Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
24. aprīlis, 2012
Drukāt

Bišu galvaspilsētas pēdējais mohikānis

nebedniece_vs_11

Kokneses novada Vecbebros zemnieku saimniecības “Dravas” īpašniece Dace Nebēdniece atzīst, ka kopš bērnu dienām zinājusi, ka mācīsies tikai par biškopi. Kā 1973. gadā pēc Vecbebru Lauksaimniecības tehnikuma pabeigšanas sākusi strādāt šajā arodā, tā bez pārtraukuma jau teju četrdesmit gadus.

 

Šeit iespējams apskatīt un lejupielādēt foto no “LA” dienas Koknesē.

Zemniece stāsta, ka savulaik, pateicoties Vecbebru lauksaimniecības tehnikuma pasniedzējam, biškopības nozares lielākajam entuziastam Andrejam Mizim, Vecbebros radās pats lielākais biškopības centrs Latvijā – te bija biškopības skola, biškopības izmēģinājumu stacija, veidojusies pati lielākā drava valstī. Taču jau padomju laikā pēc valsts saimniecības tehnikuma vadības maiņas biškopībai te pievērsuši arvien mazāku uzmanību, nozares atbalstītāji pamazām izklīduši kur kurais. Pirmajos valstiskās atjaunotnes gados Vecbebros iekopto biškopības nozari gandrīz izputinājis privatizācijas vilnis. Taču ar viņas pašas un nelaiķa vīra pūlēm izdevies saglabāt inventāru, telpas un, izveidojot zemnieku saimniecību “Dravas”, turpināt darbu. “Ja vietējiem biškopjiem būtu pietiekams atbalsts, Kokneses novads joprojām būtu viens no biškopības lielākajiem centriem valstī. Diemžēl daudz kas no tā, kas bija savulaik, vairs nav palicis pāri. Tagad Vecbebros esmu kā pēdējais mohikānis,” atzīst biškope.

Pašlaik Dace Nebēdniece viena pati apkopj aptuveni simt bišu saimes, kas izvietotas divpadsmit dažādās Bebru un Iršu pagasta vietās.

 

“Biškopja darbs ir gan nežēlīgs, gan fiziski smags. Litrs medus sver 1,4 kilogramus, un pats varat iedomāties, kāda slodze jāiztur biškopim, sevišķi sievietei. Bitēm nav Lieldienu vai Jāņu, tās jāapkopj katru dienu,” viņa stāsta.

 

Kaut arī intensīvais darba cēliens ilgst apmēram pusgadu – no pirmajiem pavasara ziediem līdz pirmajam salam, biškopim nav nekāda brīvlaika. “Pēc bišu ieziemošanas mums sākas lielā knibināšanās ap piederumiem. Jālabo kāres, jāsašuj sedziņas – visiem piederumiem jābūt priekšzīmīgā kārtībā,” saka dravniece.

Vienlaikus iegūtais medus jāpārdod, kas reizēm prasa tikpat daudz pūļu kā pati bišu kopšana. Dace Nebēdniece atzīst, ka uz veikaliem viņa saražoto nevedot. Sēdēt tirgū pašai neatliekot laika. Vienīgais izņēmums esot vietējo zemnieku tirgus, kas ik gadu Koknesē atvērts Lieldienās un Ziemassvētkos.

Viņasprāt, lielveikalos jau tāpat medus esot papilnam, sevišķi no citām valstīm ievestais, tāpēc tur pārdot visu saražoto neesot lielu cerību.

 

“Lielveikalos ar kādas Latvijas tantes atvestajiem pāris medus spainīšiem neviens negrib krāmēties. Veikalniekiem šķiet, ka izdevīgāk aizbraukt uz Brazīliju un iepirkt to tur vairumā,” vīpsnā Dace Nebēdniece. Viņai esot gadu gaitā “iestrādātie klienti”, kuri, reiz nogaršojuši viņas piedāvāto medu, ik gadu braucot pēc tā pastāvīgi.

Dace Nebēdniece domā, ka tie ļaudis, kuri līdz šim pirkuši medu veikalos, pirks to tur arī turpmāk un uz Vecbebriem nekad nebrauks. Vietējiem biškopjiem pārdošanu vairāk apgrūtina labās ražas, kas neizbēgami nosit tirgus cenu. Biškope atzīst, ka nereti saražotais jāpārdod lētāk par pašizmaksu, kas gan esot grūti nosakāma. Varot izrēķināt elektrības vai degvielas tēriņus, bet novērtēt naudā paša ieguldīto darbu neesot iespējams. “Iztikai, protams, pietiek, bet bagāta neesmu kļuvusi. Pēc tā gan nekad neesmu tiekusies. Man šķiet, ka Latvijā vismaz pagaidām ar biškopību stāvus bagāts nemaz nevar tikt. Gandrīz visa par medu nopelnītā nauda man aiziet bišu saimju kopšanai,” atklāj biškope.

Dace Nebēdniece spriež, ka diemžēl arvien retāk nozarē ienāk jauni cilvēki. Viņus biedē smags darbs, kas sākumā pat neatmaksājas, un lielais risks. “Biškopis, tāpat kā zemkopis, ir ļoti atkarīgs no laika apstākļiem. Ja nedēļu līst lietus un pūš ziemeļu vējš, augi nemedo un viss biškopja darbs un ieguldījumi ir vējā,” skaidro Dace Nebēdniece. Lai iesāktu, jārēķinās ar izdevumiem – vienai bišu saimei vien vajadzīgi ap 100 latu. Savukārt peļņai vajadzīgas vismaz piecdesmit bišu saimes. “Biškopība nav bizness, tas ir dzīvesveids,” viņa piebilst.

 

Uzziņa
Dace Nebēdniece ir Latvijas Biškopības biedrības ilggadēja biedre. Biedrības pārstāve Santa Biļinska raksturo viņu kā vienu no rosīgākajām un prasmīgākajām Vidzemes puses biškopēm. Dace Nebēdniece vairākkārt ziedojusi saražoto medu pārtikas bankai “Paēdušai Latvijai”, atbalstot trūcīgās latviešu ģimenes.
2009. gadā saņēmusi Latvijas Biškopības biedrības atzinības rakstu “Garšīgākais Latvijas medus 2009”.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+