Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
23. marts, 2012
Drukāt

Brauers V– kā karalis dzimtajā zemē

zemnieksgovs-ak

1949. gada 25. martā Laumu Braueri gada vecumā izveda uz Sibīriju. Braueru ģimene atgriezās. 1989. gadā Lauma izmantoja pirmo iespēju atgūt tēvu zemi. Tagad Vandzenes pagasta “Lejās” Eiropas labāko zemnieku līmenī saimnieko viņas dēls KASPARS BRAUERS (33). Varētu teikt Brauers V, jo viņš “Lejās” ir dzimtas piektais saimnieks ar dižu vērienu.

 

Kāpēc vieni aizceļo, bet citi saimnieko savā zemē paaudžu paaudzēs? Kas šos ļaudis tik stipri tur pie saknēm? Par to sarunājos ar Kasparu un Laumu. Laumas sirmā māte Alma sēdēja piesaulītē un raudzījās, kā cauri sniegam spraucas sniegpulkstenītes.

 

“Neko neaiztieku, tikai ceļu klāt”

– Ludvigs, Ludvigs, Krišs, mana mamma Lauma Brauere un es, – “Leju” saimniekus vēsturiskajā secībā sarindo Kaspars Brauers un izrāda saimniecību: – Visas ēkas ir vecvectēva projektētas un celtas, neko neesmu aizticis, šķūnim mūrī ir gadskaitlis “1906” un sirsniņa, tātad ar mīlestību celta! Simtgadīgajā pirtī katru sestdienu peramies. Vectēvam bija rija, graudu kalte, smēde, alus brūzis, maizes krāsns, gaļas žāvētava, galdnieku darbnīca, bišu saime, augļu dārzs… Krišs bija turīgs un zelta rokām. Latvijas laikā dabūjis “Sējēja” godalgas, daudz mehanizējis – kūtī bijis ievilkts ūdensvads, savu pirmo traktoru nopelnījis ar dārzkopību, ziemā piepelnījies, kokus cirzdams.

Pēc kara kolhozs “Leju” kūtī turējis 50 govis, mājās dzīvojušas astoņas ģimenes. Māju bijis paredzēts nošķūrēt, no bēdīgā likteņa to 1989. gadā pasargāja Lauma Brauere, kad kā Breša zemniece atguva tēva zemi. Pirmos trīs gadus tikai mēzuši mājas apkārtni, aizveduši divpadsmit kamaza kravas ar atkritumiem. Kaspars “Lejās” saimnieko jau trīspadsmit gadus, oficiāli mamma viņu saimnieka godā iecēla pirms pieciem gadiem. Kaspars uzcēlis modernu, pilnībā mehanizētu govju kūti ar īpašu slaukšanas zāli, kādas nav nekur citur Latvijā. Būvniecības firma tikai ielējusi pamatus un uzslējusi karkasu, pārējo Kaspars, ģimenei palīdzot, paveicis pats pēc Vāczemē nolūkota parauga.

– Kā nokļuvāt Vācijā?

– Mācoties Kandavas lauksaimniecības tehnikumā man piedāvāja pusgada praksi Vācijas lielsaimniecībā. Bija gan jāstrādā, gan jāmācās. Saimnieks Francis Kepelers ir ļoti prātīgs vīrs, izturējās pret mani kā dēlu. Viņš redzēja, ka lopkopība mani interesē, un neskopojās ar padomu. Kad pārbraucu mājās, teicu mammai: vai nu strādājam nopietni, vai nemaz. Un sākām augt, cik nu finanses ļāva. Pirms tam turējām 60 govis, nu jaunajā kūtī ir 120 govis un vecajā – 250 teļu. Pagājušogad uz semināru Latvijā par piena un gaļas lopu audzēšanu kā Vācijas lopkopju pārstāvis ieradās Francis Kepelers, paviesojās arī pie mums. Viņš bija šokēts, ka trīspadsmit gados esmu spējis sasniegt to, ko viņš piecdesmit.

– Varbūt Vācijā jūs būtu sasniedzis vēl vairāk?

– Nē, tā nav mana zeme. Es tur nekad nejustos kā mājās.

