Latvijā
Rīga

Izbijis specvienības policists Aigars trīs gadus dzīvo bezpajumtnieka dzīvi 16


“Es varu noskriet krosu. Izskatos varbūt es vecs, bet tā nejūtos. Man šogad paliks 50 gadi,” stāsta Aigars, kurš jau trīs gadus dzīvo bezpajumtnieka dzīvi.
“Es varu noskriet krosu. Izskatos varbūt es vecs, bet tā nejūtos. Man šogad paliks 50 gadi,” stāsta Aigars, kurš jau trīs gadus dzīvo bezpajumtnieka dzīvi.
Foto – Dainis Bušmanis

Bez dzīves vietas, bez darba, bez naudas, bez pases, ar to, kas mugurā. Aigars Caune jau trīs gadus ir bezpajumtnieks. Kā izdzīvot šādos apstākļos, un kas viņu šādā stāvoklī novedis? Aigars nāk no Ropažiem. Kad 2013. gadā mūžībā aizgāja viņa māte, ar kuru kopā viņš dzīvoja, vīrietim, kā pats saka, – sākās sāpju ceļš. Citiem vārdiem sakot – neaptverama dzeršana. Aigars nodzēra praktiski visu – čigāniem pārdota iedzīve. Lai tiktu pie naudas, arī piekritis, ka uz viņa vārda reģistrē divus uzņēmumus, kas izrādījās shēma, kā dēļ sanāca iekulties milzu parādos. “Vēl laikus paspēju pārrakstīt dzīvokli dēlam, lai man to neatņemtu,” stāsta Aigars. Jā, viņam ir divi dēli. Viens ar smagu invaliditāti, otrs nespēj sadzīvot ar tēva atkarību. No sievas šķīries jau 26 gadu vecumā – arī dzeršanas dēļ.

Izbijis specvienības policists

Pēc padomju armijas Aigars sāka strādāt kolhozā par traktoristu. “Traktorists, kas tanī laikā nedzēra, nebija īsts traktorists,” atceras vīrietis. Tolaik par darbu bieži maksāja ar pudeli. Netikuma dēļ darbs pazaudēts. Pēcāk Aigars sešus gadus strādājis pat policijas specvienībā – mobilajā pulkā, tvarstot bandītus. Vēlāk pārcelts uz citu nodaļu, kur gan viņam nepaticis, tāpēc dienestu pametis. Tad strādājis par kurinātāju, santehniķi, apsargu. Diemžēl pudeles dēļ arī šos darbus nācās pamest.

2014. gadā, kad Aigars Jelgavā izgāja alkohola rehabilitācijas programmu, strādāja par sētnieku un mitinājās īrētā istabiņā studentu kopmītnē, dēls dzīvokli Ropažos pārdeva. Kādu laiku Aigars nudien no alkohola atturējās, līdz atkal “norāvās”. Tad arī pazaudējis darbu un līdz ar to arī vairs nevarēja atļauties sev mitekli. Palīdzību dēlam Aigars ir lūdzis, un viņš arī palīdzējis – gan finansiāli, gan vedot uz dažādām reliģiskajām kopienām, kur tēvam strādāt un atbrīvoties no atkarības, taču diemžēl nesekmīgi. Bijis laiks viņa dzīvē, kad dzēris trīs gadus no vietas – diendienā. Arī Straupes narkoloģiskajā slimnīcā uz tā saucamo kodēšanos vīrietis bijis astoņas reizes, taču efekts bijis īslaicīgs. “Es to sen esmu atzinis – esmu alkoholiķis. Ar prātu to visu saprotu. Es pat varu kādu laiku saņemties un nedzert, bet ķermeņa atmiņā paliek tas, ka iedzerot ir baigi forši. Šī atkarība ir visu laiku klātesoša. Uzskatu, ka tas ir uz visu mūžu,” saka Aigars un sauc sevi par vāju cilvēku: “Kad man ir aizmugure, tad man ir motivācija, diemžēl, esot vienam, tās pietrūkst.”

