Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
26. jūnijs, 2014
Drukāt

Alojā – pirmā medību trofeju izstāde (16)

Foto no Alojas Mednieku kluba arhīvaFoto no Alojas Mednieku kluba arhīva

Alojas mednieku kluba šodiena – pēc veiksmīgām medībām kopīgs foto pie mednieku mājas. Pirmais no kreisās stāv kluba vadītājs Aigars Rumbergs.

Par godu mednieku kluba jubilejai alojieši cildina vēsturi un rāda šodienas panākumus.

Alojas mednieku kluba vadītājam Aigaram Rumbergam uz medībām jaunajā sezonā vēl nav sanācis aiziet, jo jāgatavojas nozīmīgam notikumam. 5. jūlijā kultūras namā alojieši “ar vienu šāvienu šauj vairākus zaķus” – atklāj pirmo reģionālas nozīmes trofeju izstādi, kā arī medību nozares deviņdesmit gadiem veltītu ekspozīciju, turpat būs aplūkojamas fotogrāfijas un bērnu zīmējumi par dabu. “Varam būt lepni, ka ar šo pasākumu esam apzinājuši savu vēsturi, atdzīvinājuši to ar stāstiem un fotogrāfijām, godinām mūsu priekšgājējus, kā arī rādām šodienas panākumus,” topošo izstādi cildina A. Rumbergs.

Alojā medniekiem – 
viss, ko vien 
var vēlēties 


Alojas pusē mednieki biedrībā apvienojās 1924. gadā, īsā laikā sapulcējot pāri par simts biedru, vēsta žurnāla “Mednieks un Makšķernieks” tā paša gada izdevums. Jaunā organizācija ērtās un glītās telpās ierīkojusi klubu un atvērusi arī lasītavu.

Mūsdienu kolektīvam pamati likti 1957. gadā, taču par nopietnāko atspēriena punktu tā darbībā A. Rumbergs nosauc septiņdesmito gadu uzrāvienu, kad, vadītāja Elmāra Mangulsona rosināti, vīri saviem spēkiem uzbūvēja mednieku māju ar saimniecības ēku un šautuvi, kas kalpo vēl šodien. 1972. gadā tika atklāts skrejošās mežacūkas stends. Vēl šodien klubā darbojas viens no cēlājiem – Jānis Veidemanis, viņam šogad aprit 84 gadi.

Alojieši godam uzturējuši savu saimniecību, modernizējuši šautuves iekārtas, izmantojot Eiropas Savienības pro­grammas projektā iegūtos līdzekļus. Būvniecība un citi saimnieciski darbi veikti pašu rokām, ieguldot arī personīgo un ziedotāju naudu.

“Mūsu šautuve aprīkota ar mūsdienīgākajām tehnoloģijām, piemēram, skrejošā aļņa stendā uzstādīts elektroniskais mērķis,” stāsta kolektīva vadītājs un ar lepnumu piebilst, ka “te ir viss, ko mednieks vien var vēlēties”. Līdzās jau pieminētajam skrejošā aļņa un mežacūkas stendam darbojas arī apaļais, tranšeju un trapa stends. Šautuve ir sertificēta un 28. jūnijā uzņems Latvijas čempionāta šaušanā pa skrejošo alni dalībniekus.

Trofejas galvenā 
vieta – izstādē


Alojas mednieku kluba 34 biedri apsaimnieko medību platības septiņarpus tūkstošu hekt­āru teritorijā. Iecienītākās ir mežacūku un stirnāžu medības, bet augustā – nu jau par nacionālajiem svētkiem sauktā pīļu medību atklāšana.

Trofejas krājušās gadiem, taču līdz šim izstādītas vien nelielā ekspozīcijā Alojas dienas centra telpās. Tagad vīri slaukot putekļus no savām medību relikvijām un gatavojas tās izrādīt plašākai publikai. A. Rumbergs zina, ka veco mednieku krājumā atrodas izcili eksemplāri – vienu vilka galvaskausu trofeju eksperts Jānis Baumanis savulaik novērtējis krietni virs zelta medaļas.

Īpaša vieta izstādē tiks ierādīta staltbriežu ragiem. Visiem apkārtnes medniekiem dots uzdevums apzināt pirmo savā klubā nomedīto briedi – tā trofejai būs atvēlēta īpaša vieta uz baltiem trijkājiem, stāsta A. Rumbergs.

