Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
17. aprīlis, 2012
Drukāt

Ar jaunu rakstu krājumu godina psalmu dziedāšanas tradīciju


psalmi_11

Latgalē sastopamā psalmu dziedāšana kā izcila un savdabīga tautas tradīcija iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Taču folkloras pētnieka Aigara Lielbārža un etnomuzikologa Mārtiņa Boiko krājums “Psalmu dziedāšana Latgalē” ir ne tikai līdz šim apjomīgākais, bet arī pirmais plašākai auditorijai pieejamais šai tautas tradīcijai veltītais izdevums.


 

Praktizē slēpjoties

Abi pētnieki skaidro, ka psalmu dziedāšanas izpēte aizsākta pavisam nesen – vien 90. gadu sākumā, jo padomju gados ar reliģiju saistītu tradīciju izzināšana nebija ļauta. “Tas gan nenozīmē, ka padomju laikā psalmus nedziedāja,” saka A. Lielbārdis. “To darīja paslepus un arī ierakstus tolaik veica, vairīdamies varas institūciju pārstāvju uzmanības.” Folkloras pētnieks piebilst, ka arī neatkarīgās Latvijas valsts veidošanas gaitā apstākļi psalmu dziedāšanas izpētei nav bijuši labvēlīgi. Tolaik, 19. un 20. gadsimtu mijā, meklējot tautas tīrās “gara mantas”, ar baznīcu un katolicismu saistītā tradīcija zinātnē tikusi nostumta malā, jo uzskatīta par nelatvisku. Tajā pašā laikā psalmu dziedāšana daudziem latviešiem bija kļuvusi par neatņemamu tautas dzīves sastāvdaļu – sevišķi Latgalē.

 

Unikāla parādība

Pirmā personiskā saskare ar psalmu izpildījumiem A. Lielbārdim bijusi jau bērnībā, kad mājinieki un viesi rudeņos pulcējušies uz divas trīs stundas ilgu dziedāšanu, godinot tikko mūžībā aizgājušo vai pieminot kāda tuvinieka nāves gadadienu. Lai arī rituāls toreiz licies garš un nogurdinošs, tomēr raisījis ziņkāri. Bet šobrīd folkloras pētnieku psalmu dziedāšanas tradīcijā visvairāk intriģē vēsturiskais konteksts un attīstība, kas arī padara šo kultūras mantojumu tik interesantu un vērtīgu. “Psalmu dziedājumi līdz mūsdienām nonākuši to sākotnējā formā, kādā tos 18. gadsimta beigās Latgalē iedibināja jezuīti. Dziedājumi joprojām tiek veikti, balstoties uz 1771. gadā un vēlāk publicētiem psalmu tekstiem latgaliešu valodā,” stāsta folkloras pētnieks.

M. Boiko papildina, sakot, ka mirušo piemiņas dziedājumi jeb mirušo ofīcijs Latgalē ieviests, balstoties uz katoļu klosteru liturģisko praksi, kas joprojām izplatīta visā kristīgajā pasaulē.

 

Tiesa gan, Latgalē tā ir savdabīga, jo psalmu dziedājumi no baznīcas rituāla pārtapuši par tautisku tradīciju, ko ļaudis organizē pēc saviem ieskatiem bez jebkādas reliģisko autoritāšu iejaukšanās.

 

“Mirušo ofīcijs noteikti ir izcila parādība ne tikai Eiropas, bet plašākā tradicionālās mūzikas un kultūras kontekstā,” uzskata etnomuzikologs.

 

Trūkst informācijas

Abi pētnieki gan atzīst, ka par Latgalē sastopamo tradīciju ziņas joprojām ir nepilnīgas un gadījumā, ja izdosies piesaistīt finansējumu, viņi iesākto turpinās. Darbs pie krājuma “Psalmu dziedāšana Latgalē”, ko A. Lielbārdis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu iesāka pirms pieciem gadiem, vispār ir tikai otrais tradīcijai veltītais pētnieciskais projekts. Pirmo M. Boiko veica, Latvijai atgūstot neatkarību. Tādējādi joprojām nav apzinātas visas vietas Latgalē, kur tiek praktizēti mirušo ofīciji, un cilvēku grupas, kas to veic. Grūti arī spriest par tradīcijas izplatību un tendenci. Tāpat no jauna būtu jādodas uz vietām, kur psalmi dokumentēti iepriekš, lai varētu izsekot tradīcijas attīstībai un veikt jaunus ierakstus. “Lai arī tradīcija joprojām ir spēcīga, dažādu demogrāfisku un vēsturisku apstākļu dēļ tā nenovēršami iet mazumā,” teic etnomuzikologs.

