Kultūra
Literatūra

Atmaksa par vieglprātību. Mārai Hornai tapis romāns par atgriešanos 0


Māra Horna
Māra Horna
Foto: Timurs Subhankulovs

“Atgriešanās dzimtenē” būs Māras Hornas astotā grāmata, “Lata romāna” sērijā – otrā. Kad iztaujāju autori pirms iepriekšējā romāna “Liktenīgais salidojums” publicēšanas, viņa atzina, ka ikvienā no darbiem inkognito ielavījies arī kāda pašas dzimtas pārstāvja tēls, tādēļ tieši ar šo jautājumu sāku sarunu.

Vai arī šajā romānā paslēpies kāds jūsu dzimtas pārstāvis?

M. Horna: Nē, šoreiz no manas dzimtas neviena piemēra nav, kaut gan… Mani satrauc tas, ka arvien vairāk cilvēku brauc prom no Latvijas, arī lielākā daļa manu mazbērnu ir prom Anglijā, un romānā gribējās parādīt, ka vismaz kāds atgriežas. To, ka atgriežas jauns cilvēks, parādīt grūti, jo mūsu laikā jaunajiem nepieciešams liels kapitāls, lai sāktu ko savu, vienkāršāk šķita, ka atbrauc kāds kara laika emigrants.

Tiešām savā apkārtnē tik ļoti izjūtat aizbraukšanu?

Kā tad! Bēnē ir tāda Smilšu iela, kur privātās mājiņas, tur tikai pensionāri vien palikuši, neviena jauna, darbaspējīga cilvēka. Tāpat arī Aucē – man romānā minēta Apsene, taču, kad rakstīju, domāju tieši par Auci, un tur tiešām tā ir, kā es aprakstu. Lielākā daļa māju centrālajā ielā izliktas pārdošanai. Ir pa kādam veikaliņam, bet neviens ilgi neturas. Nekāda ražošana nenotiek. Mums Bēnē savulaik darbojās MRS, strādāja parketa rūpnīca, bija sovhozs ar vairāk nekā 200 strādniekiem, liela, skaista pienotava, padomju laikā pat eksportējām sviestu uz Spāniju. Nekas vairs no tā nav palicis, tikai divas galdniecības. Nupat no visa Bēnes pagasta uz vēlēšanām bija aizgājuši ap simts cilvēku, agrāk novadā dzīvoja 2000…

Tagad runā par mazo novadu apvienošanu. Vai tas varētu ko līdzēt?

Nedomāju gan. Kas ir izputējis, to atpakaļ vairs nedabūsi. Un vai tad novadi gribēs apvienoties? Kam viņiem to vajag? Komanda nokomplektēta, algu maksā, ja naudiņa paliek pāri, uztaisa kādu puķu dobi.

Izskatās smuki, un novadu priekšnieki dzīvo pārāk labi, lai kaut ko gribētu mainīt.

Aizgājām prom no romāna, bet jums tajā ir gan uzņēmīgs, gan arī, jāsaka, diezgan vieglprātīgs galvenais varonis, Oto. Kā var saprast, Latvijā iepriekš burtiski pāris reižu bijis, pat īpaši nav sekojis notikumiem šeit, bet tad izlemj pensijas gados atgriezties dzimtenē un sākt savu biznesu…

Varbūt arī ir drusku vieglprātīgs, bet viņš juta sēras pēc sievas nāves un milzīgas ilgas atrast sievieti, kura Elīdai līdzinātos. Oto bija sev iestāstījis, ka tādu atradīs Latvijā. Sākumā gan viņam īpaši neveicās, uzķērās uz neīsto cilvēku, vēl vieglprātīgāku par sevi pašu (smejas). Tādējādi viņš par savu vieglprātību arī saņēma atmaksu.

Viens no spilgtiem pat ne otrā, bet trešā plāna tēliem ir Vilma Būdiņa, kura gatava līdz vecumdienām lutināt savu dēliņu. Tiešām arī savā apkārtnē redzat, ka tā notiek?

Jā, tas gan filmās redzēts, gan arī dzīvē – tas ir tik raksturīgi, jo bieži mammas savus vienīgos dēlus nelaiž vaļā! Viņas tur to dēlu pie sevis klāt, neviena, ko viņš izvēlas, nav mātei pa prātam. Oskars arī visu laiku bija mātes pavadā, darīja tikai to, ko māte viņam lika, nu vienīgi pamanījās piedzerties, ko māte nelika (smejas), tas ir vienīgais, uz ko viņš bija spējīgs patstāvīgi. Tā tiešām ir liela problēma, ka mammas nelaiž vaļā savus pieaugušos dēlus, un viņi iznāk tādi gļēvi, jēli, saprot, ka dzīve nav diez kāda, bet atrisinājumu arī īsti neredz.

Vai šobrīd plānos ir vēl kāda jauna grāmata?

