Ārpus labā un ļaunā 0
Šādu nosaukumu šogad ieguvis Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, kas atzīmē jau 20. jubileju. No 7. līdz 11. septembrim gan Rīgā, gan reģionos iespējams noskatīties filmas, kuras jau novērtētas prestižos kino festivālos visā pasaulē un kuru centrā ir tēmas, kas aktualitāti diezin vai kaut kad zaudēs: attiecības, vientulība, sieviešu tiesības, kultūru saplūsme, terorisms. Filmas aptver teju visu pasaules karti, dokumentālistiem filmējot no Ukrainas līdz Zviedrijai, no Sīrijas līdz ASV un Laosai.
Šī gada Baltijas dokumentālā filmu foruma organizatoru uzmanības centrā ir kultūru, tradīciju un ideoloģiju sadursme, un zem šāda diezgan smagnēja “lietussarga” apvienotas deviņas filmas. Sabiedrības mazāko šūniņu – ģimeni – savdabīgās attiecībās starp māti un dēlu, kuram no bērnības ir autisms, pēta poļu dokumentālists Jeržijs Sladkovskis filmā “Dons Žuans”. Tās nosaukums nav izvēlēts nejauši – tieši šī leģendārā sieviešu siržu lauzēja lomā uz amatierteātra skatuves iejūtas 22 gadus vecais Oļegs, kuru māte vēl joprojām uzskata par mazu puiku un kuram neļauj kļūt pieaugušam, gadiem ilgi manipulējot ar it kā savu milzīgo upuri viņa eksistences nodrošināšanai un izdomājot arvien jaunas metodes, kā dēlu “padarīt normālu”. To vidū – regulārs psiholoģes apmeklējums, kura gan krietnos decibelos paceļ balsi, liekot regulāri satrūkties, gan liek viņam tupties četrrāpus un uz savas muguras nest viņu pa kabinetu, gan regulāra izolēšana no apkārtējās sabiedrības un mātes mīlestības uzspiešana ar apzinātām un ļoti teatrālām tirādēm. Protams, ka puisis vienā brīdī sadumpojas, un šādu reakciju atbalsta gan vecmamma, gan amatierteātrī sastaptā meitene, un, sākoties filmas beigu titriem, nepamet cerība, ka reiz viņam izdosies izmukt no mātes pāraprūpes un pašam nostāties uz savām kājām.
Tuvplānā – pašnāvnieki
Par smadzeņu skalošanu un Allāha vārda turēšanu augstāk par visu, arī par savu dzīvību, – par to jautājumus uzdod divu filmu autori. Norvēģu režisora Pola Refsdāla “Al Qaeda” pašnāvnieku spridzinātāju portretējums filmā “Dugma: Poga” ir viņa personīgās pieredzes pilns. Savulaik, filmējot Afganistānā, Refsdālu sagūstīja kaujinieki, un viņš, teju nedēļu pavadījis neziņā, pieņēmis islāma ticību un naudas meklējumos sazvanījis vairākus TV kanālus, līdz beidzot atbrīvots. Taču pat šī pieredze viņu netraucēja atgriezies bīstamajā zonā. Filmas “Dugma: Poga” centrā ir divi vīrieši, kuri gaida savu kārtu, kad tiks izvēlēti misijai, no kuras dzīvs neviens nav atgriezies. Optimists Kasvars vien telefona video ierakstos ir redzējis savu divgadīgo meitiņu, taču tēvam jau apsolījis, ka, pirms nospiest liktenīgo pogu, lai uzspridzinātos, runās ar viņu pa telefonu, bet 26 gadus vecais Lūkass ir radikālis ar britu saknēm, un, nupat apņēmis sievu, viņš sapņo par ģimenes pieaugumu, kas gan ir otršķirīgi salīdzinājumā ar viņa vēlēšanos kalpot Allāham.
