×
Mobilā versija
-9.6°C
Alma, Annemarija
Svētdiena, 25. februāris, 2018
30. janvāris, 2018
Drukāt

Agris Liepiņš: Mazbērniem nav jāatbild par vectēvu grēkiem! (16)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Agris Liepiņš

Pēdējā laikā strīdu ap čekas maisiem ir pārāk daudz un sabiedrības apziņā lēnām sāk veidoties dabisks aizsargmehānisms – atkal jau tie čekas maisi, lieciet taču reiz mūs mierā! Vai mums problēmu, kas steidzami prasa risinājumu, trūkst? Veselības aprūpe, darbaroku trūkums, nodokļi – meklējiet atbildes uz šodienas aktuālajiem jautājumiem, nevis rakņājieties pieputējušos arhīvos! Iespējams, tāds arī ir mērķis – panākt, lai sabiedrībā rastos alerģija pret čekas maisu vētīšanu. Tautā populāri cilvēki aicina izbeigt kaķa vilkšanu aiz astes – dariet tam vienreiz galu, vai nu sadedziniet, vai publicējiet, bet pārtrauciet tracināt sabiedrību! Lai padomājot par mazbērniem – kā viņi jutīsies, aizejot uz skolu? Bērni taču nav vainīgi. Gaidāmā sabiedrības attieksme pret bērniem un mazbērniem patiešām ir situācija, ar kuru, atverot čekas maisus, mums nāksies saskarties un no kuras nav iespējams izvairīties. Jau Svētajos rakstos teikts – dēliem būs jāatbild par tēvu grēkiem līdz septītajam augumam. Parasti šo teicienu uztveram burtiski, kaut skaidrojums varētu būt citāds.

Senatnē kolektīvā atbildība bija raksturīga valstīm ar vāju pārvaldes aparātu. Nebija izveidojušās stabilas struktūras, piemēram, policija, kas valstiskā līmenī rūpētos par kārtību iekšzemē. Kārtības uzturēšanu visai brutālā veidā nodrošināja karadraudzes vai algoti karakalpi. Nebija vienotu likumu un uzticamu tiesu, kas šos likumus piemērotu. Trūkstot efektīvam pārvaldes aparātam, valdnieki kārtības uzturēšanu uzlika uz pašu iedzīvotāju pleciem, ieviešot kolektīvās atbildības principu. Ja noziedzās tēvs, sodīja visus viņa ģimenes locekļus. Tādējādi tika panākts, ka ģimenē katrs uzmanīja katru, neļaujot tiem pretlikumīgi rīkoties. Bailēs no nenovēršamā soda radinieki ziņoja par brāļa, tēva vai vīra iecerētajiem pārkāpumiem, vēl pirms viņi tos bija pastrādājuši. Visi ziņoja par visiem, valdniekam atlika vien uzklausīt un nosūtīt karakalpus soda izpildīšanai. Krievijā šī sistēma savus ziedu laikus piedzīvoja Ivana Briesmīgā valdīšanas laikā, cara “opričņiki” burtiski izkāva veselas pilsētas. Ar laiku, valstīm attīstoties, tās atteicās no kolektīvā atbildības principa kā novecojuša un necilvēciska valsts pārvaldes modeļa. Priekšroka tika dota katra indivīda personiskajai atbildībai sabiedrības priekšā. Diemžēl pagājušajā gadu simtenī pie kolektīvā atbildības principa atgriezās valstis ar totalitāru režīmu. Komunistu Krievija un nacistiskā Vācija. Ne velti komunistu diktators Staļins par savu politisko elku uzskatīja Ivanu Briesmīgo. (Cita starpā Putina Krievijā Ivanam Briesmīgajam sākuši celt pieminekļus.) Komunistu valdīšanas laikā par to, ka tēvs dienējis vācu armijā, dēlam liedza iespēju mācīties augstskolā un viņa biogrāfija skaitījās sabojāta. Grūtības bija dabūt labu darbu, ieraksts tavā personiskajā lietā sekoja visur līdzi. Mūsdienu sabiedrībā stingri nostiprinājies uzskats, ka katrs ir atbildīgs vienīgi par paša pastrādāto, nevienam nav jāuzņemas atbildība par cita izdarītajiem varasdarbiem. Pirms čekas maisu atvēršanas to ļoti nopietni vajadzētu izskaidrot visās skolās! Mēs sen esam atteikušies no kolektīvā atbildības principa, līdz ar to mazbērniem nav jāatbild par vectēvu grēkiem!

Kā tad paliek ar bībelisko teicienu par tēvu grēkiem līdz septītajam augumam? Tas nav aicinājums uz kolektīvās atbildības principa uzturēšanu mūsu apziņā vai, dievs pasargā, atjaunošanu sadzīvē, tā ir alegoriska norāde uz katra indivīda personisko atbildību nākamo paaudžu priekšā. Uzņemoties atbildību vien pašiem par sevi, mēs neviļus esam sašaurinājuši atbildības jēdzienu. Īstenībā vajadzētu būt otrādi – apņemoties atbildēt tikai par paša pastrādāto, zūd iespēja atsaukties uz blakus apstākļiem, novelt vainu uz citiem. Nevar aizbildināties – visi tā darīja, vai es kāds baltais zvirbulis? Katrs atbild par sevi pats, tāpēc atbildības jēdzienam vajadzētu pieaugt. Nedarīt neko tādu, par ko taviem pēcnācējiem vēlāk nāktos kaunēties, ar savu dzīvi, ar dzīves laikā paveikto neapkaunot savus bērnus un mazbērnus! Savu dzīvi nodzīvot tā, lai nākamajām paaudzēm paliktu labā atmiņā, nevis liktu šausmās novērsties. Un te nu čekas “stukačiem” palīdzēt nevar neviens, tai kauna jūrai cauri būs jāizbrien.