Kā iešmaukt patversmē

Tad arī Aigars sāka, kā pats saka, bomžot jeb dzīvot bez mājām. Nu jau to dara trešo gadu un galvenokārt uzturas Rīgā. Viņš pamazām iepazinis visas galvaspilsētas zupas virtuves, kur bez maksas iespējams paēst. Pa šo laiku pabijis visās galvaspilsētas nakts patversmēs. Vislabākā no tām esot Bolderājā, Esplanādes ielā – tīrs, kārtīgs, ielaiž tikai nedzērušos. Līdzīgi arī Kartupeļu ielā. Turpretī visbēdīgākā stāvoklī esot patversme Gaiziņa ielā pie Centrāltirgus: “Ja tur vienu nakti nogulēsi, ir gandrīz garantēts, ka dabūsi utis. Tā ir vispieejamākā patversme, jo tur ņem pretim jebkādā stāvoklī. Tur tā publika pārsvarā ir bomži bez kādām robežām. Es arī esmu bomzis, bet ar mani vēl tik traki nav. Tādā situācijā, kādā esmu es, nevajag nekādus patversmju draugus, jo arī viņi visi ir alkoholiķi, un tas to visu vēl vairāk pasliktina,” spriež bezpajumtnieks. Gaiziņa ielas patversmē pieņem arī dzērušos, turklāt – tajā policija nogādā arī no ielas savāktos klaidoņus. Jāpiebilst gan, ka praksē arī vairākās citās patversmēs aukstajā laikā uzņem personas vieglā reibumā, uz ierasto sauso likumu nedaudz pieverot acis.

Tā kā Aigaram dzīvesvieta aizvien deklarēta Ropažos, Rīgas patversmēs viņam pienākas vien piecas diennaktis pusgadā. Gaiziņa ielas patversmē varot nakšņot kaut ik nakti, taču tad jāšķiras no 2,20 eiro. Tomēr ziema ir gara, un, lai pārdzīvotu aukstās naktis, nācies izdomāt veidus, kā tomēr iekļūt patversmēs. Dažreiz pretim bijis saprotošs patversmes darbinieks, kurš pārnakšņot tomēr ielaidis, dažreiz ar pašvaldības policistiem, kas atveduši kādu aizturēto, izdevies sarunāt, lai tādā pašā veidā patversmē ieved arī viņu. Ja atved policija, tad patversmē jāuzņem. Policisti esot cilvēcīgi, jo saprotot, ka klaidonim ziemas spelgonī nav kur palikt. Pāris reižu Aigars dežurantam vienkārši norādījis citu vārdu. “Vēl var pagaidīt līdz kādiem pusvieniem naktī, kad dežurants aiziet pagulēt vai uz tualeti. Durvis visu nakti ir vaļā. Tad var ielavīties pa kluso. Tā esmu darījis ļoti daudz reižu,” stāsta Aigars. Lielajā aukstumā patversmē zināmu laiku nakšņojis arī par maksu.

Vēl viena vieta, kur varot pārnakšņot, esot Rīdzenes ielā Vecrīgā. Tā ir aiz durvīm un zem jumta, turklāt īpašas ierīces tajā pūš silto gaisu. Tā kā tā ir iela, arī durvis uz to neslēdz. “Vasarā guļu pie Alfrēda Kalniņa. Pie operas nama skvēriņā aiz kanāla ir tādi krūmi, kur var iegulties, un, ja pa ielu garām brauc policija, mani redzēt nevar.”

“Neesmu apvainojies uz pasauli”

“Es nezogu, bet eju veikalā un dzeru uz vietas. Paņemu pudeli, atrodu nomaļākas zonas, izdzeru un eju ārā,” atklāj Aigars. Šajā netikumā trīs reizes pieķerts un pat ticis cietumā. Tomēr uz šo apstākli viņš raugās ļoti praktiski: “Tur ir baigi forši. Baro, ir kur nomazgāties. Iela ir nežēlīga, neviens tev tur nepalīdzēs. Pašam jācīnās.”

