Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
28. aprīlis, 2012
Drukāt

Aktrišu klubiņš ar savu asumiņu


skurstene2_vi_17

“Esam spilgta individualitāšu kopa,” tā par sevi saka septiņas bijušā Jaunatnes teātra aktrises – Vera Singajevska jeb Singa, Elvīra Baldiņa, Ludmila Leimane, Astrīda Gulbe, Astrīda Vecvagare, Tamāra Soboļeva, Anta Krūmiņa.

 

Viņas un arī bijusī ilggadējā frizierīte Zaiga Fridrihsberga jau daudzus gadus ir jauks, draudzīgs pulciņš, kas visus svētkus svin kopā un kopīgi darina tamborējumus. Satikos ar Antu Krūmiņu, Astrīdu Gulbi un Ludmilu Leimani, lai aprunātos par viņu klubiņu.

 

“Septiņas vecmeitas”

“Mūsu tradīciju aizsāka Singa, kad pirms daudziem gadiem režisēja Tijas Bangas lugu “Septiņas vecmeitas”, kurā spēlēja šīs septiņas dāmas. Viņas visas mīlēja vienu Pūpēdīti – Ivaru Brakovski. Protams, tā jaunākā bija Astrīda Vecvagare, un viņi arī apprecējās. Bet mēs visas palikām mīlošas un gribošas. Izrādē bija Elgas Īgenbergas mūzika, Arnolda Auziņa dzeja. Televīzija šo lugu ierakstīja, un no tā laika mēs esam kopā,” atceras Anta.

“Vecmeitas” arī sākušas dziedāt un apbraukāt Latviju. “Pirms tam neviens dziedošo aktrišu ansamblis nebija bijis. Koncertmeistare Vallija Dreimane mums speciāli sameklēja tādas vecas dziesmas, ko cilvēki nebija dzirdējuši un kas bija piemērotas mūsu spēkiem. Koncertu bija ļoti daudz, un mēs ne tikai dziedājām, bet stāstījām arī savu biogrāfiju – to, cik mums suņu, kaķu, bērnu, mazbērnu, mazmazbērnu un vīru. Par tiem vīriem runājot, teicām, ka vēl ir vakances. Tā mēs lustīgi dzīvojām.”

 

Katrai savs 
firmas ēdiens

Kādus gadus divdesmit pirms atmodas aktrises sākušas arī kopīgi svinēt dzimšanas dienas (ne tikai savas, bet arī teātra), vārda un citus nozīmīgus svētkus. Ludmila stāsta: “Manam vīram Jānim Vītoliņam, kurš jau Aizsaulē, bija otrs vārds – Sīmanis. Jāņos jau neviens Jāņus tā riktīgi neapsveic. Un tad mums tāda skaista tradīcija ir 5. janvārī atzīmēt Sīmaņus, kaut Jāņa vairs nav. 5. janvāris bija ļoti izdevīgs datums, jo pagājušas visas Ziemassvētku un Jaunā gada svinības, kur aktieri gāja par Salavečiem un Sniegbaltītēm. Tagad braucam pie Astrīdas Vecvagares uz Lapmežciemu, pie Antas – uz Babīti, pie Veltiņas Skurstenes – uz Zvejniekciemu. Bieži sazvanāmies. Atzīmējam arī bērnu un mazbērnu dzimšanas dienas. Ja ir svētki, tad gatavojam groziņu vakaru, bet, ja ir dzimšanas vai vārda diena, tad cienastu gādā jubilārs. Antai ir tradicionālā šarlote, Skursteņu Veltai – siera kūka. Mēs saldskābmaizi cepam: rupjmaizes ķieģelītis, kefīru virsū, miltus liek klāt, samīcīt un raugu klāt, lai sastāvs rūgst. Man ir čipsu salāti, ko man iemācīja meita. Apakšā sarīvēts siers, sagriezti tomātiņi, sakapātas olas, majonēze lielā kārtā un tad liela kārta ar čipsiem.”

 

Ietamborētā mīlestība 
Skurstene1_VI_17

“Kopš bērnības no dažādiem dziju pārpalikumiem tamborēju mazus kvadrātiņus, pirmo džemperi notamborēju, kad man bija 13 – 14 gadi, tomēr vairāk esmu uz adīšanu,” atminas Astrīda un nosmej, ka neatceras, vai tā bija viņa, kas arī dāmu pulciņam ierosinājusi tamborēt kvadrātiņus no dzijas. Tomēr tas sācies. Turklāt masveidīgi. “Uztamborējām pārklājus dīvāniem, trīsstūra lakatus. Un tas viss bija kopīgais darbs: katra tamborēja noteiktu skaitu kvadrātiņu. Viss bija sakombinēts pa krāsām. Uz apaļām jubilejām gaviļniecēm adījām vai nu gultas pārklāju, vai trīsstūrveida lakatu. Mums visām tagad mājās ir šie darinājumi. Skaisti! Arī aktierim Ēvaldam Valteram uzdāvinājām tamborētu pārklāju lielam atpūtas krēslam. Tā bija ārkārtīgi sarežģīta procedūra: kādas katrai bija dzijas, ko katrs izmantoja. Vajadzēja taču arī saskanīgas krāsas. Un tad bija jāsadabū, lai tās labi izskatītos kopā. Es arī saņēmu uz savu dzimšanas dienu sarkanīgi oranžu dīvāna pārklāju.”

 

Raksturi atšķirīgi

Jautātas par tik ilgu sadarbošanos un saskaņu, Anta nosmej, ka nemaz tik viegli nav. “Mēs esam arī diezgan kašķīgas. Nezinu, kā mums tāds labs pulciņš sanācis. Esam spilgta individualitāšu kopa. Mums jau kopā nekas īsti daudz nesanāk, viena otru neklausa. Neesam tādas aitas barā sanākušas, nepavisam ne, mums ir savi asumiņi, savi gājieni, bet tas netraucē kļūt labākām.”

Astrīda piebilst: “Mēs esam ļoti lustīga kompānija. Runājam par to, ko pēdējā laikā esam teātrī redzējušas. Ludmila pēdējās izrādes redzēja Nacionālajā teātrī “Sudraba slidas” un “Tik un tā!”. Anta Dailē – “Pirmo grēka līci”. Fantastisks ansamblis, brīnišķīgi spēlē, kritiķiem nevajag meklēt to, kā tajā izrādē nav. Es skatos arī uz jaunajiem kolēģiem, priecājos. Viņi ir talantīgi un forši.”

Sarunu noslēdz Ludmila: “Mūsu zāles ir balzamiņš pie kafijas. Tādu gaišumu dod visas tikšanās. Mani arī mazbērni uztur pie jautrības. Mūsu pulciņā arī ir optimisms. Jābūt priecīgam par katru dienu, kuru tu nodzīvo.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+