Viedokļi
Komentāri

Atis Lejiņš: Latvija ieguvusi labu slavu, ka neiekrita uz Krievijas propagandu bēgļu jautājumā 16


Foto – LETA
Foto – LETA
Bēgļi Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā “Mucenieki” 2016.gada septembrī.

Nekontrolēta bēgļu plūsma rada problēmas, un Zviedrija tam ir kļuvusi par negatīvu piemēru. Taču Latvija tajā pašā laikā ar proaktīvu rīcību ir spējusi kļūt par pozitīvo piemēru, kuram nu sāk sekot arī citas valstis – pat varenā Vācija.

2016. gadā raidstacija BBC atsaucās uz pētījumu, kas parāda, ka ultraliberālā Zviedrija šobrīd saskaras ar specifisku problēmu – neskatoties uz dzimumu sadalījumu 105 puikas uz 100 meitenēm pie dzimšanas, sadalījums 16 – 17 gadu vecumā valstī ir strauji palēcies līdz 123 puikām uz 100 meitenēm (agrāk bija 108 zēni uz 100 meitenēm), kas attiecīgi turpinās izpausties arī tālākajā vecumā. Un to tiešā veidā ietekmē bēgļu pieplūdums kombinācijā ar zviedru kļūdām.

Jāatzīmē gan, ka pētījuma autori šo statistiku veidojuši, balstoties uz bēgļu pieteikumiem, nevis reāli izmitināto skaitu. Taču Zviedrijas galvenā kļūda manā skatījumā ir tā, ka no bēgļu vidus tiek daudz uzņemts nepilngadīgo zēnu, piešķirot tiem finanses, mitekļus un citu atbalstu, un pēc tam tiek plaši atbalstīta ģimeņu atkalapvienošanās, kas nozīmē vēl milzīgu pieplūdumu. Un tāpēc, protams, milzīgs skaits šādu nepilngadīgo cenšas ar visdažādākajiem līdzekļiem nokļūt Zviedrijā, lai atrastu dzīvesvietu visai ģimenei; notiek arī melošana par īsto vecumu utt. Un Zviedrija to līdz šim (atšķirībā, piemēram, no Norvēģijas) nepārbaudīja, tikai tagad ir atjēgusies un rīkojas – piemēram, nosūtot pie speciālistiem, kas nosaka zēnu reālo vecumu pēc zobiem u. c. rādītājiem.

Sīrijas bēgļu krīzes kontekstā Latvija ir rīkojusies daudz gudrāk. Esam panākuši tiesības pašiem izvēlēties, kādus bēgļus uzņemsim. Paši sūtām policistus uz Itāliju, Grieķiju un Turciju, kur notiek izvērtēšana, lai Latvijā nonāktu tikai kara bēgļi un tikai ģimenes ar maziem bērniem, nevis vientuļi pilngadīgie vīrieši. Un kvota nebūt arī tagad nav piepildīta.

Otrkārt, mēs arī samazinājām šo kvotu no Eiropas Komisijas prezidenta Junkera pieprasītajiem kādiem trīs-arpus tūkstošiem vispirms uz 737, jo vairāk nevarētu atļauties, un pēc tam vēlreiz par pāris simtiem – pateicoties tam, ka daļu no mūsu bēgļiem bija solidāri gatavas uzņemt Īrija un Dānija.

Treškārt, mēs vairāk, nekā tiek prasīts, stiprinām Dienvideiropas robežu ar cilvēkresursiem un finansēm – tajā skaitā filtrācijas nometņu dibināšanai Ziemeļāfrikā. Ar kopīgiem spēkiem ES ir samazinājusi ekonomisko bēgļu pieplūdumu no Lībijas uz Itāliju par 70%.

Mūsu piemēram sāk sekot arī citas ES valstis, arī Vācija – uzliekot “griestus” bēgļu uzņemšanai, samazinot piešķiramo sociālo labumu paketes un atgriežot atpakaļ nelegāļus (starp citu, tā ir Eiropas Komisija, kas mums maksā, lai sūtām atpakaļ nelikumīgos robežpārkāpējus no Vjetnamas).

Jāņem vērā arī militārās drošības aspekts. Tagad ir jaunā paaudze Latvijā, kas aizmirst, cik grūti mums bija, kādus pūliņus mēs veltījām, lai varētu iestāties NATO un ES, un uzskata to par pašsaprotamu, kas tā nemaz nav. Piemēram, pagājušogad Itālija veica gaisa patrulēšanu mūsu gaisa telpā. Bet pie mums pa to laiku atrodas cilvēki, kas domā, ka nav nekādas saistības starp bēgļu uzņemšanu no Itālijas pie mums un Itālijas valdības lēmumu pagarināt gaisa spēku patrulēšanas periodu! Kara lidmašīnu mums pašiem nav un nebūs, tas maksā pārāk dārgi. Piemēram, tie paši itāļu “Eurofighter” tipa iznīcinātāji maksā no 90 000 000 eiro katrs. Un tas vēl skaitās lēti.

ES maksātājvalstis sāk runāt par nevēlēšanos paaugstināt iemaksas šajā budžetā, parādās arī tādi argumenti – ja Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis nav gatavas pat dažus desmitus bēgļu uzņemt, pārējai Eiropai nav arī tām jānāk pretī. Taču Latvija ar savu solidāro politiku ir garantējusi, ka mūsu pozīcijas ES un NATO ir nostiprinātas.

Ņemot vērā visu augstāk minēto, vēlos teikt – Latvija ir sev ieguvusi labu slavu ar to, ka neiekrita uz Krievijas propagandu bēgļu jautājumā. Tomēr ir strāvojumi, kas mēģina demonstrēt pretējo – piemēram, kukluksklana stilā ar kapuci galvā stāvot pie bēgļu centra un biedējot cilvēkus. Tādām parādībām ejot plašumā, varam nonākt turpat, kur Latvija bija pagājušā gadsimta 30. gadu beigās. Vai mums to vajag? Vai arī esam tomēr stipra valsts solidārā Eiropas Savienībā, nevis demonstrējam sīku provinciālismu!

 

Atis Lejiņš, Saeimas deputāts (“Vienotība”)

LA.lv