Staltbriežu medības Alojā varēja sākties tikai astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad Mazsalacas apkārtnē bija sekmīgi savairojušies no Kurzemes mežiem pārvietotie dzīvnieki. Arī šis nozīmīgais pasākums būs atainots trofeju izstādē, sola A. Rumbergs.

Ar ekspozīcijas materiāliem izpalīdzējis Gunārs Skriba, grāmatas “Staltbriežu izcelsme, izplatība un audzēšana Latvijā” autors un viens no briežu deportācijas akcijas dalībniekiem. Pirmie 18 staltbrieži – trīs buļļi, 13 govis, divi teļi – no Zūru un Zlēku mežiem Mazsalacas reaklimatizācijas iežogojumā nonāca 1979. gada ziemā, nākamajā gadā sekoja 10 dzīvnieki no Dzelzāmura valsts medību saimniecības un 16 – no Cīravas. Tuvākajā vasarā pārvietotos dzīvniekus izlaida brīvībā.

Pirmā staltbrieža nomedīšanas atļauja 1985. gadā palika neizmantota – togad medībām atļauto briežu bulli nevienam tā arī neizdevās iegūt. Nākamajā gadā medībās krita jau divi briežu tēviņi. Kopumā Mazsalacas apkārtnes mežos līdz 1990. gadam tika nomedīti simt staltbrieži, astoņi no tiem – Alojas mežniecības teritorijā. “Šie skaitļi parāda, ka staltbriežu ieaudzēšana nav bijusi veltīga. Tā veicināja staltbriežu ienākšanu Vidzemes dabā, un Kurzemes meži, atdodami daļiņu no savām staltbriežu bagātībām Vidzemei, pamazām sāka zaudēt savas monopoltiesības uz staltbriežu medībām Latvijā,” savā grāmatā atzīst G. Skriba, idejas par staltbriežu ieaudzēšanu Vidzemē iniciators.

Selektīvās medības – 
soli pa solim 


Staltbriežu trofeju ekspozīcija alojiešiem un apkārtnes medniekiem ļaus novērtēt selektīvo medību sekmes. Izstādē būs aplūkojama arī pirmā nomedītā staltbrieža trofeja, stāsta Alojas mednieku kolektīva vadītājs. “Es smejoties saku, sākumā selektīvās medības notika ar 12. kalibru. Atceros, kā vēl vecie mednieki žēlojās – velns ar ārā, kas mūsējie par švakiem briežiem! Kurzemē gan ir riktīgi brieži. Tur jau tā sāpe, ka pirmsākumos viņus izšāva visus pēc kārtas un nebija nekādu ierobežojumu, ne vienošanos,” spriež A. Rumbergs, kurš, iedvesmojoties no kurzemnieku pieredzes, kā arī Latvijas Mednieku asociācijas uzaicinātajiem speciālistiem, rosinājis apkārtnes medniekiem pievērsties selektīvo medību principiem.

2010. gadā viņš izsūtījis vēstules tuvākiem un tālākiem klubiem ar aicinājumu nemedīt jaunus, perspektīvus staltbriežu buļļus, kuriem ragu kronī ir trīs un vairāk žuburi. Aicinājumam daudzi atsaukušies, izlases medības pamazām kļūst par normu. “Esam tikuši vaļā no tādām lietām kā šaušana par katru cenu. Protams, to nevar panākt vienā dienā, tas ir ilga un neatlaidīga darba rezultāts un jādara visiem apkārtnes klubiem kopā,” saka mednieku kluba vadītājs un aicina par paveikto pārliecināties, apmeklējot trofeju izstādi, kas Alojas kultūras namā būs apskatāma līdz 26. jūlijam.

