Mobilā versija
Brīdinājums +11.3°C
Modris, Matīss, Mariss
Ceturtdiena, 21. septembris, 2017
29. augusts, 2017
Drukāt

Baznīcas Vācijā vārgi apmeklētas. Par VDR lomu intervija ar profesoru Minsterē (4)

Foto - EPA/LETAFoto - EPA/LETA

Atzīmējot Reformācijas 500. gadadienu, šā gada maijā Berlīnē un Vitenbergā notika Vācijas protestantu baznīcas diena.

Eiropa un visa pasaule šogad atzīmē Reformācijas kustības 500. gadskārtu. Kādā situācijā kristīgā baznīca šodien atrodas reformācijas dzimtenē Vācijā? To skaidro reliģiju sociologs, Minsteres universitātes profesors DETLEFS POLAKS.

Profesors Detlefs Polaks. Minsteres universtiātes publicitātes fotoProfesors Detlefs Polaks. Minsteres universtiātes publicitātes foto

Vai mūsdienu Vācija ir kristīga valsts?

D.s Polaks: Runājot par Vāciju, jānošķir rietumi no austrumiem jeb bijušās VDR pavalstīm. Rietumos kādai no kristīgajām konfesijām pieder gandrīz 70% iedzīvotāju, vēl ap 6% ir islāmticīgie. Aptaujās cilvēkiem vaicājot, ko viņi uzskata par mūsu kultūras fundamentu, trīs ceturtdaļas atbild, ka tā esot kristietība. No šāda viedokļa varētu runāt par Rietumvāciju kā kristīgu zemi. Austrumvācijā proporcijas ir pretējas: baznīcām tur pieder mazāk nekā 20% iedzīvotāju, 75% nepieder nevienai konfesijai. Arī austrumos cilvēki atzīst, ka kristietībā ir viņu saknes, taču baznīcai pieder vien neliela minoritāte.

Vai šī sašķeltība būtu skaidrojama ar bijušās VDR ietekmi?

Galvenokārt ar VDR ietekmi, bet ne tikai. Vēl 1945. gadā, pirms VDR nodibināšanas, kādai no kristīgajām baznīcām, lielākoties evaņģēliski luteriskajai, austrumos piederēja vairāk nekā 90% iedzīvotāju. Izšķiroša loma, sairdinot reliģiozitāti, bija Sociālistiskās Vienotības partijas režīma represijām. Tomēr klāt nāk vēl citi apstākļi. Tieši tajos apgabalos, kas vēlāk nonāca VDR sastāvā, piesaiste baznīcai bija salīdzinoši vāja jau 19. gadsimtā. Vairākums gāja baznīcā, kristīja bērnus, taču jau tolaik, it sevišķi lielajās pilsētās un strādnieku vidū, distancētības pakāpe attieksmē pret baznīcu bija augstāka salīdzinājumā ar citiem reģioniem. Otrkārt, baznīcu vajāšanas aizsākās jau nacionālsociālisma laikā, 1934. gadā, tātad jau pirms VDR režīma. Ja izstumšana un stigmatizācija turpinās tik ilgi un sistemātiski, tas nevar palikt bez sekām.

Interesanti, ka tieši mazāk reliģiozajā Austrumvācijā pēdējā laikā kristīgās vērtības tiek piesauktas īpaši skaļi. Tieši austrumos, Drēzdenē, aizsākās un joprojām visaktīvākā ir antiislamizācijas kustība “PEGIDA”, kas uzsver, ka aizstāv “kristīgo Vakarzemi”.