Doties dzīvot uz laukiem, iekopt kādu dārziņu, izmitinoties dārza būdiņā, bezpajumtniekam pietrūkst apņēmības: “Esmu nepraktisks cilvēks, turklāt Rīgā ir lielākas iespējas.”

Paēd vīrietis zupas virtuvēs, patversmēs. Pie kaut kādas naudas tiek, palūdzot to kādam paziņam vai garāmgājējam. Sēdējis uz ielas ar pastieptu roku Aigars gan nav nekad. Sakopties – apmazgāties un noskūties varot patversmēs, publiskajās tualetēs, cietumā, vasarā – arī Daugavā. Drēbes kur izmazgāt gan neesot, tāpēc, kad vienas netīras, viņš sociālajās iestādēs paņemot citas.

Pirms kāda laika bezpajumtnieks pazaudējis pasi, tāpēc arī gribēdams darbu nevar dabūt. “Tā sajūta, ka man tas viss ir apnicis, ir jau no paša sākuma, bet neredzu izejas. Ir ļoti grūti piecelties, ja nav pret ko atspiesties,” saka Aigars. Respekts pret dēlu neļaujot prasīt iespēju padzīvot pie viņa. Aigars domā, ka dēls vairs netic, ka viņš spējīgs atbrīvoties no savas atkarības. “Pie tā, ka esmu šādā situācijā, esmu vainīgs tikai es pats. Un es neesmu apvainojies uz pasauli,” viņš spriež. Pārliecība, ka viņam šāds liktenis jau iepriekš nolemts, liek Aigaram paļauties principam – būs, kā būs.


Cik odekolonu sanāks?

Dienas vīrietis pavada, staigājot pa Rīgu, meklējot kādas iespējas iegūt patvērumu, naudu vai ēdienu. Tomēr viņš atzīst, ka, dabūjot naudu, bieži vien prioritāte ir alkohols: “Ja man būs pieci eiro, es uzreiz izrēķināšu, cik man odekolonu sanāks. Un par pāri palikušo nopirkšu maizi. Jā, es dzeru odekolonu. Tas ir stiprākais un vislētākais.” 150 gramu 70 grādīga odekolona pudelīti tirgū varot nopirkt par 71 centu. Puslitra krutkas maksājot 1,7 eiro, bet tai esot mazāk grādu. Odekolons esot efektīgāks.

Par veselību nekad neesot bijušas sūdzības, vien pirms pāris mēnešiem piemeklējusi visai nopietna liga – ticis slimnīcā ar trofisko čūlu, kas, kā ārsti saka, esot nopietnas sekas neārstētai kāju vēnu slimībai. Tur Aigaram konstatētas arī problēmas ar aknu, sirdi, taču viņš tam netic. Periodos, kad nelietojis grādīgās dziras, jutis, ka parādās aizvien lielākas prasības, gribas labi paēst, kārtīgi izgulēties: “Kad dzeru, prasību nav nekādu.” Jautāts, kur dzīvē rod prieku, viņš saka – tie esot cilvēki, komunikācija, tikšanās, aprunāšanās, arī mūzika, tāpēc siltajā sezonā bieži viņš apmeklē bezmaksas brīvdabas koncertus. Atziņa, ko šāda dzīve bezpajumtniekam nesusi, ir šāda – izdarot kļūdu, nevajag pārcensties, to labojot.

