Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
29. jūlijs, 2012
Drukāt

Ar entuziasmu aizrauj pat pusaugu zēnus

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Kad citi teic, ka viņiem esot slikts garastāvoklis, es brīnos, jo nesaprotu, ko tas nozīmē. Man tāda nav bijis nekad,” apgalvo Skaidrīte Roštoka (73) – Siguldā čaklākā rokdarbniece un “Madaras” dibinātāja.

 

Būdama pensionāre, viņa strādā brīvprātīgo darbu Siguldas dienas centrā, mācot roku darbus visu vecumu interesentiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Iesaistoties Latvijas mazpulku projektā “Visu daru es ar prieku!”, viņa pat pusaugu zēniem iemācījusi gūt labas emocijas, paņemot rokā diegus un adatas. S. Roštoka ir viena no 30 aktīvajiem senioriem visā Latvijā, kuri projekta ietvaros iepriekšējā mācību gadā pa četrām stundām nedēļā vadīja nodarbības bērniem un jauniešiem no nelabvēlīgām ģimenēm. Izdomas bagātā rokdarbniece viņiem nelika vienkārši adīt vai tamborēt, bet kopā ar latviešu svētku paražām ierādīja netradicionālus rokdarbus un mācīja gatavot interesantus apsveikumus savām mammām vai draudzenēm.

Tomēr visbiežāk viņas audzēkņi ir citi vecāka gadagājuma ļaudis, kuriem, pensijā aizejot, uzradies brīvs laiks. Vairākums no viņiem S. Roštokas nodarbības apmeklē ne tikai, lai iemācītos ko jaunu vai uzlabotu savas rokdarbu prasmes, bet arī tāpēc, ka šī vientuļajiem sirmgalvjiem ir viena no retajām iespējām pabūt sabiedrībā. “Visvairāk es palīdzu sociālajiem darbiniekiem izvilkt no depresijas cilvēkus, kuri palikuši vieni,” viņa atzīst. Reizēm dažs uz nodarbībām atnākot vienkārši pasēdēt, paklausīties viņas jokos vai jaunības dienu piedzīvojumos un padalīties ar savējiem.

Joprojām eksperimentē
Šķiet, S. Roštoka prot darīt visu, kas vispār iespējams, lai izveidotu apģērbu vai dekorus no auduma un dzijām, – viņa apguvusi ne tikai adīšanu, tamborēšanu un šūšanu, bet arī filcēšanu, tapošanu un pat īpašas tehnikas šaļļu darināšanai no diegiem un ūdenī izšķīstošas plēves vai rāmī iesietām dzijām. Tomēr sirmgalvē arvien vēl dzīvs ir eksperimentētājas gars. “Cenšos apgūt arvien jaunas iemaņas gan no citiem meistariem, gan publikācijām, taču nereti interesantākie raksti un tehnikas man rodas tīrās nejaušības vai kļūdas pēc, ja sanāk kaut kas cits, nekā bija iecerēts sākumā,” atzīst meistarīgā rokdarbniece.
Pirmās adīšanas un šūšanas iemaņas S. Roštokai jau mazotnē iemācījusi vecmāmiņa, bet par īsti radošu nodarbi tā viņai kļuvusi tikai 1967. gadā, kad siguldiete pabeigusi mācības Rīgā lietišķās mākslas skolā.

 

Šobrīd tas ir viņas aicinājums un gandrīz vienīgā nodarbe. Ar to aktīvā pensionāre jau slavena savas pilsētas malu malās un katru dienu kāds vēršas pie viņas pēc padoma – sievas viņai zvana, ar adīkli un kādu gardumu nāk ciemos vai iztaujā, nejauši satiekot uz ielas.

 

S. Roštoka smejot teic, ka adatas no rokām nolēmusi neizlaist līdz kapa malai. Ar vienu aci viņa vairs neredz, bet otrai atklāta gan glaukoma, gan katarakta, ko vairs nevar operēt. Tomēr rokdarbus seniore nepametīšot pat tad, ja paliks pavisam akla, jo jau tagad tamborē un ada, gandrīz neskatoties. “Rokas klēpī es nemaz nevaru noturēt. Ziemā, vedot mazmazdēlu uz bērnudārzu, es pakritu un salauzu labo roku, tā tika ieģipsēta un sapampa, bet pat tad mierā nespēju nosēdēt – tamborēju ar visu ģipsi,” viņa skaidro.

Nebaidās no avantūrām
S. Roštoka smejoties sauc sevi par dullu, jo visu mūžu pavadījusi dažādos piedzīvojumos un joprojām iekuļoties visdažādākajās avantūrās. Vēl pavisam nesen, ne vārda neprazdama angļu valodā, uzņēmīgā pensionāre veselu gadu nodzīvojusi Lielbritānijā, auklējot bērnus latviešu ģimenēs. Valodas barjera viņai nav traucējusi arī kopā ar citām auklītēm brīvdienās izbraukāt visas Londonas priekšpilsētas. Šajā Eiropas metropolē viņa arī nomainījusi frizūru no ierastajiem ilgviļņiem uz šodienas moderno īso “ezīti”. Anglijā sapelnītā nauda iztērēta ceļojumam pie mazmeitas uz ASV, kaut tikai ar vācu valodas zināšanām pāri robežai aizkļūt nemaz nav bijis viegli.

Jaunība viņai pagājusi dančos kopā ar deju kolektīvu, koncertējot Latvijas malu malās. Šodien viņa vairs nedejo, tomēr dažus soļus māca savam mazmazdēlam. Katru rītu vēl gultā viņa izvingrina kājas un rokas, tad izmasē sev muguru ar karstu dvieli, bet vēlāk dodas vismaz stundu garā pastaigā pa Siguldu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+