Vaļsirdīgās sarunas un to laikā gūtās atklāsmes terorismam piešķir ļoti personīgus vaibstus – tāpat kā filmā “Kaujinieki no ziemeļiem”, kas Nasiba Farāha un Sērena Stīna Jespersena režijā atklāj Skandināvijā dzīvojošo musulmaņu ģimeņu ikdienu un viņu pieredzi, kad bērni – jaunieši vai pavisam jauni vīrieši – ļāvušies meistarīgai smadzeņu skalošanai un nonāk Somālijas gaļasmašīnā kā radikālo islāmistu kaujinieki. Nekristīgās pasaules tradīcijas citā šķērsgriezumā skatāmas režisores Rohsāres Gaemagami filmā “Sonita”, kuras centrā ir piecpadsmitgadīga meitene, kas jau gadiem ilgi dzīvo Teherānā Irānā, tiesa, bez dokumentiem, un strādā gadījuma darbiņus, lai pelnītu naudu. Tikmēr viņas afgāņu ģimene gaida meiteni atgriežamies mājās, jo viņu ir gatavs precēt kāds vīrs, pretī dodot deviņus tūkstošus dolāru – tieši tādu summu, kāda nepieciešama Sonitas brālim, lai apprecētu savu iecerēto. Taču Sonitas dzīve ārpus gadsimtiem vecajām tradīcijām un mūsdienu popmūzikas elki, un pašas sapnis reiz kļūt par mūziķi reperi ļauj viņai sadumpoties un nostāties pret ģimeni.
Viņa ne vien ieraksta dziesmu, kas Irānā ir sodāms pārkāpums, jo viņa ir sieviete, bet tajā arī atklāj daudzu meiteņu lielāko biedu – ka viņu bērnības un agras jaunības sapņi aptrūkst brīdī, kad viņas kļūst par vecu vīru sievām. “Ļauj man ko iečukstēt tavā ausī – nevienam tas nebūtu jādzird, bet es vēlos runāt par “Pārdotajām līgavām”…” Kanālā “Youtube” Sonitas dziesma “Brides for Sale” skatīta vairāk nekā pusmiljons reižu, un tajā Sonitas seja, paslēpta aiz bieza grima kārtas, kas maskē fiktīvus zilumus un rētas, palaikam atklājas no baltā līgavas plīvura apakšas. Meitenes uzsāktā svētā kara rezultātā viņa pati kļuvusi par savdabīgu feminisma ikonu un piedalās gan sieviešu tiesībām veltītās konferencēs, gan kļuvusi par “MTV”, “Teen Vogue” un arī “The New York Times” intereses objektu.
Kolorītas personības
Filmas “Gandrīz svētais” (režisors Stīvs Hūvers) centrā ir ukraiņu mācītājs Genādijs Mohņenko. Pretrunīgā, harismātiskā personība, kas par savu misiju uzskata ielas bērnu glābšanu no narkotikām un alkoholisma, ir vairāk nekā kolorīta un ļauj nojaust arī viņa paša pieredzi. Abi Mohņenko vecāki bija alkoholiķi, un no Mariupoles ielu drāmām uz simboliski par Svētceļnieku republiku dēvēto patversmi viņš nereti jauniešus ved arī pret viņu gribu, kas mācītājam sagādājusi arī konfliktsituācijas ar apkārtējiem un arī amatpersonām. Taču viņa paveiktais daudziem ir ļāvis uzsākt citu ceļu, izglābis no šķietamas bezcerības un arī ļāvis mainīt sabiedrības attieksmi. Šī godalgotā lente ir Hūvera fiksēta grēksūdze un provokatīvs ceļojums reizē, taču atkal un atkal uzvirmojošais jautājums, vai tiešām mērķis attaisno līdzekļus, pēc tās noskatīšanās nepamet.
Amerikāņu multimākslinieces Lorijas Andersones darbs “Suņa sirds” tika godalgots Venēcijas kinofestivālā, kur tas tika izrādīts konkursa programmā, taču neizturēja atlasi, lai iekļūtu “Oskaru” nominantu vidū kā viens no pretendentiem kategorijā “Labākā dokumentālā filma”. It kā nevainīgi izstāstot sava mīļā terjera Lollibellas dzīvi, kas aizsākās uz ielas un, pateicoties Andersones rūpēm, četrkājaino draugu aizveda līdz koncertskatuvei, Andersone atceras gan savu bērnību, māti, ģimeni un draugus, gan pārdzīvojumus, gan iezīmē izmaiņas pēc 11. septembra traģēdijas. Viņas balss, kurā nesadzird, ka māksliniecei ir jau gandrīz 70 gadu, gluži kā pa pantiem dziesmās pieskaras sev aktuālām tēmām un dara to, izmantojot arī animācijas iespējas, turklāt par animāciju atbildīga viņa pati, un autores pārdomas par mīlestību un nāvi, budismu un cilvēcību ietekmējušas gan nesen mūžībā aizgājušie Lū Rīds un Andersones māte, gan Lollibella.