 

Ja mūsu valdība zemniekus atbalstītu tāpat kā Vācija savējos, Latvijas lauksaimniecība būtu tādā līmenī kā pirms Otrā pasaules kara. Mēs jau šobrīd konkurējam ar citu Eiropas valstu zemniekiem, un viņi no tā baidās.

 

– Pašam nebija bail sākt saimniekot divdesmit gadu vecumā?

– Nē, es naktīs guļu mierīgi. Arī par kredītu atmaksāšanu neuztraucos, jo saimniecība iet uz priekšu. Es nezinu, kā cilvēki paši var sakrāt naudu uzņēmuma attīstībai, un arī, ja sakrāsi, kā saka, vilciens jau būs aizbraucis. Modernizējoties ir vieglāk strādāt un sanāk mazākas izmaksas. Ņemt kredītu – tas nav nekas slikts. Parāds ir tikai tad, ja nespēj samaksāt. Vandzenē esam ļoti spēcīgi zemnieki. Visa zeme pieder latviešiem. Es vandzeniekam samaksātu divreiz vairāk, ja kāds grasītos savu zemi pārdot ārzemniekam. Uzskatu, ka zeme ir jākopj mums pašiem. Krievu laikā taču Latvija pabaroja krietnu daļu Padomju Savienības. Un tagad mūsu cilvēki dodas uz ārzemēm. Bet Latvijā ir ļoti daudz zemes! Skaidrs, ka brauc aiz izmisuma, un viņiem šķiet, ka tur tā nauda vieglāk nāks… Bet aizbraucēji citās zemēs nedzīvo ideāli. Ja parēķina, ko viņi atņem savai ģimenei un Latvijai, neko nav ieguvuši. Kaimiņu pagastos, kur arī apstrādāju zemes gabalus, bieži domāju: nu kāpēc jauns cilvēks nekopj zemi tēva mājās? Nav uzņēmības. Kāds varbūt gribētu, bet banka nospriež, ka nav spējīgs vadīt saimniecību. Bet ir spējīgs, tikai valdībai būtu jānāk pretim.

 

“Uz tukšu klēti nebraukšu!”

Runājamies par šolaiku labprātīgo aizbraukšanu. Bet 1949. gada 25. marta izvešana nemeta līkumu arī Leju mājām.

– Kāpēc izveda? Vienkārši – bija kāds jāved un veda. Tēvs bija visu, kas dodams, atdevis un iestājies kolhozā. Man tolaik bija gads, izvešanu neatceros. Māte stāstīja, ka gadījušies solīdi zaldāti, teikuši, lai ņem līdzi kādas mantas, ceļš būšot tāls. Aizveda mammu ar mums, trim meitām. Tēvs Stendē mūs sameklēja un brauca līdzi. Stepē apturēts vilciens, visi izdzīti no vagoniem. Bet laukā grādi mīnusos, tēvs ar māti nogūlušies zemē un mūs, meitenes, iespieduši pa vidu, lai sildītu. Tā bija jāpārlaiž nakts. Es jau saku: uz Sibīriju vairs nevedīs, jo no turienes latvieši atgriežas, – spītīgi smej Lauma Brauere.

– Ko jūs atceraties no Sibīrijas?

– Pilnīgi visu. Man tas ciems Petrovka Tomskas apgabalā vēl tagad acu priekšā. Kad Obas krastā mūs izsēdināja no baržas, tēvs vispirms noskaidroja, kur te ir kāds normālāks ciems. Viņš nepaļāvās, lai mūs ņem, kas grib. Nokļuvām kolhozā, kur priekšsēdētāja par latviešiem cēlās un krita. Tēvs mašīnu un traktoru stacijā strādāja par inženieri. Pirmie gadi tomēr bija grūti. Vecākā māsa teica, ka atceroties uz galda mazu maizes doniņu. Tikai vēlāk viņai pielecis, ka māte ar tēvu gadiem nav maizi ēduši, lai mums būtu. Vēlāk dzīvojām labāk, pat latviešu saietus rīkojām. Sacēlām gultas divos stāvos, lai ir vieta, kur dejot. Dziedājām latviešu tautasdziesmas. Bet vietējā vadība pieprasīja dziesmu perfektu tulkojumu. Kā lai perfekti iztulko “Kur tu teci, gailīti”? Iespītējāmies un vairs nedziedājām. Mana mamma Alma visus deviņus izsūtījuma gadus nerunāja krieviski. Kā bērns biju nejauka, katru dienu skolā ar krieviem kāvos. Tomēr par vietējiem iedzīvotājiem nevaru teikt neviena slikta vārda. Pirmajā izsūtījuma gadā manai māsai vajadzēja taisīt galvas operāciju. Bet no ciema nedrīkst izbraukt. Krievu medmāsiņa riskēja un aizveda viņu uz Tomsku operēt.

