sabiedrība, apmācības sistēma nav tā, kas attīsta iekšējos resursus, bet aprobežo tos. Ir jādod brīvība. Lai viņš pats uzdrošinātos meklēt. Lai izmantotu laiku, kas ir šeit radoši. Domāju, man tas ir izdevies. Izstādē līdzās aijas gleznām piedalās ar ī Aijas meitas Tīna un Zuzanna, kura pašlaik studē Spānijā, un izstādei veidos stepa audiodarbu. „Mirklis, kad papēži iet vienā ritmā ar sirdi – pamēģini nu tādu ritmu dabūt!”. Savukārt jaunāka meita piedāvās filmu.

Aija nenoliedz, mākslā viņu allaž vadījusi misijas apziņa, nevis daudziem raksturīga „māksla mākslai” vai emociju plūsmas. Viņa interesē vērtības, kas esot valsts, katra latvieša pamats, garīgais mantojums – dainas, tieši saules kults, dzīvības kults nevis kristietība, mēness, nāves kults, kurš radās jau nomācot sauli. Dainas ir pamats, kas mums būtu jāliek konstitūcijas preambulā.

(Atkāpe) Sabiedrības acīs šobrīd tiek degradēts mākslinieka uzdevums. Tāpat tiek degradētas daudzas lietas, kas gadu tūkstošiem sargātas mūsu tautā – savstarpējās attiecības un normas, ģimenes vērtības, patiesība, čaklums, bērnu audzināšana un vīrieša uzdevums, savu vērtību aizstāvēšana. Visbeidzot – radīšana. (Mākslinieka uzdevums kā tāds – so ne). Bieži vien mūsu kultūrpolitikā balsta nevis komponistus, rakstniekus, gleznotājus, bet atskaņotājus, operu, mākslas albumu radīšanu pēc mākslinieku nāves, kad viņi aizgājuši pāragri mirstot, nespējot izturēt grūto dzīvi. Cilvēkus, kas iedzīvojas, rakstot projektus. Radošā industrija ir ieņēmusi radošuma jomu. Bet radīt darbu var tikai mākslinieks. Nav radīta garantija, lai pastāvētu latviešu kultūra. Ir kaut kāda sile, kur baroties kultūras funkcionāriem.”

Kultūra ir vienīgais iemesls valsts pastāvēšanai. Aija teic, cilvēkam dažreiz nepieciešams tikai neliels impulss, piemēram, glezna, lai katra paša cilvēciskās vērtības, ģenētika atdzīvotos iekšpusē. Jā, mākslinieka atbildība. „Saviem mākslas pulciņa studentiem stāstu, ka ir jāuzņemas atbildība. Tēls, ko tu uzglezno, var atdzīvoties. Tu vari radīt dēmonu vai kaut ko skaistu.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. ja TA TAS IR – PRIECAJOS KA ESI – PALDIES KA ESI—PERSONIBA

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+