Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
23. maijs, 2012
Drukāt

«… bet paliks Vārds»
. Ludmila Azarova-Vāciete 
(11.04.1935. – 22.05.2012.)


azarova1

 Naktī no pirmdienas uz otrdienu mūžībā apskaidrota dzejniece un tulkotāja LUDMILA AZAROVA-VĀCIETE. Viņai patika skaitļi, kas dalās ar 11. Tajos viņa sajuta noslēpumainu pievilcību, kaut ko līdz galam nepateiktu.

Šajā pasaulē viņa ieradās 11. aprīlī un no tās aizgāja 22. maijā 77 gadu vecumā. Tajā naktī mājā pie magnētiskā Māras ezera, kur tagad Ojāra Vācieša muzejs, tikko uzmūrētā skurstenī iespēra zibens.

Trīs stihijas ir noteikušas viņas dzīvi: ūdeņi, Ojārs Vācietis un valoda. Krievu un latviešu, dzejas un varas, putnu, zvēru un vēja valoda.  “Tas patiesi ir dīvaini – mēs ar Ojāru arvien esam bijuši ūdeņu tuvumā, atstājot pēdas kādā krastā. Tikai dzīves beigās tu vari ieraudzīt, pa kādām takām, lielceļiem un ūdensceļiem liktenis ir mūs vedis.” Tā viņa man reiz teica.

To vietu, kur pagāja Ludmilas bērnība, sauca par Salu. Netālu no tās pirms tūkstoš gadiem tāda pat sala bija senā baltu apmetne, kur balti kādreiz ir bijuši pamatiedzīvotāji. Ludmila piedzima un bērnību pavadīja Maskavā Sofijas krastmalā starp Akmens tiltu un Maskavas upes tiltu. Šo pilsētu viņa arvien atcerējās nevis kā ļaunuma impērijas citadeli, bet tuvu un mīļu vietu, kur viņai apkārt bija ūdeņi un akmeņi zem tilta, un kalniņš, no kura ziemā brauca ar ragaviņām, bet pavasarī plūca pienenītes. Arī vēlāk Rīgā Altonavas ielā viņi ar Ojāru dzīvoja krastā – Māras dīķa vai Māras ezera – kā nu kuram labāk tīk. Un īsu laiku pirms tam – Krasta ielā pretī tagadējai televīzijai. Un vēlāk Carnikavā, kur līdzās ir Gaujas krasts. Un visbeidzot liktenis viņu bija aizskalojis uz Buļļu salu, uz Daugavgrīvu, kur viņa dzīvoja netālu no jūras krasta un bākas.

Visu viņas dzīvi veidoja nejaušības, ja vien pieņemam, ka tādas mēdz būt. Reiz, stāstot par Ojāru, viņa man teica: “Mēs varējām nesatikties. Cita iela. Cita pilsēta. Cits vecāku lēmums. Kaut gan – tagad zinu, ka savādāk nemaz nevarēja būt.”

Kad pēc ilgām pārdomām Ludmila iesniedza dokumentus filoloģijas fakultātē, dekāns, apskatījies atestātu, kurā starp piecniekiem bija tikai viens četrinieks, literatūrā rakstos, neizpratnē jautājis: “Kāpēc jūs esat atnākusi uz mūsu fakultāti?” Nu kā lai Ludmila viņam pasaka, ka literatūras stundas, kādas tās tolaik bija, viņu vienkārši beidza nost! Tobrīd ne dekāns, ne arī Ludmila pati pat nenojauta, ka tieši šeit, filologos, notiks divu dzejnieku satikšanās.

Ludmila ar Ojāru mācījās vienā kursā, bet dažādās nodaļās un dažādās grupās. Vien reizēm lekcijas gadījās būt kopā. “Ojārs bija kaut kāds komjaunatnes priekšnieks visam kursam. Viņš bija izteikts līderis. Viņš nepārtraukti rakstīja, bija enerģijas pilns, viņš arī toreiz atgādināja mazu vulkānu. Nē, kāpēc mazu? Īstu vulkānu. Jaunu vulkānu.”
Iepazinās viņi tikai otrajā kursā. Piektais žurnālistu kurss bija uzticējis Ludmilai izdot kādu humoristisku avīzi, viņa staigāja un mēģināja pierunāt kursa biedrus kaut ko uzrakstīt vai uzzīmēt. Pēkšņi pienāca Ojārs un teica: “Es tev sacerēšu un uzzīmēšu to avīzi viens pats.” Tad viņi aizgāja uz latīņu valodas auditoriju, paņēma milzīgu lapu un Ojārs ķērās pie darba. Bet Ludmila viņam uz tāfeles rakstīja savus dzejoļus.

Kad Ojārs nedaudz vēlāk atsūtīja Ludmilai zīmīti, notika tas, ko nespēj izteikt ne vārdi, ne klusums. “Loģiski to nevaru ne aptvert, ne izskaidrot. Tas bija kā zemestrīce – ārpus manas gribas. Notikums, kas paņēma mani, izrāva un ielika tur, tajā vulkānā iekšā.” Kopš tā brīža viņi ir kopā. Bija un ir. Ir, būs un paliks.