Ar kristietību vai kristīgām vērtībām “PEGIDA” ir ļoti maz sakara. Multikulturālisma un reliģiskās daudzveidības kritikai, ko tā pauž, drīzāk ir sakars ar sociālekonomisko situāciju. Austrumos ir izplatīta sajūta, ka valsts ar iedzīvotājiem tur apgājusies netaisni, kā ar otrās šķiras pilsoņiem, ka jaunās pavalstis saņēmušas mazāk, nekā pienāktos, kamēr rietumi vairāk. Par spīti tam, ka no ekonomiskā viedokļa cilvēkiem austrumu pavalstīs klājas itin labi, daudzi aizvien tur sevī aizvainojumu. Līdzās šai skaudības, atstumtības sajūtai austrumos ir arī izteiktāki aizspriedumi pret ārzemniekiem un reliģijām. Lai šo ksenofobisko noskaņojumu leģitimizētu un piešķirtu tam pozitīvu attaisnojumu, spēlē tiek iesaistīta kristīgā Vakarzeme. Tomēr ne ar ko kristīgu šai kustībai nav sakara, kristietības piesaukšana ir vienkārši instruments. Ja atminas, kā reiz kādā “PEGIDA” pasākumā Ziemassvētkos šīs kustības dalībnieki centās dziedāt baznīcas dziesmas… Skats bija žēlīgs: viņi šīs dziesmas vispār nezināja.

Vai ir izpētīts, kā praksē izpaužas pie baznīcām piederīgo saikne ar baznīcu? Vai tie ir dievkalpojumu apmeklējumi? Vēl kas?

Tas ir pat ļoti labi izpētīts. Vācija pieder pie tām Eiropas valstīm, kurās reliģijas socioloģija ir augsti attīstīta. Kas attiecas uz dievkalpojumu apmeklējuma indikatoru, katoļu baznīcā dievkalpojumus regulāri apmeklē apmēram 10 – 12% baznīcas piederīgo. Evaņģēliskajā baznīcā šis rādītājs ir apmēram 4%. Tas gan nenozīmē, ka vien 4% piedalās baznīcas dzīvē, jo ir arī neregulāri dievkalpojumu apmeklētāji, kuri baznīcā iegriežas, piemēram, reizi mēnesī vai ceturksnī. Vēl ir arī citas iespējas iesaistīties baznīcas dzīvē: koncerti, kori, priekšlasījumi, sanākšanas. Taču arī pieskaitot šos alternatīvā veidā iesaistītos, mēs nonākam pie aptuveni 10 – 20% aktīvu locekļu evaņģēliski luteriskajā un 25 – 30% katoliskajā baznīcā. Tas nozīmē: vairākums baznīcām piederīgo baznīcas dzīvē nepiedalās.

Vienlaikus viņi turpina maksāt baznīcas nodokli un no baznīcas ārā nestājas. Viens motivācijas aspekts palikt baznīcā saistīts ar tās labo ieredzētību sabiedrībā. Attieksme pret baznīcu Vācijā ir ļoti labvēlīga. It sevišķi rietumos vairākums uzskata, ka baznīcas institūcijas, labdarības organizācijas kā “Caritas”, Diakonija, palīdzot trūcīgajiem, vājākajiem, dara lielisku darbu. Vēl citi izstāties nevēlas, jo reizi dzīvē tas var noderēt, piemēram, laulājoties vai izvadot pēdējā gaitā.

Vai izstājoties draud nosodījums, no, piemēram, citu baznīcas locekļu puses vai attieksme drīzāk ir liberāla?

Izstāšanās ir grūts lēmums. Pirmkārt, tādēļ, ka lēmumu piederēt baznīcai tās locekļi lielākoties nav pieņēmuši paši. Lēmēji bijuši vecāki, bērnus nokristot. Izstāties nozīmē aizskart vecāku un tuvinieku jūtas, kas ir nepatīkami. Tas nozīmē arī skaidri pateikt sev un citiem: es esmu zaudējis ticību. Tādēļ, pienākot brīdim, kad šķiet – šis lēmums būtu jāmaina –, daudzi pie šīs sajūtas paliek un tālāk nerīkojas, atliekot izstāšanos no gada uz gadu.

Cik sarežģīta tehniski ir izstāšanās? Jāparaksta kāds dokuments?

Jā, nepietiek pat ar gājienu uz baznīcu, nepieciešams arī notārs. Tā ir juridiska darbība, saistīta ar zināmu piepūli.