Esmu sākusi rakstīt par Bēnes pēdējo baronu, izmantojot teikas un dokumentālas liecības. Šo darbu man ļoti gribas izdarīt, jo Bēnes pils un tās apkārtne ir skaista, un arī barons fon Birkenšteins ir tāda interesanta personība. Kāda leģenda vēsta, ka viņš iemīlējies vienā kalponē, kura dzīvojusi otrā ezera pusē, un tad viņi vispirms braukājuši pāri ezeram laivā, pēc tam viņš licis uzbērt dambi, lai mīļotā varētu pāriet kājām pāri. Kad ezers kādu laiku bija nolaists, tiešām dambi varēja sazīmēt. Un, kad barons nomiris, tad esot gribējis, lai apglabā viņu tajā vietā, kur abi tikušies.

“Atgriešanās dzimtenē” | Māra Horna

Fragments no romāna

Apsene bija maza pilsētiņa ar nieka pieciem tūkstošiem iedzīvotāju, no kuriem gandrīz puse – pensionāri. Pēc privātās ēras atsākšanās tur tika nodibināti gandrīz divdesmit dažādi veikaliņi – maziņi kā kabatiņas, bet katram saimnieks un personāls. Tā kā mājas bija vecas, bet katrs savu veikaliņu vēlējās kaut kā izcelt, tad priekšējo sienu apdarē tika likti lietā dažādi mākslinieciski triki – grubuļains un pēc tam nokrāsots apmetums, mīkstā javā satupināti oļi vai ķieģeļu drumslas, dzelzs apkalumi vai apdedzināta koka apšuvums. Ejot ierastajā promenādē uz vakara vilcienu, vietējie iedzīvotāji varēja apskatīt atbraukušo ciemiņu jaunās kleitas un cepures, bet atbraucēji papriecāties par skaistajām veikaliņu fasādēm. Diemžēl katru gadu pa vienam vai diviem veikaliņiem arī aizvērās, bet ne pavisam – ja aizvēra pārtikas veikaliņu, tad tā vietā iekārtojās, piemēram, lietoto apģērbu veikals, bet, ja aizvēra modes preču veikalu, tad tā vietu mudīgi vien ieņēma kafejnīca ar trim galdiņiem un garu leti, pie kuras arī varēja sēdēt, ja spēja uzrāpties uz augstās taburetes.

Bēdīgāk kļuva, kad Apsenē uzradās pirmais, pēc tam otrais un tad vēl trešais lielveikals. Nu mazie veikaliņi putēja laukā pavisam nopietni. Pensionāres, rokās saķērušās, gāja un centās atcerēties – vai tas veikaliņš ar akmentiņiem agrāk piederēja Roķim vai Apalim? Varbūt Bērziņam? Un kurā tirgoja to garšīgo, kā mājās cepto maizīti?

Bija arī veikaliņi, kas vēl turējās – par spīti visām nodokļu, patērētāju un kādām vēl tur politikām. Turējusies bija arī mazā kafejnīciņa, bet nu izskatījās, ka tās dienas ir skaitītas. Durvis vēl bija vaļā, bet apmeklētājus nemanīja. Un ko tad viņi tur darīs, ja pudeļu plaukti tukši un vitrīnā palikušas vien dažas apkaltušas bulciņas? Pie viena no galdiņiem sēdēja sirmā Vilma Būdiņa, viņas dēls Oskars un kāda agrāk pilsētiņā neredzēta dāma.

– Aprēķini rāda, ka kafejnīca bijusi rentabla tikai pirmos trīs mēnešus, – ierunājās svešā dāma, ar pirkstu rādīdama uz cipariem priekšā stāvošajā papīra lapā.

– Kā tas iespējams? Es tev prasu, Oskar! – Būdiņas kundze izdvesa aizžņaugtā balsī.

– Nezinu… kaut kur laikam būšu kļūdījies… – Oskars nošļupstēja, nodūra galvu, un garie mati sakrita pār acīm. Un labi, ka tā, jo kundzei, kurai Oskara māte bija lūgusi finanšu konsultāciju, nepavisam nepatika skatīties uz kafejnīcas īpašnieka aizpampušajām acīm un sarkano, uzblīdušo degunu. Vīrieša izskats nepārprotami liecināja, ka kafejnīca tikusi vienkārši nodzerta.

– Mām, varbūt vari pārdot arī to otru opapa atstāto zemes gabalu, tad es izķepurošos, – Oskars pēkšņi pacēla galvu un ar samērā jauneklīgu kustību atmeta atpakaļ garos matus.

– Kā tāds liels bērns, – konsultante nodomāja. Viņa bija atskārtusi – šeit ir tas variants, kad mātei jāuztur dēls līdz 60 gadu vecumam. Vai tiešām māte jau pašā sākumā nesaprata, ka, uzticēdama vadīt kafejnīcu, ir iecēlusi āzi par dārznieku?

Toties tagad izskatījās, ka Būdiņas kundze beidzot sasparojusies:

– Nē! Un vēlreiz – nē! Šoreiz tu to no manis nesagaidīsi! Gribi mūs abus ar ubaga tarbu pa pasauli palaist? Ko vectēvs teiktu, ja redzētu, ka tu esi izputinājis jau tos tūkstošus, kurus saņēmu par pirmo zemes gabalu?

