Latvijā
Sabiedrība

Kārlis labprāt uzzinātu to cilvēku vārdus, kas stāvēja līdzās. Varbūt kāds atpazīst?0

“Es neesmu starp tiem, kas tagad vīlušies Latvijas valstī un par visu šķendējas. Ja tu neproti, tad neizvirzi sev mērķi kļūt bagātam, un būs miers. Mana lielākā bagātība ir deviņi mazbērni,” šodien, atskatoties 30 gadus senā pagātnē, teic rīdzinieks Kārlis Kalseris.

1989. gada 23. augustā viņš sasēdināja savu ģimeni – sievu Ligitu un bērnus Zani, Mārtiņu un Kārli – vecajā žigulī un devās Ķekavas virzienā. Kā Doles salas zvejnieku pēctecis vēlējies stāvēt dzimto māju tuvumā, taču tur cilvēku bijis pietiekami, tāpēc devušies tālāk Bauskas virzienā.

Tuvojoties Iecavai, mežā cilvēku esot bijis mazāk, tāpēc apstājušies, lai ķēde nepārtrūkst. “Visi bijām mazliet apmulsuši, bet noskaņa bija pacilājoša. Smaidījām. Tagad, skatoties fotogrāfijas, šķiet, es šos cilvēkus zinu, bet nē taču…”

Cik toreiz cilvēku sadevās rokās, paužot savu attieksmi pret 1939. gada 23. augustā noslēgtā Molotova–Ribentropa slepenā pakta piecdesmito gadskārtu, īsti nav zināms. Vieni saka, ka dzīvajā ķēdē stāvējis pusotrs miljons, citi, ka divi miljoni. Vieni devās organizēti, citi, dzirdot aicinājumus radio, devās uz tuvāko akcijas vietu paši – kājām, ar velosipēdiem, automašīnām.

“Toreiz Bauskas ielā bija milzīgs “LatBithim” kantoris – Rīgas ķīmiskā rūpnīca “Aerosols”. Konstruktoru birojā bija spēcīgs krievu kolektīvs, bet inteliģenti, visi bija ar augstskolām, izņemot ceha zēnus, bet tie bija vēl gudrāki. Bija arī laba tiesa latviešu un visi bija sastājušies zaļajos, gājām talkās, kopām dižkokus. Pēc tam visi iestājāmies Tautas frontē.

Es neatceros, kā tika organizēta braukšana uz “Baltijas ceļu”, bet klausījāmies visu laiku radio. Un no rīta bija skaidrs, ka jābrauc. Braucu uz vietu, kuru zināju, – Ķekavu. Tur bija mītiņš, neorganizēts, bet cilvēku daudz. Visi cilvēki bija tik laipni, mierīgi, sasmaidījās. Bija ļoti laba noskaņa. Es savu veco žiguli padzinu tālāk Bauskas virzienā, netālu no Iecavas iestājāmies rindiņā un gaidījām to liktenīgo stundu. Daudziem bija līdzi radio.

Otrā dienā darbā visi lielās, ka ir bijuši akcijā. Viena meitene no māksliniekiem sāk raudāt: neviens mani nepaņēma līdzi, visi ir bijuši, bet es paliku mājās. Man kļuva žēl tās meitenes. Varēja jau iet pie Brīvības pieminekļa, bet tur cilvēku bija daudz. Un kam tad bija mašīnas, lai kaut kur tālāk brauktu?”

No “Baltijas ceļa” akcijas Kārlim Kalserim izdevies līdz šodienai saglabāt septiņus fotoattēlus, bijis jau vairāk, bet šos neesot kauns citiem rādīt. Fotografējis ar “Zenit” kameru, bet tai bijis niķis plēst filmiņu.

“Mūžīgi tās strīpas. Un kasetes, kurā spīd gaisma iekšā. Arī šai perforācija sagaismota, bet, paldies Dievam, rullītis blīvs, gaisma iekšā nav tikusi. Filmiņas biju iemācījies darbā ietaupīt, arī fotopapīru, kā jau mēs visi tolaik,” stāsta to dienu notikumu aculiecinieks.

“Kad par “Baltijas ceļu” izskanēja Maskavas paziņojums: “Vakar Baltijā notika fašistu naidīgais pasākums…”, sapratu, ka tālāk jāiztiek būs mums pašiem. Tas bija tik netaisnīgi. Kāda agresija, mēs tur visi bijām tik smaidīgi. Varbūt nemācējām dziedāt “Dievs, svētī Latviju!” vai kratīt kulakus, bet visi mierīgi nostājās, sadevās rokās…”

Šodien Kārlis Kalseris ir pensijā, taču joprojām fotografē – Latvijas Tautas frontes muzejā. Visticamāk, uz darbu viņš dosies arī šodien, 23. augustā, kad Latvijā un citur pasaulē atzīmēsim “Baltijas ceļa” 30. gadskārtu, jo muzeja krājums drīzumā jāpārved uz jaunām telpām. “Es nekad neesmu nožēlojis, ka Latvija kļuva brīva no Maskavas.

Vienīgi, varbūt es tagad arī esmu aģents? Piezvanīja man priekšnieks Ivans Ivanovičs un saka, nāc šurpu, vajag parunāt. Bet tur priekšā ne viņš, bet vīrs melnā žaketītē. Prasa, vai es pazīstot fotogrāfu ar tādu pašu uzvārdu kā man? Nevar būt, es saku, mūsu dzimta ļoti maziņa, es tādu nepazīstu. Bet bija tāds Ilmārs Kalseris, tagad tiek uzskatīts par nacionālo partizānu, viņu ar visu tehnikuma kursu aizveda uz Sibīriju.

Saistītie raksti

Bet nebija viņš nekāds partizāns, tikai izrunājās vairāk nekā citi, un vēl tiesu apvainoja. Čeka pati radīja sev tos ienaidniekus. Cilvēkam pateica, tu esi pārāk balts savās domās, mēs tevi uztaisīsim par varoni. Ja nelūdzies un nesāc stučīt, tad brauc uz turieni… Bet ne visu viņi zināja…”

“Apmulsuši, bet pacilājošā noskaņā”
LA.lv
LE
LETA
Latvijā
Madonā piespriež nosacītu sodu par seniores bankas kartes nelikumīgu izmantošanu
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
Bērnu slimnīcā nonākuši vēl 4 bērni ar aizdomām par zarnu infekciju
6 stundas
IP
Ilze Pētersone
Latvijā
“Esmu optimists, bet bez ilūzijām.” Saruna ar Egilu Levitu par Latvijas zaļumu un paša izvēlēm 2
Intervija 7 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Zarnu infekcijas simptomi atklāti 19 bērniem un četriem bērnudārzu darbiniekiem Siguldas pusē
1 stunda
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Kad ārēji sakopies indivīds ver vaļā muti, nereti ir jābāž ciet ausis 2
3 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. Spēcīgais vējš gandrīz nogāzis sastatnes deviņstāvu ēkai uz Liepājas centrālās ielas
3 stundas
LL
LETA, LA.lv
Dabā
Pirmdien uzspīdēs saule un pūtīs spēcīgs vējš
2 stundas
LL
LETA, LA.lv
Sports
FOTO: Baumanis piebremzē Nitišu, Rīgā fināls bez latviešiem
2 stundas