Rakstnieku savienība jaunajai ģimenei, kas sākumā mitinājās mazītiņā dzīvoklīti Krasta ielā, bija ar mieru palīdzēt. Uzreiz gan brīdināja – piešķirt var trīs istabas, bet bez ērtībām, auksts ūdens, krāsns apkure, turklāt prom no centra – Pārdaugavā. Ludmila un Ojārs vispirms izstaigāja Māras dīķa piekrasti, tad atgriezās, lai apskatītu māju. “Bija klusa pavakare. Pagalmā krūmā bija satupuši četri sarkankrūtīši. Divas dāmas, tādas pelēcīgas, un divi kungi ar sarkanām priekšiņām. Viens pēkšņi iesvilpojās. Mēs ar Ojāru sastingām pārsteigumā. Tas visu izšķīra. Mēs pārnācām dzīvot uz Altonavas ielu. Un tikai pēc tam tā pa īstam sapratām, ko mums šī vieta nozīmē.”

Tā viņi nonāca magnētiskā mājā pie magnētiska ezera. Māja un ezers – tā nebija tikai dzīves vieta un adrese. Viņu dzīvē tas bija ģeogrāfisks un vēsturisks atklājums. Ludmila reiz stāstīja – viņiem uzradās kaimiņi. Laika robežas neeksistēja, tāpēc tepat Dārtas ielā varēja satikt Krišjāni Baronu, domās iegrimušu. Johans Kristofs Broce stāvēja ezera krastā ar molbertu un pasteļu krītiņiem. Kopā ar Raini un Aspaziju varēja pastaigāties zem arkas Arkādijas parkā. Rihards Vāgners drūms sēdēja pie galda un domāja, ka pienācis laiks bēgt no Rīgas. Canders, Stradiņi, Straubergs, Dārziņš, Purvītis, Tone, Plūdons, Merķelis, Kants, jā, arī Kants, pavisam tuvu – Karaļaučos, Akuraters – pāri ielai, Brīvzemnieks – tepat aiz stūra. Šī pārsteidzošā koncentrācija, magnētiskais lauks, likteņu sakritība modināja fantastiskas asociācijas.

Iestājās spilgts un trakulīgs, ar dzeju un mūziku caurstrāvots laiks, kad dzejnieku dzīvokļa durvis netika slēgtas ciet, un, ja kādam labpatikās, varēja iekāpt arī pa logu. Viņu naktis un dienas piederēja visiem. Ludmila gribēja reiz sarīkot fotogrāfiju izstādi – savākt vienkop visus tos, kas pie viņiem nāca, jauni un skaisti, – Belševica, Čaklais, Ziedonis, Peters, Auziņš, Ezera, Vilks, Lāms, Bels, arī Piesis, Baumane, Zaice, Podnieks, Žurgina, Plakidis, Marģers Zariņš, Imants Kalniņš, Romualds Kalsons… Dzejoļi tika lasīti līdz rītam. Dzejas rinda jau toreiz bija lielākais notikums viņu dzīvē.

Protams, tas nevarēja turpināties bezgalīgi. Daudzas lietas pēkšņi kļuva nepieņemamas, jo bija piedzimis dēls Žanis, un arī darbs prasīja savu: “Literāts, kurš pelna iztiku tikai ar literatūru, bija liels retums. Toreiz mēs jokojām – literatūra mums ir hobijs, brīvā laika nodarbe. Pārnākt mājās pēc pilnas darba dienas redakcijā un sēsties pie rakstāmgalda, lai radoši strādātu – neba katram te pietika spēka, apņēmības un enerģijas.”  Ludmilai un Ojāram pietika. Jo viņiem dzīvot un strādāt bija pavēlēts.

Literatūrai tie bija grūti laiki. Vara gribēja nožņaugt visu dzīvo un brīvo, taču nespēja, jo radās negaidīts brīnums – pretestības enerģija.
“Tauta toreiz juta, ka dzeja ir kā skābeklis, bez kura nav iespējams dzīvot. Dzejas lasījumi pulcināja pilnas zāles. Kas mums toreiz bija? Dziesmu svētki, kapu svētki un dzejas dienas. Un dzejniekam bija šī divējādā sajūta – dziļa depresija, jo ar pieri varas sienas nebija caursitamas, un gandarījums, ka tauta tavu vārdu gaida, ka tu esi vajadzīgs. Ne jau velti toreiz teica, ka rakstnieki ir otra valdība. Tāpēc nomenklatūra tik ļoti baidījās no māksliniekiem, kultūras darbiniekiem un jo īpaši no rakstniekiem. Cīnījās pret viņiem ar visiem līdzekļiem – apklusināt, izraidīt, iebaidīt, uzpirkt.”

Cenzūra vairākus gadus lika Ojāram aizturēt “Elpu”. Bet, kad krājumu beidzot izdeva, īsā laikā visa tirāža tika izpirkta. Arī Ludmilas grāmatai “Сильный латышский акцент” (“Spēcīgs latviešu akcents”) bija līdzīgs liktenis. Tā bija krievu valodā uzrakstīta dzeja par latviešu valodu, neliels krājums, kā Ojārs ar smaidu teica – brošūriņa.