Pierod pie dzīves, kad par neko nav jāmaksā

Rīgā nakts patversmju pakalpojumu persona, kuras pēdējā deklarētā dzīvesvieta ir Rīga, var saņemt no diviem līdz sešiem mēnešiem gadā, atkarībā no tā, vai tā sadarbojas ar sociālo dienestu, ievēro noteikumus utt. Ierobežojums noteikts, lai motivētu cilvēkus meklēt darbu un dzīvesvietu. «Nereti bezpajumtnieki pie šā pakalpojuma ļoti pierod un tas šķiet ļoti ērts – ēdināšana tiek nodrošināta, gultasvieta arī, ne par ko nav jāmaksā, pie patversmes komūnas pierasts, ka nav vēlmes neko savā dzīvē mainīt,” skaidro Rīgas Domes Labklājības departamenta pārstāvis Aldis Strapcāns.

Ja cilvēka pēdējā reģistrētā dzīves vieta ir citā pašvaldībā, palīdzību cilvēkam jāmeklē tur, bet Rīgas patversmēs var nakšņot vien piecas reizes pusgada laikā. Izņēmums esot, ja nerīdzinieks, noslēdzis darba līgumu. Tad pirmās nedēļas, līdz algai, viņam tiek dota iespēja nakšņot galvaspilsētas naktspatversmēs. Protams, bezpajumtnieks var norādīt citu identitāti, un tā tas arī reizēm notiekot – apstiprina A. Strapcāns. Tāpat personas datus reizēm neizdodas noskaidrot gadījumos, kad klientu lielā alkohola reibumā patversmē nogādā policija.

Puse klientu – ilgstoši bezpajumtnieki

* Rīgā darbojas septiņas patversmes: Maskavas ielā 208 (vīriešu); Eiženijas ielā 1 (sieviešu); Esplanādes ielā 1 (sieviešu un vīriešu); Mazjumpravas ielā 8 (vīriešu ar kustību traucējumiem); Kartupeļu ielā 8 (vīriešu); Gaiziņa ielā 7 (sieviešu un vīriešu); Aptiekas ielā 1, k-5 (sieviešu).

* Pērn galvaspilsētas patversmēs izmitinājās 4242 personas (83% vīrieši un 17% sievietes), kas ir 16% pieaugums, salīdzinot ar 2015. gadu. Vispieprasītākā no visām ir Latvijas Sarkanā Krusta patversme Gaiziņa ielā, kurā pērn bijušas 3349 personas.

*Patversmju klientu 2012. gadā veiktās aptaujas rezultāti liecina, ka lielākajai daļai aptaujāto ir vidējā vai vidējā speciālā izglītība, 27% – pamatskolas vai sākumskolas, bet 7% – augstākā izglītība. Aptuveni puse aptaujāto ir bezpajumtnieki ilgāk par trim gadiem.

PSIHISKA SASLIMŠANA KĀ CĒLONIS

Toms Ancītis, žurnālists Vācijā: “Berlīnes naktspatversmēs lielākā nakšņotāju daļa ir austrumeiropieši. Skaitliski visvairāk no Polijas, bet, ja rēķina uz izcelsmes valsts iedzīvotāju skaitu, – milzīgā proporcijā no Baltijas. Tipisks dzīvesstāsts skan: meklēju darbu, nepaveicās, nonācu uz ielas. Tomēr dzīve sākusi slīdēt lejup jau agrāk, vēl dzīvojot Latvijā. Kā kritiskais pagrieziena punkts stāstos bieži parādās attiecību pārrāvums ar kādu sievieti: šķiršanās no sievas vai mātes nāve.
Bezpajumtnieku dzīvesstāstus gan patversmju darbinieki ieteic uzlūkot ar skepsi. Cilvēki, kas nonākuši šādā situācijā, parasti izgudro kādu leģendu jeb izskaistinātu dzīvesstāstu, šo to piedomājot klāt un netīkamo noklusējot. Leģenda domāta ne tikai stāstīšanai citiem, bet arī pašam priekš sevis un kalpo kā psiholoģiskās aizsardzības mehānisms, lai mazinātu kauna sajūtu.
Patversmju vadītāji lēš: līdz pat 70% no bezpajumtniekiem slimo ar psihiskām kaitēm: šizofrēniju, depresiju, personības traucējumiem. Daudzi bērnībā cietuši no seksuālas izmantošanas. “Vai jums tur, Baltijā, vispār ir psihiatri? Un psihiatriskā ārstēšana?” tā man ar dziļu interesi un pārmetoši vienlaikus reiz jautāja Berlīnes Zooloģiskā dārza Stacijas misijas vadītājs, kurš ar šiem cilvēkiem strādā ik dienas. To, ka psihiskas slimības ir viens no galvenajiem bezpajumtniecības cēloņiem, apliecina daudzi pētījumi.

