Atmiņu arheoloģijas instrumenti – saprašana un intelekts 1
Līdz 15. augustam Stūra mājā norisinās lietuviešu mākslinieka Deimanta Narkēviča (1964) personālizstāde “Atmiņu arheoloģija”
Narkēvičs ir viens no spilgtākajiem un starptautiski pazīstamākajiem Baltijas laikmetīgās mākslas pārstāvjiem. Absolvējis Viļņas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu, viņš kopš deviņdesmito gadu sākuma strādā ar audiovizuālajiem medijiem un veido arī instalācijas. Divas no tām – “Individuālās un komandu sacensības” un “Svētais karš” – apskatāmas izstādē.
Izstādes nosaukums ļoti precīzi raksturo mākslinieka radošo praksi. Divpadsmit eksponētajos darbos norisinās fragmentāru atmiņas slāņu atsegšana. Narkēviču interesē nesena pagātne – viņa darbu tematiskais loks ir padomju realitāte, šā laikmeta ideoloģijas konstruētās dzīves zīmīgi un arī šķietami ikdienišķi fragmenti. Lai tuvinātos pilnīgākai izpratnei par Narkēviča mākslas saturu, varētu būt nepieciešami palīgi. Īpaši vērtīgs ir izstādes katalogs ar mākslinieka komentāru katram darbam un tajā lasāmais mākslas teorētiķa Viktora Miziano teksts. Viņš raksta: “(..) kaut arī Padomju Savienību, kamēr tā eksistēja, mīlēt pašam nebija iespējams, tomēr tās sabrukums, neapšaubāmi, izvērtās par traumu. Bijusī realitāte izzuda pēkšņi, neizskaidrojami, neaizstājami, neatstājot mums nekādu vēstījumu, vien dobju tukšumu.”
Narkēviča darbos liela nozīme ir dokumentalitātei, taču tie nav dokumentāli pēc būtības. Tāpat kā tie vienlaikus ir un nav stāstoši. Narkēviča māksla netiecas veidot ciešu dialogu ar skatītāju, nemudina vērtēt vai revidēt paša pieredzi un atmiņas. Lietišķa un dažbrīd mazliet poētiska atsvešinātība ir sajūta, kas raksturo pirmos izstādes iespaidus. Kombinējot dokumentālus materiālus, mākslinieks vairāk meklē kādus pagātnes un šodienas saskares punktus. Veids, kā mēs atceramies pagātni un stāstām vēsturi, ir kolektīvs, taču no tā Narkēvičs savā mākslā norobežojas.
Filmā “Reiz XX gadsimtā”, izmantojot televīzijas kadrus ar Ļeņina pieminekļa demontāžu Viļņā, kā arī no privāta reportiera iegūtu ierakstu, Narkēvičs notikumu parādījis no divu kameru perspektīvas. Divdesmit piecus gadus nesenie kadri montēti tā, it kā piemineklis tiktu nevis nocelts no postamenta, bet gan uzstādīts. Plīvo karogi, cilvēku pūlis atrodas kolektīvā ekstāzē. Komentārā Narkēvičs raksta: “Jaunajai paaudzei komunisms kļuvis par kaut ko ārkārtīgi eksotisku. Tas viņiem nekādi neasociējas ar pastāvīgu teroru pret visu individuālo un veselu nāciju kolonizācijas ideoloģiju. Tāpēc doma par nemaz ne tik senas pagātnes atkārtošanos – lai cik maz ticama būtu tās iespējamība – ir kaut kas biedējošs.”