– Kad izsūtījuma laiks bija galā, tūdaļ steidzāties uz Latviju…

– 1956. gada jūlijā mums iedeva brīvlaišanu. Bet es saslimu ar šarlaku un aplipināju visu ģimeni.

Kad izveseļojāmies, tēvs teica, ka uz tukšu klēti nebrauks. Viņš vēl pakrāja naudiņu, par izstrādes dienām deva labību, to viņš konteineros atveda uz Latviju.

 

Kad 1957. gada martā atbraucām no Sibīrijas, mums te, mūsu mājās, iedeva vienu dzīvokli, pārējo mājas daļu apdzīvoja astoņas ģimenes. Iebraucām naktī, no rīta skats bija briesmīgs – pie katrām durvīm sniegā izlietas samazgas. Mamma teica – braucam atpakaļ!

 

Palēnām iemītnieki aizklīda, kur nu kurais. Atmodai sākoties, no svešajiem bija palicis vairs tikai viens vecs vīrs.

– Par tagadējo “Leju” uzplaukumu jāpateicas jums – 1989. gadā atguvāt tēva zemi…

– Dzīvojām Kandavā, biju šķīrusies un viena audzināju četrus bērnus. Reiz vīrs bija atbraucis bērnus apciemot un apvaicājās, vai esmu zemi atguvusi. Ieminējos par šo lietu tēvam, viņš sākumā pukojās, ka tik daudz papīru būšot jākārto. Bet mazajā kastītē, kur glabāja visu, kas svarīgs, atrada vajadzīgos dokumentus. Zemi un saimniecību atguvām. Kļuvu par Breša zemnieci. No Kandavas uz Vandzeni atbraucu ar četriem bērniem, tukšu maku, trīs govīm un divām telēm.

Kā mums ar tām govīm Kandavā gāja! Pirmo paņēmu, kad Kaspars piedzima. Jo tolaik veikalos lāgā nevarēja dabūt ne pienu, ne krējumu. Sienu drīkstēja pļaut tikai Abavas krastos. Reiz tā lija, ka zārdi bija līdz pusei ūdenī. Sasēdināju bērnus gumijas laivā un braucām pēc siena. Sakrāvu sienu laivā, bērnus virsū, pati līdz jostas vietai ūdenī velku laivu uz malu. Kaspars ieripo ūdenī, nekas, nopurinu, uzlieku uz siena un velku laivu tālāk. Tāpēc viņam ir tāds rūdījums. Ilgu laiku gan maziņš turējās. Bet kur gan tie lielie ir tikuši?! Kaspars allaž ir daudz uzņēmies.

 

“Vienmēr ir govis patikušas”

Ejam aplūkot moderno kūti. Jautāju Kasparam, kāpēc viņam, pēc izglītības mehāniķim, patīk gotiņas. Katrai esot savs raksturs, viena – visiem teļiem māte, cita – ziņkārīga. Sevišķi patīkot melnraibās govis, kuru teliņi reizēm nāk pasaulē gandrīz balti.

– Esat kādreiz pieņēmis teliņus?

– Protams, neviens cits to nedara. Veterinārārstu nesaucam, citādi jau viņam visu dienu te jādzīvo. Reizēm dzimst pat četri teļi dienā. Cenšos nevienam nepieķerties, mīļš dzīvnieks var būt suns un kaķis. Bet ar govīm tomēr ir ražošanas process.

