Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
13. decembris, 2013
Drukāt

“LA” lasītāja – mežsarga meita – atklāj piedzīvojumus ar meža zvēriem (17)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Auces novada Bēnes pagasta iedzīvotāja Inta Tomkalne “Latvijas Avīzi” lasa kopš  tās pirmā numura. Viņa atsaucās “Lasītāju balsīs” publicētajam rak-
stam “Vilks cilvēkam neuzbruks” (“LA”, 10. nov.) un aicinājumam pastāstīt par piedzīvojumiem ar meža zvēriem. Izrādās, Intai kā mežsarga meitai tādu piedzīvojumu kopš bērnības sakrājies ne mazums. Lūk, daži no tiem.

Ziņkārīgais vilks 


Biju jau astoņpadsmit gadus veca, kad reiz vasarā sakārojās meža zemenes. Pievakarē devos uz noru tās salasīt. Staigājot pa aizaugušajām grantsbedrēm, pavērusies sāņus, ieraudzīju gailošu acu pāri. Tas bija vilks, kas dažu soļu attālumā man sekoja. Ļoti izbijos. Sastingu kā paralizēta. Lēnā sekošana un lūrēšana mani dzina izmisumā. Lai kā mēģināju attālināties, dzīvnieks sekoja, tomēr, man par laimi un lielu izbrīnu, neuzbruka. Tikai paātrinot gaitu māju virzienā, man izdevās no viņa attālināties. Vēlāk, ejot uz mežu, neko daudz no vilkiem vairs nebaidījos.

Stirniņa Mālīte


Es, mežsarga meitiņa, vēl ābečniece, kopā ar vecākiem dzīvoju vientuļā mežainā Kokneses nostūrī.

“Meitiņ, iesim uz darbiņu?” tētis aicināja. Es pirmā gājēja, kas palīdz nest darba somu ar instrumentiem, kamēr tēvs atlasa un numurē kokus nociršanai. Tam seko mūsu kopīgais azaids. Smaržo pašceptā rupjmaize ar gardajām piedevām. Pēkšņi aiz muguras klusi soļi. Pie elkoņa pieduras samtains, mikls purniņš.

“Meitiņ, nebīsties, tā ir stirniņa Mālīte.” Pamielota tā klusi ieslīd atpakaļ krūmos. Un tā ik dienas. Māte mājās rājas: “Bise plecos, vai nevarēji nošaut? Palaidi cepeti!” “Māt, vai tev gaļas trūkst. Tur nebija ko šaut, apmīļot vajadzēja,” atbildēja tēvs.

Sākās mans skolas laiks. Kādus trīs četrus kilometrus gāju pa meža taciņu uz skolu. Un ikreiz vienā un tajā pašā vietā sastapu savu draudzeni Mālīti. Vēru vaļā skolas somu un padalījos ar savu pusdienu maizi. Pacienāta stirniņa pazuda krūmainē.

To dziļdomīgo, silto stirnas acu skatu, ko saņēmu bērnībā, neesmu aizmirsusi pat pēc vairāk nekā pusgadsimta. Šķiet, eju pa meža taku, vēl esmu maza meitiņa un gaidu savu Mālīti.

Zaķēns


Ar māti ejot pa aizsnigušu ceļu, pie sirma ozola pamanījām sniegā iestigušu zaķīti.

“Būs cepetis,” māte nopriecājās. Pārnesām garausi mājās.

“Nekāda cepeša!” tēvs bargi noteica. Palaidām zaķi siena pūnītē. Satikām labi. Ciemiņam ļoti garšoja burkāni. Pavasarī izlaidām ārā. Bet rudenī draugs atgriezās. Tā pagāja vēl viena ziema. Trešo reizi zaķītis vairs nepārnāca – vai nu lapsa nomedīja, vai mednieki nošāva.

Piezīme: tēvs nostrādāja 25 gadus par mežsargu ar bisi plecā, bet nevienu zvēru, pat putnu nenošāva…

Pievienot komentāru

Komentāri (17)

  1. mīļi,tas arī ir tas kas kas veido bērnus par labiem cilvēkiem,kas mīlēs savus tuvākos un pārējo dzīvo radību

  2. Jā, kādreiz mežsargam pienācās bise ,kurai bija atļauja to nēsāt .Tai laikā nebija gaļas mednieku tik daudz un pie zvēru barotavām nešāva dzīvniekus kā tagad.Mežsargi tad tiešām bija mežsargi. Cilvēki ir mainījušies. Pati esmu mežsardze un daudz ko nespēju pienemt, kā pašlaik notiek.Dzīvosim ar mīlestību un nebaidīsimies atvērt dvēseli labām lietām un darbiem.