Alkohols, narkotikas, zaudēts darbs vai dzīvoklis, finanšu problēmas – tās bieži ir vien sekas. Tas gan attiecas uz visiem bezpajumtniekiem neatkarīgi no izcelsmes valsts. Ir pētījumi, kuros pierādīts, ka bezpajumtniecības pieaugumam Vācijā ir korelācija ar psihiatriskās ārstniecības politikas maiņu septiņdesmitajos gados, kad no stacionārās ārstēšanas masveidā pārgāja uz ambulatoro. Ar psihiskām slimībām sirgstošos vairs neturēja slimnīcās, taču patstāvīgi dzīvot viņi arī nebija spējīgi un nonāca uz ielas. Tomēr Vācijas bezpajumtnieku aprūpētāju subjektīvs novērojums ir: Austrumeiropas bezpajumtniekiem problēmas mēdz būt smagākas un ielaistākas. Acīmredzot psihiskās aprūpes sistēmas šajās valstīs darbojas mazāk efektīvi.”

Aldis Strapcāns, Rīgas domes Labklājības departamenta speciālists: “Darbinieki klientos bez pastāvīgas dzīvesvietas periodiski novēro pazīmes, kas liecina par iespējamiem garīga rakstura traucējumiem, tomēr viņi nevar uzstādīt diagnozi, vien rekomendēt un mudināt apmeklēt ģimenes ārstu un psihiatru. Ja personai būtu konkrēta diagnoze, skaidrs, ka viņam būtu iesakāms cits sociālais pakalpojums, piemēram, grupu māju dzīvoklis personām ar šādiem traucējumiem, nevis patversme. Taču jāsaprot, ka jebkura palīdzība balstās uz paša cilvēka iniciatīvu un vēlmi risināt problēmu. Līdzīgi kā ar alkoholismu, to var ārstēt tikai tad, ja cilvēks pats apzinās, ka tas nepieciešams.”

Dace Grieze, psiholoģe Dienas centrā bezpajumtniekiem un maznodrošinātajiem rīdziniekiem: “Uzskatu, ka psihiskas saslimšanas ir viens no izplatītajiem iemesliem, kāpēc cilvēki nonāk uz ielas un nespēj par sevi parūpēties. Es gan neesmu ārsts un varu izteikt tikai pieņēmumus, taču ar psihologa aci saredzu, ka īpaši pēdējos gados problēmas ar psihisko veselību ir ļoti daudziem bezpajumtniekiem. Diemžēl lielāko daļu neizdodas motivēt aiziet pie ģimenes ārsta, nemaz nerunājot par psihiatru vai neirologu. Turklāt arī tajos gadījumos, kad tas tomēr notiek, ne vienmēr rehabilitācijas process ir noturīgs – bieži tas tiek pārtraukts, cilvēks atgriežas sākotnējā vidē un nevēršas pēc sociālā atbalsta. Šī problēma ir daudz slēptāka nekā, piemēram, alkohola atkarība – cilvēki cenšas nestāstīt par to, slēpj un bieži vien arī cenšas savā prātā to noliegt, nepieņemt. Turklāt piespiest nevienu ārstēties nevar.”

LA.lv