Kultūra
Teātris un kino

Bergmana nedēļa Fores salā 16

Publicitātes foto

Šogad simtgade ne tikai Latvijai. Vērienīga starptautisku pasākumu programma saistīta arī ar zviedru autorkino ģēnija, teātra un kino režisora Ingmara Bergmana (1918–2007) simto jubileju. Kā daļiņa no šīs programmas bija Zviedrijas institūta rīkotā, nupat notikusī deviņu mediju pārstāvju no Ēģiptes, Francijas, Grieķijas, Krievijas, Kolumbijas, Latvijas, Lielbritānijas un Polijas vizīte uz Bergmana iemīļoto Fores salu Gotlandes ziemeļos.

Gotlandes vasaras ir īsas, un arī Fores skaistās pludmales – gan smilšainās, gan akmeņainās – lielāko gada daļu baudāmas vien kā pastaigu vietas, tādēļ tik gaidītajām jūlija nedēļām, kad baudāma arī siltāka saule un peldes, katrai piesķirta īpaša tēma un nosaukums. Jūlija pirmā nedēļa ir veltīta politikai, savukārt otrā ir viduslaiku nedēļa, kad skaistās Hanzas pilsētiņas Visbijas iedzīvotāji tērpjas vēsturiskos kostīmos. Bet vēl pirms tam Fores salā notiek Bergmana nedēļa, uz kuru ierodas krietns pulks viesu, tai skaitā starptautisku.

Fores salas dzīve griežas ap Bergmana tēlu un atmiņām par to. Vēl nesen, nonākot kā tūristam uz salas, bijis veltīgi prasīt vietējiem, kur īsti atrodas Bergmana māja. Katrs norādītu citu virzienu, no kuriem neviens nebūtu īstais. Bergmans gana ilgi dzīvojis Fores salā, lai viņu pieņemtu kā savējo un solidaritātes vārdā joprojām cienītu režisora vēlmi pēc noslēgtības. Mūsu brauciena vadītāji stāsta, ka vēl nesen pie viņa mājas vārtiem bijuši ierīkoti sensori, kas, kādam tuvojoties, atskaņoja niknas suņu rejas.

Bergmans pirmoreiz nonāca uz salas 1960. gadā, meklējot filmēšanas vietas savai topošajai filmai “Mīklaini kā spogulī” (“Såsom i en spegel”). Fore nebija viņa pirmā izvēle, un režisora pirmā vizīte tur esot noritējusi rezervēti, klusējot mašīnā. Tomēr 1965. gadā Bergmans atgriezās, filmējot jau “Personu”, un nolēma tur būvēt māju, kur arī periodiski pēc būves pabeigšanas 1967. gadā uzturējās, pavisam uz dzīvi salā pārceļoties gan tikai pēc 2000. gada. Kopumā Forē tika uzņemtas četras viņa spēlfilmas un viena televīzijas filma, tomēr salas kontekstā vissaistošākās ir divas dokumentālās filmas, tapušas 1969. un 1979. gadā, kur iemūžināta salas ikdiena un tās cilvēki. Viena no filmām skatāma arī Bergmana centra ekspozīcijas ietvaros, tāpat tur iespējams virtuāli izstaigāt viņa māju, kas citādi ir slēgta apmeklētājiem, izņemot mākslinieku rezidences dalībniekiem, kam atvērta un pieejama pētījumiem arī apjomīgā Bergmana bibliotēka. Interesanti, ka Bergmana māju komplekss – galvenā dzīvojamā māja, kā arī nelielie namiņi, kas būvēti bērniem un mazbērniem un tagad tiek izmantoti kā rezidences – pieder kādam norvēģu mecenātam, kurš vēlas, lai vismaz 100 gadus šeit viss tiktu saglabāts esošajā izskatā, bez mazākajām izmaiņām. Mums tomēr tiek dota reta iespēja izstaigāt ēkas istabas, kas savirknētas viena aiz otras – Bergmana kabinetu, kura griesti veidoti kā šķautņainas velves, atgādinot sakrālās celtnes, un uz kura durvīm rodams režisora un Līvas Ulmanes mīlas kalendārs sirsniņu, krustiņu un citu simbolu formā, meditācijas istabu, no kuras paveras plašs skats uz jūru, viesu istabu, kurā neatrast galdiņu mīksto krēslu ielokā, jo režisora stingrs ieskats bijis, ka katrai istabai ir sava, konkrēta funkcija, un viesistabā tās ir sarunas, ne maltītes, kurām paredzēta virtuve.

Tikai Bergmana nedēļas laikā iespējams skatīties kino viņa privātajā kinoteātrī, kur pats režisors savulaik pavadījis aptuveni 8000 stundu, ik dienu skatoties pa divām filmām. Pasakaini mīkstajos samta zviļņos ieslīguši, arī mēs, žurnālistu grupa, tur noskatāmies Čārlija Čaplina filmu “Cirks”, ko ik gadu savā dzimšanas dienā 14. jūlijā kopā ar ģimeni un draugiem skatījies pats Ingmars Bergmans. Viens zvilnis gan vienmēr stāv tukšs – pirmās rindas kreisajā malā, kur mīlējis sēdēt režisors. Lai gan Dambas kinoteātrī mēs jūtam vien kino īpašo klātbūtni, mūsu gids stāsta, ka režisora mājā, veidojot dokumentālo filmu, esot bijusi sajūta, ka tūdaļ mājās pārradīsies saimnieks, kurš izgājis tikai uz mirkli. Bergmana klātbūtne uz salas jūtama visur – gan ne pārdabiskā, bet dziļas cieņas veidā. Režisoram veltītās nedēļas atklāšanā vietējā baznīcā mācītāja atceras, kā savulaik režisors viņai pārmetis krusta zīmes lietošanu, kas, pēc viņa ieskatiem, neatbildis protestantu baznīcas kārtībai. Viņš bijis biežs viesis baznīcā, pārsvarā, kad tur notikuši koncerti. Turpat blakus, baznīcas kapsētā, apmeklējam Bergmana kapavietu, un vēl pāris metru tālāk, aiz Forei raksturīgā akmeņu krāvuma žoga, ēnā sagūlies melnu aitu pulciņš – raksturīgākā salas ainavas iezīme. Pēdējās četrās jūnija dienās te tikpat kā nav vēja, dienā spīd spoža saule, bet vakaros virs pļavām biezi miglas vāli. Fore ir askētisks dārgakmens ar akmens laikmeta klinšu veidojumiem tās ziemeļrietumos, kur uzņemta Bergmana filma “Kauns”, smilšainajiem liedagiem ziemeļaustrumos un terasveidīgo piekrasti pie pašas Bergmana mājas, kur uzņemta “Persona”, filmas vajadzībām uzbūvējot 175 m garas kameras sliedes paralēli jūrai. Tomēr vislielākā salas vērtība ir tās iemītnieki, vienkārši, atvērti ļaudis, ar kuriem Bergmans bija uzreiz atradis valodu, gan filmējot to ikdienu – jumtu likšanu mājām, govju slaukšanu, dzīvi skolā –, gan arī rīkojot kopīgas svētku maltītes. Šīs ciešās draudzības atskaņas var just arī tagad – Fore vienmēr būs Bergmana sala – kā vietējiem, tā arī tās viesiem.

LA.lv