    • Es arī nespēju nekādi pieņemt…Ka tagad Latvija ir pilna ar meža zvēriem, ka cilvēkam vairs vietas neatliek! Nespēju pieņemt, ka manis rudenī stādītās zemenes līdz 18. novembra svētkiem mežacūkas ir izrakušas 6 reizes! Nespēju pieņemt, ka staltbrieži, lai kā arī necenstos jaunās ābelītes notīt, vienalga tās katru ziemu izkropļo līdz nepazīšanai! Nespēju to pieņemt, ka tagad meža lops ir nokļuvis svēto kārtā, kas regulē lauksaimniecisko ražošanu laukos! Joprojām domāju, ka meža zvēram vieta ir mežā, bet ne manas mājas pagalmā!

  3. Lohi piekasījās bisei. Kādreiz mežsargam un vēlāk mežtehniķim bija atļauts savā apgaitā atrasties ar gludstobra ieroci.

  4. tikai viena doma -būs cepets…

  5. Jauka cilvēkbērna atmiņas.Diemžel mūsu laikos esam palikuši ļoti praktiski un nemākam dzīvot saskaņā ar dabu.No savas piredzes izejot:necienu medniekus . Tā nu tas ir viņi neciena ne līdzcilvēkus un kur nu vel līdzās dzivojošos zvērus.

  6. Jauki un aizkustinosi.

  7. Šis raksts ir piemērs, kādai vajadzētu būt cilvēka saskaņai ar dabu. Ne velti sensenos laikos ļaudis sapratuši zvēru valodu. Un tās nav pasakas. Vienkārši, tās mums to PASAKA. Tā ir sapratne vienam ar otru. Un es ticu, ka atgriezīsies laiki, kad ģimenes brīvdienas pavadīs nevis lielveikalos, bet pie dabas. Mums taču to māca! Paldies par šo rakstu!

  8. laikraksta redaktore, es liktu interviju ar šo mežsarga meitu laikraksta pirmajā lapā – ar stāstiem, atmiņām par viņas izcilo tēvu – lai visas nosalušās sirdis sildās;
    Ja es būtu Meža nozares gada balvas laureāta noteicējs un lēmējs – nešaubīgi to piešķirtu Tomkalnes kundzes tēvam – kādreizējam Kokneses puses mežsargam;
    Ja es būtu Latvijas koda meklētājs .. te, te tas mirdz un laistās!

  9. papildinot savu iepriekšējo komentāru,

    kapēc gāja pa mežu ar bisi? Ne jau nu kā ar pašaizsardzības ieroci, būtu neloģiski un šoreiz arī nelikumīgi. Ja tu esi savā medību iecirknī ar izpakotu medību ieroci, tev jābūt medību pārskatam, kā arī medību atļaujai uz dzīvnieku, ko plāno nomedīt. Ja nav, tad tu esi malumednieks, un stāstīt var, ko gribi, ka tikai pastaigājies ar ieroci. Turklāt vēl, ja neesi savā medību iecirknī. Kaut kas te nav tīrs…

    • Diemzeel ir cilveeki,kuri arii pirmajaa sniegaa meklee netiirumus.

    • Iedomājies ka ir situācija: tu esi bez bises un tev pretī ir malumednieks kuram ir bise… ja nemaldos, tad agrāk malumedniekus senajos laikos kāŗa ar cilpu kaklā – arī tos, kas medīja tikai zaķus un lika cilpas, tā ka bez ieroča mnekāds mežsargs nav iedomājams.

  10. Jauks raksts.

    Tikai ko nozīmē mežsargs ar bisi plecā? Tad jau tēvs mednieks? Bez licenzes un ar nelegālu ieroci takš pa mežu nestaigāja? Bet ja mednieks, tad kapēc papīrus kārtoja un naudu ierocim tērēja? Kaut kas te nav līdz galam pateikts…

  11. Fantastiski un ļoti mīļi!!!

  12. Lai vairāk būtu mums Latvijā šādu patiesu dārgakmeņu – cilvēku ar lielo burtu! Un vairāk tieši šādas pieredzes un atmiņas, kas dalītas ar mums pārējiem.
    Paldies!

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga -2.4
Alūksne -8.6
Daugavpils -12.5
Saldus -1
Liepāja +4.5
Jelgava -2
Ventspils +4.0
Limbaži -3
Madona -10
Rēzekne -9
Draugiem Facebook Twitter Google+