Raksts tapis ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu

Pievienot komentāru

Komentāri (16)

  1. Tik tiesam pretigi skatities uz lotii apmierinotiem gimjiem.

  2. Jā, “brāļu kapi”..tradīcijas?Izaudzēt,lai nošautu savam priekam un izklaidei,agrāk cilvēki medīja lai pabarotu savas ģimenes,jo alu laikmeta cilvēkiem nebija līdzekļu un apstākļu.Ko jūs sevi salidzināt ar kaut kādu lauku tantiņu ?Masu slepkavība,un vēl tie egļu zariņi ..nu īstas bēres..
    Iedomājieties-mežs bez nevienas dzīvas dvēseles,klusums,bet jūs stāvat un skatāties nogalināta dzīvnieciņa stiklainajās acīs un smaidat..vai nav pretīgi?

    • Vai tad laukos, kad nokauj cūciņu, nerīko cūku bēres? Mednieki savas ģimenes ar medījumu apgādā tāpat kā tie, kas citu rokām nogalēta dzīvnieka gaļu nopērk veikalā. No medījuma mednieki gatavo konservus, desas, kūpinājumus un atzīst, ka tas ir arī liels atspaids ģimenes budžetam.
      Mežs nevar palikt bez “nevienas dzīvas dvēseles”, jo mednieku kolektīviem Valsts meža dienests nosaka maksimāli pieļaujamo nomedījamo dzīvnieku skaitu jeb limitu.

  3. Ilze Pētersone
    Mīļie, dzīvniekmīļi! Kad uz pasaules būs aizslēgta pēdēja lopkautuve un tante laukos būs nokāvusi savu pēdējo vistu, un neviens nekad, nekad nekaus apēšanai nevienu dzīvu radību, apņemos nekad vairs “Latvijas Avīzē” neievietot foto, kuros mednieki godina medījumu. Tā ir tāda sena tradīcija – pateikties mātei Dabai par vēlību un veiksmi.

  4. Kāpēc vajadzēja nogalināt tik daudz dzīvnieku? Latvijas meži un dzīvnieki tajos ir mūsu visu kopīgā bagātība!

  5. Ja` komentāros arī izpaužās sabiedrības aprobežotās zināšanas par dabu un procesiem tajā. Neviens jau to gaļu no “mērķtiecīgi” audzētā lopa neēd, visi veģitārieši.

    • Tāpēc, ka to gaļu pēc tam apēd, bet bērni zina, no kurienes tā nāk. Lauku sētā laikam ierasts stāstīt, ka cūciņa, kas nokauta, aizsūtītā ciemos pie onkuļa uz pilsētu 🙂

  6. Pretīgāku fotogrāfiju neesmu redzējusi. Tam nošauto dzīvnieku krāvumam apkārt sastājušies kā miesnieki un vēl bērnus arī pasaukuši. Laikam lai bērni varētu uzrakstīt kādu eseju par Latvijas skaisto dabu – floru un faunu. Pretīgi!

  7. Ļoti nepatīkami skatīties uz šo foto! Tā mēs ieaudzinām bērniem nežēlību pret dzīvniekiem, jo, redz, ja mēs priecājamiesm par to, ka esam nogalinājuši, kāda tur vairs mīlestība pret dzīvo dabu! šādus foto vajadzētu aizliegt likt visu apskatei! Un te vēl sievietes arī…nu tas nu nav sievišķīgi it nemaz! Žēl nabaga dzīvnieciņu, arī viņiem taču gribas dzīvot! Cilvēks taču tomēr ir visnežēlīgakais radījums …varbūt tā nav?

    • Tā nav nežēlestība pret dzīvnieku, bet gan cieņa. Un bērniem ir jādzīvo reālajā pasaulē, nevis jādomā, ka piens atrodams ledusskapī, bet kotlete – veikala plauktā. izstāde ir vieta, kur novērtēt dzīvnieku populācijas, abrīnot dabas rotas, un sievietei medniecei būt ir ļoti sievišķigi!!!!! Un pašam cīsiņu nav žēl, tas arī no gaļas – dzīvnieka nāk, ja nu vienīgi izvēlaties produkciju ar 80% sojas.

    • Un lamāties ir jauki, ja? ir dažādas aktivitātes, ne visas visiem ir pieņemamas, savukārt anonīmi apsaukāties, šķiet, ir pieņemami!

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga +2.1
Alūksne -3.6
Daugavpils +0.4
Saldus +0
Liepāja +2.8
Jelgava +0
Ventspils +2.2
Limbaži +0
Madona +0
Rēzekne -1
Draugiem Facebook Twitter Google+