Kopš bērnības latviešu valoda Ludmilai bija notikums un brīnums, katrs latviešu vārds viņai šķita kā neparasts atradums; viņas bibliotēkas svarīgākā daļa arvien bija Endzelīna rakstu izlase, Konversācijas vārdnīca, dialektu vārdnīcas. Valoda Ludmilai bija kā dzīva būtne. Dzejnieces instinkts lika to sargāt un glābt. Jau 60. gados Ludmila sajuta latviešu valodas apdraudētību. It kā tuvotos briesmas, it kā jau būtu pasludināts nāves spriedums. Tāpēc arī tapa šis dzejas krājumu. Un lai gan neviens – ne glavļita, ne preses komitejas ierēdņi, ne kritiķi, ne arī no Maskavas izsauktā recenzente – neprata uzrādīt kaut vienu nopietnu argumentu grāmatas noraidīšanai, trīs gadus manuskripts klejoja pa varas gaiteņiem. Tomēr Ludmila nepadevās un nemainīja tajā ne vārda. Pretestības enerģija uzvarēja – krājums nāca klajā.

Kas bez dzejas un Ojāra vēl bija svarīgs Ludmilas nu jau stipri noslēgtajā dzīvē? Dēls Žanis, vēlāk arī mazbērni un mazmazbērni.

Un, protams, arī atdzeja. Par to visprecīzāk pati Ludmila runā savā latviski rakstītajā ciklā “Vājprātīga tulka piezīmes”. Tomēr svarīgāka par visu bija Ludmilas atbildība par valodu. “Lingvistiskā drāma” ir viņas pētījums, kas veltīts latviešu valodas liktenim un tam, ka “ne ekonomika, ne finanses, ne īpašumi, bet tieši valoda kļuvusi par notikumu ierosinātāju un atsperi” konfrontācijai, kas nerimst kopš interfrontes dibināšanas laika. Valoda kā cīņas “objekts, mērķis, arguments, intriga, ierocis, instruments”.

“Iznīcība – Tibi et igni: tev un ugunij – izlasi un sadedzini” ir Ludmilas Azarovas poēma latviešu valodai. Poēma, kurā viņa raud, kliedz, biedē un draud.

 

Es nomiršu, tu nomirsi, bet paliks Vārds,
tā mēs sevi mierinām.
Ne zeltu, ne dzintaru, ne zemi, ne naftu
mēs atstājam pēcnācējiem – atstājam vārdu.
Tas nemaksāja neko, lēti ņēmām,
par velti atdodam, aizmirstot piedraudēt,
uz atvadām svētu solījumu pieprasīt.
Neko mēs nenovēlam nevienam.

*
Tas ir iebiedēšanas mēģinājums
un ar to arī beigsim.
Tā ir lūgšana pēc žēlsirdības,
tie ir buramvārdi, kas atvaira nāvi.
Tibi et igni –
izlasi un sadedzini.

 

Uzziņa:

Dzimusi 1935. gada 11. aprīlī Maskavā. Māte – latviešu valodas skolotāja Emma Dimpēna, tēvs – inženieris Timofejs Azarovs. Kopš 1945. gada dzīvo Latvijā. Dzejnieka Ojāra Vācieša dzīvesbiedre, viņu laulībā dzimis dēls Žanis (1958).

Beigusi LVU Vēstures un filoloģijas fakultāti (1957). Strādājusi par tulkotāju laikrakstā “Rīgas Balss”, par korespondenti laikrakstā “Литературная Газета”, bijusi redaktore apgādā “Liesma”.  

Dzejas krājumi: “Мост” (“Tilts”, 1961), “Любопытство” (“Ziņkāre”, 1966), “Сильный латышский акцент” (“Spēcīgs latviešu akcents”, 1974), “Стихи о травах, зверях и птицах” (“Dzejoļi par zāli, zvēriem un putniem”, 1980),  “Остров” (“Sala”, 1985) un izlases “Ar dzērves spalvu zīmēta pilsēta” (1975), “Magnētiskais Māras ezers” (1987), “Tev un ugunij” (2005).

Atdzejojusi krievu valodā M. Kromas, I. Ziedoņa, Raiņa, A. Čaka, E. Virzas, A. Eglīša, O. Vācieša, Ā. Elksnes, V. Kriles, V. Strēlertes, K. Skujenieka, U. Bērziņa, M. Zālītes dzeju, kā arī latviešu tautas dziesmas un Bazilija Plīnija “Slavas dziesmu Rīgai”. Kopā ar V. Kaņepi sastādījusi O. Vācieša kopotos rakstus. Sakārtojusi O.

Vācieša dzejas izlases “Zvans ir manī” un “Vēl viena brīvība” (latviešu, angļu, vācu un krievu valodā).

Rakstnieku savienības biedre, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece.

Mūžībā aizsaukta 2012. gada 22. maijā ceriņu laikā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+