Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
10. novembris, 2015
Drukāt

Baltijas teātra festivāla pārvērtības

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Skats no Aleksandra Elmā izrādes "Brāļi" Igaunijas Drāmas teātrī. Tuvākās izrādes: 8. un 21. novembrī (www.piletimaailm.com).

Raksta turpinājumā (sākumu varējāt lasīt “KZ” 3. novembra numurā) – par vairākiem igauņu režisoru veidotiem un vēsturē bāzētiem iestudējumiem, kas arī šoruden tika rādīti Baltijas teātra festivālā un kuru daļa vēl tagad iekļauta Igaunijas teātru repertuārā.

 

Autentiskais “1987”

Tartu ar grandiozu vērienu topošajās Igaunijas Nacionālā muzeja telpās izrādītais Ivara Pollu iestudējums “1987”, kas radīts kopā ar Viljandes Kultūras akadēmijas teātra klases absolventiem, jādomā, pārsteidza pat rūdītus profesionāļus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka impulsi, kas nākuši vienīgi no attiecīgā gada avīzēm, radošajā procesā ir akumulējušies negaidīti spēcīgā padomju laika dzīves mākslinieciskajā analogā, kas skatuviski iesniedzas gandrīz līdz pašam tās kodolam. Dzīves plūdumu atainojošās, gāzmaskās ietērptās figūriņas ar savu plastisko un komisko rosīšanos pustumšajā spēles telpā skatītāja uztverē pārvēršas absolūti orveliskos tēlos un iegriež mūsu prātā tādu asociāciju karuseli, no kura galva griežas vēl ilgi pēc izrādes noskatīšanās. Teksta uzvedumā tikpat kā nav, bet toties ir “Pink Floyd” manierē teicami konceptualizēta muzikālā partitūra, lieliskas gaismu rotaļas un nepārspējamas gāzmaskas rekvizītu apspēles. Tas ir gaiss, ko mēs toreiz elpojām, atmosfēra, kurā toreiz dzīvojām, un uz skatuves to uzbūruši zēni un meitenes, kas tolaik vēl nebija dzimuši. Skatītāji studentu veikumu novērtēja nekļūdīgi un piešķīra tam savu labākā iestudējuma balvu.

Līdzīgu pieeju vēsturei, kuru igauņu teātris ļoti intensīvi cenšas izzināt un izprast, demonstrēja arī Vanemuines teātra izrāde “Estoplast”. Dramaturģe An­dra Tēde pavisam nesen esot guvusi iespēju piekļūt 1959. gadā Igaunijā dibinātās rūpnīcas arhīvam un uzrakstījusi lugu nevis par lampām, ko tā ražoja, bet gan par okupētas nācijas izdzīvošanu industrializētā pilsētā. Savukārt režisors Sanders Puks no šīs lugas radījis izrādi, kurā vienlīdz svarīgi ir visi izteiksmes līdzekļi – teksts, kustība, gaisma, skaņa un video. Viņa veidotā aizgājušo režīmu izgaismojošā bilde uz skatuves ir gana spilgta, lai mēs sajustu toreiz cilvēkos mājojošo bezcerību un vienlaikus arī viņu centienus izmantot katru sīkāko izdevību, lai tiktu pie lielākas brīvības ideoloģiski ierobežotās eksistences rāmjos. No šodienas skatpunkta raugoties, tas, protams, izskatās nomācoši, bet dīvainākais ir tas, ka, velkot paralēles ar izrādē redzamo, varam ieraudzīt arī to, cik patiesībā maz kas šodien ir mainījies vienkāršā cilvēka dzīvē.