 

Domājot par tās atpazīstamības veicināšanu, šīsvasaras folkloras festivālā “Baltica” iecerēts sarīkot īpaši psalmu dziedāšanai veltītu koncertu. Taču daudz lielāku artavu kultūras mantojuma saglabāšanā, visticamāk, varētu dot Katoļu baznīcas vadības un garīdznieku uzmundrinājums tradīcijas kopējiem – tā uzskata M. Boiko.

 

Pētnieki cer, ka sava loma šā kultūras mantojuma saglabāšanā būs arī nule izdotajam krājumam “Psalmu dziedāšana Latgalē”, ļaujot plašākai sabiedrībai novērtēt šo tradīciju kā neatņemamu latviskās identitātes sastāvdaļu.

Krājumu “Psalmu dziedāšana Latgalē” laidusi klajā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdevniecība sērijā “Tradicionālā mūzika Latvijā”. Izdevumā iekļauta brošūra ar A. Lielbārža, M. Boiko, kā arī mūžībā aizgājušā dzejnieka un publicista Antona Slišāna rakstītām tradīcijai veltītām apcerēm. Tāpat krājumā ietverts arī DVD ar psalmu dziedāšanas ierakstu Šķilbēnu pagasta Rekovā 2009. gadā, un 3 audio CD ar dziedājumiem Upītē, Krāslavā, Salnavā, Viļakā, Žīguros, Dagdā un Murmastienē.

 

 

Vizītkarte

Aigars Lielbārdis

2012. gadā kļuva par filoloģijas zinātņu doktoru.

Strādā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā par zinātnisko asistentu.

Pētnieciskās intereses: buramvārdu un vārdošanas tradīcijas.

 

Mārtiņš Boiko

Beidzis doktora studijas Hamburgas universitātes Muzikoloģijas institūtā Vācijā.

Šobrīd M. Boiko ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors un promocijas padomes priekšsēdētājs.

Pētnieciskās intereses: Baltijas tradicionālā mūzika, vokālā daudzbalsība, katoļu psalmodiju mutiskā tradīcija, akustiskā biokomunikācija, mūzika un nāve, identitāte un mūzika u. c.

 

Viedoklis

Kā vērtējat krājuma “Psalmu dziedāšana Latgalē” iznākšanu, raugoties no plašākas kultūras pētījumu perspektīvas?

Valdis Muktupāvels, etnomuzikologs, mūziķis, komponists: “Šis izdevums palīdz aizpildīt robus zināšanās, kas saistās ar kristīgo folkloru Latvijā. Tās izpēte aizsākusies, tikai Latvijai atgūstot neatkarību un ienākot pasaules zinātniskajām vēsmām. Taču A. Lielbārža un M. Boiko izdevums ir ieguvums kultūrai arī tāpēc, ka atspoguļo psalmu dziedāšanu individuālā, sociālā un vēsturiskā kontekstā. Ar krājumu pētnieki rāda, kādu nozīmi šim savulaik jezuītu ordeņa iedibinātajam rituālam piešķir paši cilvēki – kā viņi to interpretē un praktizē ikdienas līmenī. Mani novērojumi liecina: psalmu dziedāšanas tradīcija kā kristīgās folkloras sastāvdaļa ir reģionāls fenomens. Līdzīgā veidā mirušo ofīcijus dziedājuši arī Lietuvā. Pasaules praksē ir gadījumi, kad, pētniekiem pastiprināti pievēršot uzmanību izzūdošai tradīcijai, cilvēku acīs tā atgūst vērtību un tiek praktizēta intensīvāk.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+