– Vai piena lopkopība ir droša lieta?

– Nav gan. Pērn pirmo reizi vēl kopš mammas saimniekošanas laikiem pienam noturējās stabila cena. Pirms diviem gadiem streikojām, jo piena cena bija 12 santīmi litrā un pat to laikā nemaksāja, bet kredītu neviens tev neaptur. Uz vietas nepaliku, bet pirms diviem gadiem saimniecībā iesistā bukte tikai tagad izlīdzinās. Toreiz streika dienā devāmies uz galvaspilsētu un apstājāmies pie burtiem “Rīga”. Bet vajadzēja tomēr iebraukt pilsētā, lai rīdzinieki redz, kas laukos notiek. Pilsētnieki savām acīm streiku neredzēja, un mediji atspoguļoja, ka mēs, sliktie, esam atbraukuši kaut ko prasīt. Bet viss jau sākas no laukiem, pusei rīdzinieku darbs ir saistīts ar laukiem. Mēs saražojam, viņiem ir jāpārstrādā, jāpārdod, jāpatērē. Visi esam saistīti. Streikodami mēs, zemnieki, kļuvām vēl tuvāki, tagad viens ar otru apspriežamies.

 

Viens pats jau tu nevari eksistēt. Palīdzu kaimiņam, viņš man. Un vieglāk visu var paveikt, jo ne vienmēr visu tehniku vari iegādāties, un nav arī vajadzīgs.

 

Vandzenē ir ļoti labs kooperatīvs, kopā varam lētāk nopirkt minerālmēslus un izejvielas. Kooperējoties ir lielāks produkcijas daudzums, to var labāk pārdot. Latvieši it kā ir viensētnieki. Bet pirmskara Latvijā gāja cits citam palīgā lielajās talkās, pēc tam bija ražas balles. Kādas tik vecmāmiņa nav rīkojusi – ar muzikantiem, dejām!

– Vai kādreiz sliktos sapņos redzat, ka kāda sveša vara atkal atņem zemi?

– Pasaules galu jau arī paredz, – smejas Kaspars. – Mēs dzīvojam vienā no labākajām vietām pasaulē. Varam būt priecīgi, ka Latvijā nav zemestrīču, milzīgu plūdu, orkānu. Vienīgā indīgā čūska ir odze, bet nekāp virsū, nekodīs.

Es jūtos labi savā vietā, pilsētā man nepatīk, pat Rīgas centrs ne. Es gribu iznākt savā sētā un redzēt laukus, nevis kaimiņus, kas lūr pa daudzstāvu mājas logiem. Tā nav dzīve. Bet te viss ir mans.

– Kas tad ir bagātība?

 

– Esmu latvietis, ar to vien lepojos. Neuzskatu sevi par bagātu. Vienkārši daru. Bagātība ir tas, kas te visapkārt. Ne jau naudas izteiksmē. Mana ģimene ir bagātība – ja ir laba, saliedēta ģimene, viss veicas. Gan brālis, gan māsa te saimnieko, citi radi arī nāk talkā – māsīcas puika, kad nav skolā jāiet, māsasdēls brauc palīgā.

 

Sieva vada kafejnīcu Vandzenes centrā. Tur es nejaucos. Meitai gan patīk lopi, tas viņai no manis. Rēzija labprāt iet palīgā slaukt govis, baro mazos teļus. Varu viņai tos uzticēt. Izstāstu, viņa atceras, kuram kāda barība jādod. Meitai ir tikai desmit gadu, bet viņai patīk saimniekot. Man blakus traktorā ir izaugusi. Pati arī māk ar traktoru braukt, ar auto. Nav jau pilsētas bērns. Nesēž visu dienu pie datora.

 

KASPARS BRAUERS

• dzimis 1978. gadā;

• mācījies Kandavas tehnikumā, lauku modernizācijas mehāniķis, apguvis pieredzi Vācijas fermā;

• pamatnodarbošanās – piena lopkopība, īpašumā 170 ha zemes, apstrādā pāri par 300 ha; Zemnieku saeimas biedrs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+