– Bet ko tad es darīšu? Biju tā pieradis pie šīs vietiņas…

– Meklēsi darbu un nāksi uz kafejnīcu kā visi apmeklētāji, – Būdiņiete stingri noteica, lepni piecēlās un pasniedza dēlam uz kartona uzlīmētu paziņojumu, ka kafejnīca tiek pārdota.

– Ieliec to logā un slēdzam ciet.

Tajā brīdī durvis atvērās un pa tām ienāca divas dāmas salmu cepurēs un pagarās kleitās.

– Labdien, Vilmiņ! – dāmas sirsnīgi sveicināja.

Būdiņiete sasita rokas un iesaucās:

– Vai, mīļās draudzenītes! Atnācāt palīdzēt nobērēt mana Oskariņa kafejnīcu?

– Ne nu tieši nobērēt, bet pateikt paldies, ka mums bija tik mīļa vietiņa, kur atnākt pasēdēt, patērzēt un apēst kādu garšīgu maizīti, – Katrīnai kā jau bijušajai skolotājai vārdi nebija jāmeklē.

– Jā, nebija jau slikti, – Erna strupi piebalsoja.

– Atliek cerēt, ka kāds nopirks un atkal atvērs to mūsu satikšanās vietiņu, – Vilma asarām acīs piebilda – kafejnīcas slēgšanu viņa pati arī ļoti smagi pārdzīvoja.

Vilma norēķinājās ar konsultanti, dāmas visas reizē izgāja pa durvīm un gaidīja Oskaru, kurš vēl kavējās, it kā uz kaut ko cerēdams. Beidzot arī viņš iznāca, aizslēdza durvis un, mazliet vilcinādamies, ielika mātei saujā atslēgas. Tad aizgāja prom pa ielu.

– Uz kurieni? Atkal pie draudziņiem? – Būdiņiete nosauca pakaļ, bet tad aprāvās – bija neērti izrādīt draudzenēm un arī svešajai sievietei, ka vēl joprojām cenšas kontrolēt savu dēlu.

Draudzenes atvadījās un aizgāja, bet Vilma nolēma pavadīt konsultanti līdz autobusa pieturai.

– Jūs cerat, ka kāds nopirks? – konsultante pa ceļam painteresējās.

– Ko lai daru? Vismaz atgūtu telpu vērtību. Nekāda lielā iztikšana jau nebija arī iepriekšējam kafejnīcas īpašniekam, bet tam vismaz bija stingrāks raksturs. Mans dēls kā piecgadīgs puišelis – visi draugi, bijušie skolas biedri un kaut kādi neizdevušies dzejnieki vai mākslinieki mēnešiem dzēra un ēda par velti. Cilvēki visā pilsētā par to mēles trina jau labi sen, tikai man neviens neiedomājās pavēstīt.

Naudu vairs nedevu, liku braukt mājās un tepat meklēt darbu. Nobakstījās pa vienu vietu, pa otru, tad uz vairākiem mēnešiem pazuda – izrādījās, ka dzīvojis kādas vientuļas sievietes maizē, šo to piepalīdzēdams saimniecībā. Sāku uztraukties, ko par to teiks cilvēki, bet izeju neredzēju, arī darbu nekur nevarēja atrast.

Beidzot dēls sāka runāt, ka viņa dzīves mērķis esot izveidot tādu kafejnīcu, kurā pulcētos iesācēji dzejnieki, rakstnieki, mākslinieki, lai lasītu un rādītu savus darbus. Tik skaisti stāstīja, ka sāku domāt – varbūt tas tiešām ir mana Oskara dzīves aicinājums? Kad pēc pāris gadiem tika izsludināta šīs kafejnīcas pārdošana, nolēmu to nopirkt un savam dēlam uzdāvināt, ja vien atradīsies pircējs vienam no zemes gabaliem, kurus mans nelaiķa vīrs mantoja no sava tēva ģimenes. Ja neatradīsies un kafejnīcu tikmēr nopirks kāds cits, tad nebūs lemts. Bet pircējs zemei gadījās ātri vien, arī kafejnīcu neviens vēl nebija nopircis, un tā nu Oskars to dabūja.

Vai tad tie nebija cēli mērķi, kas mani vadīja? Un sākumā jau tie garmatainie jaunekļi arī kopā nāca, runāja, aicināja viesus no pašas Rīgas. Pāris reižu arī mani uzaicināja. Nebūtu tā lielā dzeršana… Vai, jūsu autobuss! Nu tad – laimīgu ceļu!

Konsultante uz atvadām pamāja ar roku, bet Būdiņiete vēl labu brīdi sēdēja. Pašas stāsts tik lielā mērā bija uzjundījis vecās atmiņas, ka galvā sāka dūkt un arī kājas šķita kā bez dzīvības. Kad palika nedaudz labāk, cēlās vien augšā un lēnām devās uz mājām – ja nu Oskariņš pārnāk un vakariņas nav uztaisītas?

LA.lv