Vācija ir viena no retajām pasaules valstīm, kurā pastāv baznīcas nodoklis. Visiem, kuri reģistrēti kā baznīcu piederīgie, ar valsts nodokļu biroja starpniecību automātiski no algas tiek atvilkti papildus 8 – 9% no ienākuma nodokļa (no dažiem līdz vairākiem desmitiem eiro mēnesī). Šo naudu valsts tālāk pārskaita baznīcām. Tas ļauj tām būt vienām no turīgākajām pasaulē. Vai šis mehānisms ir apzinātas valsts atbalsta politikas daļa vai drīzāk elements, kas inerces pēc saglabājies no veciem laikiem?

Tas notika tā, ka pēc baznīcu nošķiršanas no valsts radās jautājums, kā tās tālāk finansēt, un tika izvēlēts šāds mehānisms. Baznīcu tiesiskā atdalīšanās no valsts nenozīmēja, ka ar to vien būtu sākusi valdīt baznīcām naidīga politika. Gluži pretēji: tā bija un palika baznīcām draudzīga, uzlūkojot kā svarīgu institūciju sabiedrības saliedētības uzturēšanai. Taču konkrēti šo mehānismu traktēt kā atbalstu baznīcām ir nepareizi.

Tā ir tehniska procedūra, kas atvieglo baznīcas finanšu lietas, bet ne atbalsts. Tomēr ir tiesa, ka šīs procedūras automātiskums palīdz savākt baznīcām vairāk līdzekļu, nekā tās spētu, ja locekļiem ik reizi būtu no jauna jāizlemj – dot naudu vai nedot. Tad daudzi izlemtu nemaksāt neko. Baznīcas Vācijā ir ļoti bagātas, lielā mērā pateicoties šim mehānismam, un nevēlas šo kārtību mainīt. Par baznīcas nepilnīgu nošķirtību no valsts sakarā ar šo mehānismu publiskās diskusijās bieži izskan pārmetumi. Manuprāt, tie nav pamatoti. Īstu saplūšanu varētu saskatīt daudzviet citur, piemēram, sakarā ar reliģijas mācību skolās, teoloģijas fakultāšu vai kristīgo slimnīcu finansēšanu no valsts budžeta. Turpretī šis ir vienkārši finanšu pakalpojums.

Pa laikam balsis paceļ arī pretinieki, kuri pieprasa šo nodokli beidzot atcelt.

Jā, šis ir strīdīgs jautājums. Kritiskas balsis parādās, tomēr tās nav ļoti spēcīgas. Ja automātisko iekasēšanu patiesi atceltu, tas baznīcas skartu ļoti smagi. Ja tām vajadzētu patstāvīgi iekasēt naudu, pašrocīgi apzināt savu locekļu ienākumus un būtu spiestas paļauties vien uz tiem, kuri jūt interesi par baznīcu, tās drīz vien nonāktu grūtībās. Vismaz trešdaļa vai vairāk baznīcas piederīgo uzreiz tiktu zaudēti un finansiālais pamats erodētu. Tas nozīmētu, ka vairs nevarētu apmaksāt mācītāju, laulību un ģimenes padomdevēju institūcijas darbu, baznīcas infrastruktūra sabruktu. Tas būtu milzīgs trieciens, jo baznīcas Vācijā ar apmēram miljonu nodarbināto ir arī lielākais darba devējs tūliņ aiz valsts.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. maksligi uzpotets sveskjermenis. par ko brinamies?

  2. Tagad baznīcu nomaina ezoteriskā zinātne par Dievu un pasaules uzbūvi. Aklās ticības laiks beidzas.

  3. Tagad baznīcu nomaina ezoteriskā zinātne par Dievu un pasaules uzbūvi. Aklās ticības laiks beidzas.

  4. ja ticīgajiem nebūtu jāmaksā nodokļi, iespējams, daudzi kr(I)ustītos.

Draugiem Facebook Twitter Google+