Pievienot komentāru

Komentāri (16)

  1. Te Liepiņš neko neraksta par to, kā šie stukaču bērni un mazbērni tika audzināti ģimenē! Kādā vidē
    tika veidota viņu pārliecība un pasaules uzskats padomijā. Vai jūs domājat, ka 9. maija orģijas Rīgā un naids pret Latvijas valsti radās tukšā vietā, staigājot pa Spilves pļavām? Mani pārsteidz tas, ka jūs tik naivi rakstāt par šīm lietām, lai gan skaitāties un arī esat žurnālists “ar bārdu”. Un atkal, jau kuro reizi tiek uzdots jautājums: “kā jutīsies stukaču bērni un mazbērni?” Lai gan daudz nopietnāks un aktuālāks ir jautājums, ko bijušie padomju žurnālisti aizmirst uzdot ir:” bet kā jūtas viņu upuru bērni un mazbērni?” Laikam jau tas viņiem šķiet mazsvarīgi!

  2. Gluži jau gan tā nav.Stukača gēni tiek mantoti no paaudzes uz paaudzi: ja vecvectēvs stučīja cara ohrankai,tad vectēvs LR politpārvakdei bet vēlāk čekai,tētuks pārņēma stafeti stučīja savus klasesbiedrus skolotājiem,bet pieaudzis studiju un darba biedrus čekai,kļuva par vadošu tautfrontieti un vēlāk Saeimas deputātu.Tagad savas stukača gaitas sācis dēliņš.Neko nepadarīsi-gēni.

  3. Ir! Ir jāatbild. Un ne tikai jāatbild, bet līdz zemei jāklanās savu senču upuru, viņu izpostīto ģimeņu un (varbūt) vēl dzīvo tuvinieku priekšā! Jo viņi ir tālaika neliešu tiešie mantinieki un visu iespējamo labumu (nauda, manta, mācību iestādes, sakari, darba vietas, ārzemes) guvēji. Un diemžēl liela daļa “jauno un nevainīgo” jau no bērnu dienām ir savu senču kloni.

  4. Ir ir jaatbild..taapec jau tas taa ir, lai tas vecaisteevs nedara smuces..un domaa par saviem peecnaaceejiem..kaadu “bagaazu” vinjs tiem buus saruupeejis..jo ja taa nebuutu tad katrs vecaisteevs tik “vaariitu ziepes’ nu kaa peec maniim kaut zaale neaug..bet, ja ir jaatbild..tomeer aizdomaasies:)

  5. Kas tā par cenzūru, mūsu brīvajā Latvijā? Kur paliek mūsu komentāri?

  6. Vai nav skumji, ka tie “ziņotāji” bija mūsu pašu letiņi?

  7. kāpēc čekistēnus jāsaudzē ??? . Atbildēt

    visu laiku pat baznīca ir valdījusi ar baiļu palīdzību: baidies darīt to, baidies darīt to …

  8. Varbūt vispirms būtu jāizrāda cieņa čekas upuriem. Un jāsāk publicēt viņu liecības. Šobrīd visi atsakās to darīt. Jautājums – Kāpēc?

  9. Un kāpēc ne? No asiņainās vectēva/vecmātes mājas, zemes, naudas uc labumiem ko stukači ieguva apmaiņā pret saviem pakalpojumiem, mazbērni taču nav atteikušies?

  10. Kamēr bāleliņi turpina dejošanu ap maisiem, tikmēr madam Lesinska-Gerber u.c. “head hunter” mūžā meža maldi turpina aizvilināt no Latvijas aizvien vairāk cilvēku:” No 2000. līdz 2016.gadam Latviju pametuši 100 000 iedzīvotāju ar augstāko izglītību, telekanāla LNT raidījumā “900 sekundes” teica Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans.”

  11. Jautājums vai ābols no ābeles tālu krīt?

  12. Kad tiks tiesāti tie, kuri no brīva prāta iestājās komjaunatnē un komunistu partijā? Vācijā pēc kara tiesāja nacistu partijas biedrus. Kā zināms, tad komunistu partija bija noziedzīga organizācija, kuras noziegumu apmēri pārsniedza nacistu noziegumus. Bet kā tas nākas, ka noziedzīgas partijas biedri – komunisti – netiek uzskatīti par noziedzniekiem?

    • laikam tāpēc ka KGB patiesībā bija kompartijas ienaidnieku apkariošanas instruments un par tā pastrādāto būtu jāatbild att. partijai….

  13. Kur Svētajos Rakstos ir runāts par atbildību līdz septītajam (7.) augumam? Publiskajā telpā zīmējas ļoti daudz gudru ļaužu. Bet, gudrības bruņas manāmi ieplaisā, līdz ko šie sāk spriedelēt par teoloģiju un citē rakstus … kuru pārstāstu dzirdējuši KAUT KUR, KAUT KAD, NO KĀDA… .
    Derētu tādiem izbrist to “kauna jūru”… .

  14. Jāņonkols no laukiem. Atbildēt

    Par tēvu grēkiem jāatbild bērniem līdz 7 augumam!!!

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Andrejs trāpa visus mērķus!

Latvijas biatlonistam Andrejam Rastorgujevam olimpiskās spēles beigušās ar nožēlu par kārtējām neveiksmēm šaušanā. Par laimi, sporta līdzjutēju lomu uzlaboja bobslejisti Oskars Melbārdis un Jānis Strenga, kas izcīnīja bronzas medaļu.

 

Vai esat labi sagatavojušies lielajam salam?
Draugiem Facebook Twitter Google+