Filma “Galva”, kas veidota no atrastiem filmas kadriem, turpina atsegt līdzīgu ideoloģisku šķautni – tajā stāsts par padomju tēlnieka Ļeva Kerbela darbu pie gigantiskā, septiņus metrus augstā Kārļa Marksa portreta Austrumvācijā. Ar poēziju un iedarbību uz skatītāja personiskajām atmiņām iepretim citiem darbiem izceļas darbs “Atgriežoties pie Solaris”. Tā ir 2007. gadā veidota filma, kurā aktieris Donāts Baņonis trīsdesmit piecus gadus pēc Andreja Tarkovska “Solaris” uzņemšanas uz brīdi atkal kļūst par filmas galveno varoni Krisu Kelvinu. Skan tā pati mūzika – Bahs, un lieliskais, bet gadu nogurdinātais aktieris klīst pa kosmisko staciju, viņam klejojumā pievienojas Deimants Narkēvičs, parādās arī citi personāži. Noslēpumainais okeāns filmā ir Mikolaja Konstantīna Čurļona fotogrāfijas. Atmiņu arheoloģija kā atgriešanās pie nospēlētas lomas, taču runājot romāna fragmentu, kas Tarkovska filmā patiesībā nemaz netika ekranizēts.
Gaitenī instalācija “Svētais karš” – pie sienas ierindā auklās sakārti karavīru zābaki. Visi vienādi kā ierindā, novalkāti un smagi, bet gaisā kūpoša vīraka smarža. Mijiedarbībā ar Stūra mājas vidi, ar sasviedrētajiem zābakiem rodas mirklīgs smaržas halucinācijas efekts, kas pie apmeklētāja laiku pa laikam atgriežas visā izstādes apmeklējuma gaitā.
Narkēviča darbi satricina skatītāja ierastos uztveres mehānismus, jo tie šajā izstādē vienkārši var nedarboties. Kāds, kas rēķinājies ar līdzpārdzīvojumu vai, vēl vairāk, kādu iekšēju dialogu ar darbiem, kopīgas atmiņu vai sāpes dalīšanu, var aiziet no izstādes, to nesaņēmis. Narkēviču interesē nesenas pagātnes ietekme uz šodienu. Viņš neraida nekādus politiskus vai morālus paziņojumus. Skatītājs ir brīdināts – izstādes plakātos lasām: “Visu šo saprast – tas ir elitārs pasākums, kas prasa intelektu, noteiktas zināšanas un vēlēšanos saprast.”
Pēc laika, kas pavadīts izstādē, gan var droši atzīt, ka mākslinieka vārdos nav nekā no tās augstprātības, ko pirmajā brīdī gribējies viņam piedēvēt. Saprašana un intelekts – tas ir komplekts, kas nepieciešams, lai nodarbotos ar to, ko dara Narkēvičs. Tie ir atmiņu arheoloģijas instrumenti, un mākslinieks ar tiem rīkojas ārkārtīgi profesionāli un godprātīgi.
UZZIŅA
Deimanta Narkēviča personālizstāde “Atmiņu arheoloģija” apskatāma Stūra mājā līdz 15. augustam.
Izstādes kurators Māris Vītols.
VIEDOKLIS
Kristīne Želve, režisore un rakstniece: “Narkēvičs tiek pieteikts kā starptautiski konvertējamākais un aktuālākais lietuviešu mūsdienu mākslinieks. Skatoties izstādi, ir skaidrs, ka te Rietumu kurators (un varbūt arī skatītājs) var atrast visu, ko viņš grib redzēt Austrumeiropas jeb post soviet mākslinieka darbos – Homo Sovieticus identitātes dekonstrukciju, no kolektīvās līdz intīmi subjektīvai. Varam jau tur meklēt arī konjunktūras devu, bet, no otras puses, izstādē ir tas, kā man pietrūkst mūsdienu Latvijas kultūrtelpā – domāt rosinošas sarunas par mūsu neseno pagātni un joprojām nedziedēto padomju traumu, un kālab tā nevarētu notikt mākslinieka interpretācijā? Kas svarīgi – Narkēviča darbi nav tiesājoši, tie ir brīvi no primitīva ideoloģiska vēstījuma “padomju laiki = viss slikti” , tie nekomentē, tie vienkārši “visu parāda”. Ko ar redzēto darīt – paliek skatītāja ziņā. Nobeigumā nevaru nepiebilst, ka izstāde kārtējo reizi uzrāda Stūra mājas kā muzeja, izstāžu un vēstures pētniecības telpas nenovērtēto un nepiepildīto potenciālu.”