 

“Latviešu stāsti” igauņu modē

Trešo Tartu skatīto izrādi var uzskatīt par savdabīgu Igaunijas Drāmas teātra un Tallinas Pilsētas teātra kopprojektu. Marī Līsa Lilla un Pāvo Pīks kopā ar abu teātru aktieriem vairākus mēnešus intervēja savas paaudzes cilvēkus un no iegūtā materiāla ir radījuši izrādi par jauniešu depresiju, kas formas ziņā stipri atgādina kādreiz JRT iestudētos “Latviešu stāstus”. Pēc analoģijas ar pazīstamu bērnu skaitāmpantiņu izrādes nosaukumu varētu tulkot kā “Atdod sāpi vārnai…”, un tajā seši aktieri, nedaudz piepozējot, iekārtojas uz milzīga izmēra galda vai krēsla, lai izstāstītu publikai sava varoņa “bēdu stāstu”. Fragmentāros stāstījumus kopā savieno intermēdijas, kurās komiski tiek apspēlēti ar depresijām saistīti fakti un atziņas. Neteikšu, ka izrādes veidotāji būtu īpaši dziļi ielūkojušies depresijas cēloņos, taču uzskaitītajā slānī tie bija katram viegli atpazīstami un jauniešu auditorija priekšnesumu uzņēma pat ļoti atsaucīgi.

 

Igaunijas likteņdrāma

Festivāla noslēgumā Tallinā Drāmas teātra mazajā zālē noskatījāmies Aleksandra Elmā iestudētos “Brāļus”. Pirms vairākiem gadiem dramaturgs Tonu Onnepalu kādas vecas mājas bēniņos atrada nodzeltējušu vēstuļu sainīti ar divu brāļu saraksti no 1915. līdz 1939. gadam un izveidoja lugu, kas 2012. gada Igaunijas Teātra aģentūras drāmas konkursā saņēma galveno balvu.

Jakobs Pirmā pasaules kara laikā, būdams jūrnieks, ir palicis Amerikā, bet Villems pēc dienesta cara armijā atgriežas savā dzimtajā salā un sāk saimniekot. Viņu sarakste nav tikai divi atsevišķi dzīves stāsti vai divi likteņi, tā būtībā ir pašas Igaunijas liktenis 20. gs. pirmajā pusē. Kaut arī luga uzrakstīta kā monodrāma, uz skatuves režisors to izvērsis par laikmeta zīmēs vizualizētu lasījumu trim personāžiem – māti un diviem dēliem. Atturīgā aktierspēlē ieskicētos ikdienišķās dzīves aprakstos pavīd gan atšķirīgi ieskati par notikumiem mājās un pasaulē, gan brāļus vienojoša taisnības izjūta, gan arī mīlestība vienam pret otru, dodot iespēju skatītājiem vismaz nedaudz ielūkoties igauņiem piemītošajā vērtību skalā un pasaules redzējumā.

Nobeigumā vēl sekoja neliela ekskursija pa Tallinas pagājušajā gadā atklāto kultūras kompleksu “Vaba Lava”, kas no ārpuses nedaudz atgādina mūsu Spīķeru kvartālu, bet no iekšpuses apsteidz to visos telpiskajos un tehniskajos parametros. Tad – mazliet sasteigta un, manā uztverē, nenopietna balsošana, kurā par labāko izrādi tika atzīts Vladislava Nastavševa iestudējums “Patiesība, pēc kuras ilgojas” NO99 teātrī, un noslēguma ceremonija.

 

Ko teiks lietuvieši?

Neraugoties uz atsevišķām nepilnībām, kuras kompensēja savstarpējas ieinteresētības pilna gaisotne, pirmais mēģinājums iedzīvināt jauno festivāla formu igauņiem ir izdevies. Atbildes uz jautājumu, vai pārvērtības būs auglīgas, droši vien varēs sākt meklēt tikai pēc pāris gadiem, kad jaunais formāts būs izgājis savu pirmo ciklu. Patlaban var teikt, ka sešas izrādes un iespējas padiskutēt ar vietējiem profesionāļiem tomēr ļauj iegūt daudz apjomīgāku priekšstatu gan par kaimiņu formāli stilistiskajiem meklējumiem, gan par teātru un dramaturgu sadarbības formām, gan par ideju un tēmu loku, kas attiecīgās valsts teatrāļiem šķiet aktuālas un nozīmīgas. Atliek tikai gaidīt, ko nākamajā gadā rādīs lietuvieši.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+