Ļoti personisks un temperamentīgs kinostāsts ir Vācijas un Argentīnas kopražojuma filma “Mūsu pēdējais tango”, kuru uzņēmis Germans Krāls un kuras centrā ir divi leģendāri tango dejotāji – Argentīnas un, iespējams, arī visas pasaules visu laiku slavenākais tango pāris. Šobrīd 80 gadus vecā Marija Nīve Rēgo un 83 gadus vecais Huans Karloss Kopess, šķetinot atmiņas – tās veidotas kā stilizēta retro aktierfilma un atklāj abu dzīvi no pirmajiem kopīgajiem deju soļiem jau pusaudžu gados –, izdzīvojuši kaisles un mīlestības pārpildītas attiecības, kurā dejai vienmēr bijusi priekšroka. Taču, atšķirībā no Marijas, kas tango vārdā ziedojusi visu un tagad dzīvo nebūt ne lepnā vientulībā, Huans bauda ģimenes sabiedrību, taču pat tuvākie nespēj no viņa galvas, ko rotā krāsoti, pašķidri mati, izmest domu par atrašanos uz skatuves. Tā viņa dzīvē nospēlējusi tik milzīgu lomu un kopā ar Mariju ļāvusi tango ritmus no vienkāršo ļaužu izklaides pārvērst par mākslas formu un izdejot to gan uz Brodvejas, gan daudzu citu teātru skatuvēm.
Kontrasti
Nīderlandiešu režisora Dāna Feldhauzena vizuāli izteiksmīgā filma “Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas” seko izmaiņām kādā Laosas ciematiņā, ko arvien biežāk apmeklē tūristi, un līdzi nestais Rietumu kultūras “labumu” slānis atstāj milzu izmaiņas vietējo dzīvē. Kamēr tie, apkrāvušies ar mugursomām, izbauda fantastiskās ainavas un neslēpj savu sajūsmu par autentiskumu un vienkāršību, ciemata iedzīvotāji arvien vairāk ilgojas pēc atbraucējiem un kņadas, un tas viss rada ļoti konkrētu kultūru mijiedarbību neapturamās globalizācijas apstākļos.
Citas pārmaiņas – 1972. gadā pieņemts manifests, ka sabiedrību veido savstarpēji neatkarīgi indivīdi, – fiksē “Zviedru mīlas teorija”. Šajā valstī cilvēka neatkarība novesta līdz galējai robežai, kurjeru nesto paku saturs bieži vien ir spermas bankas sūtījums, un vientuļu cilvēku nāves skaits pieaug ar katru gadu, bet labi izveidotā rēķinu apmaksas kārtība mirušos ļauj atrast vien pēc krietna laika. Kontrastā Ēriks Gandīni piedāvā ieskatu kādā Etiopijas ciematā, kur nu dzīvības glābj kāds pensijā devies zviedru ārsts, un jaunā dzīve, kas ir tālu no Skandināvijas teju ideālajiem apstākļiem, viņam devusi daudz vielas pārdomām.
UZZIŅA:
Seansu plāns Rīgā, kinoteātrī “K Suns”
7. IX 18.00 “Dugma: Poga”, pēc seansa – diskusija par terorismu un bēgļiem, 21.00 “Suņa sirds”
8. IX 18.00 “Dons Žuans”, pēc seansa – tikšanās ar filmas režisoru Jeržiju Sladkovski, 21.00 “Zviedru mīlas teorija”
9. IX 18.00 “Gandrīz svētais”, pēc seansa – tikšanās ar filmas režisoru Stīvu Hūveru, 21.00 “Sonita”
10. IX 11.00 “Mūsu pēdējais tango”, 13.00 “Dugma: Poga” un “Kaujinieki no ziemeļiem”, 15.00 “Dons Žuans”, 17.00 “Zviedru mīlas teorija”, 19.00 “Suņa sirds”, 21.00 “Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas”
11. IX 13.00 “Gandrīz svētais”, 15.00 “Rīsu zemes bērni un banānu pankūkas”, 17.00 “Dugma: Poga un Kaujinieki no ziemeļiem”, 19.00 “Sonita”, 21.00 “Mūsu pēdējais tango”
Četras filmas – “Dugma: Poga”, “Kaujinieki no ziemeļiem”, “Mūsu pēdējais tango” un “Dons Žuans” – izrādīs arī Vidzemes koncertzālē “Cēsis”, Jēkabpils Tautas namā, Latgales vēstniecībā “Gors” Rēzeknē, Valmieras kinoteātrī “Gaisma”, Ventspils Tautas namā “Jūras vārti”, kinoteātrī “Auseklis” Talsos. Vairāk informācijas: www.nkc.gov.lv
