Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
4. oktobris, 2012
Drukāt

Briežu opera bauru laikā

Foto-Ilze PētersoneFoto-Ilze Pētersone

Pēc divām mednieku tornī pavadītām stundām, kad šķita, ka esam dzirdējušas brīnišķīgas staltbriežu riesta dziesmas, mūsu pavadonis mežzinātņu doktors Gunārs Skriba nosaka – pietiek, jākāpj lejā, tā jau tāda kurkšķēšana vien ir!

 

Saprotams, briežu bauris jau nav nekāda operas izrāde, kas notiek par prieku divkājainām kundzītēm. Šie puiši pa īstam uzstāsies, kad to liks dabas balss un kaut kur tuvumā grozīsies daiļās briedenes. “Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums…” Gunārs nodungo pie sevis.

“Pagājušajā naktī ap trijiem četriem viens ārdījās kā traks turpat man aiz loga. Tam bija uznācis liels dullums,” viņš stāsta, taču balsī jūtams kreņķis par šī vakara nenotikušo izrādi. Gunāram jau pāri 80, taču viņš joprojām agri no rīta un vēlu vakarā uzkāpj tornītī turpat pie mājām, lai, kā pats saka, justu dabu. Savulaik, būdams Gaujas Nacionālā parka direktors, rosināja un organizēja staltbriežu ieaudzēšanu ne tikai parka teritorijā, bet arī apkārtnē, kā arī veicināja šo dzīvnieku izplatību Vidzemē un Latgalē. 1993. gadā Līgatnē izveidoja pirmo privāto briežu dārzu valstī, dodot tam vārdu “Staltbrieži”.

 

Gandrīz 20 gadus Gunārs veic pierakstus par novēroto staltbriežu bauri savā medību iecirknī. Uz lielas lapas ar krāsu flomāsteriem atzīmēts baura sākums, kulminācija un fināls. “Šogad pirmie buļļi sāka baurot augusta pēdējās dienās. Tas ir agri. Cik es zinu, kaimiņos Kurzemē bauris sākās vēlu. Parasti baura maksimums ir no 20. septembra līdz 1. oktobrim.”

 

Luste uz baurošanu briedim parasti uznāk vakarpusē ap tumsas iestāšanos. Sāk viņš krēslā, tad “norauj” līdz pusnaktij un liekas mierā līdz rītam, kad nāk otrs uzrāviens pirms saullēkta, savos novērojumos dalās Gunārs. Brieži mēdzot baurot arī dienā, taču ne šaipusē.

Briežu bauri ietekmē dažādi apstākļi. “Viņiem patīk vēss laiks. Tad hormoni labāk attīstās un labāk nobriest. Mīkstā laikā un lietū pārošanās notiek, taču bez lieka trokšņa,” stāstījumu turpina briežu pētnieks un piebilst, ka meža darbi pilnīgi noteikti nav baura sabiedrotie. Kāpēc brieži šovakar, kad bija skaidrs, patīkams laiks un pie debesīm gozējās pilnmēness, tikai “kurkstēja”, Gunārs nevar pateikt. Visticamāk, dzīvniekus ietekmēja cilvēkam neizskaidrojami procesi. Nākamajā dienā Gunārs no saviem draugiem medniekiem Aucē uzzināja, arī tur brieži balsi nav pacēluši.

“Mans mūžs ir diezgan garš, un es esmu piedzīvojis laikus, kad Zūru, Ugāles meži padomju laikos bija pilni ar briežiem tā, ka vakaros viss mežs vārījās.”

Tie skaļākie dziedātāji nemaz neesot tie gruntīgākie brieži, skaidro Gunārs. “Lielie brieži, kas ir pārliecināti par savu spēku, bauro mazāk. Viņi tikai ieņurdas, un jaunais jau dzird, ka tur ir tāds sāncensis, kam nevajag tuvoties. Lielākie trokšņotāji ir četrus līdz piecus gadus vecie, viņi skrien riņķī harēmam un meklē savu iespēju.” Ja līdzās vēl kāds bauro, tad balss tiek palaista skaļāk, lai to parādītu visā krāšņumā. Taču baurošana nenozīmē tikai cīņu. “Briedis bļaus arī tad, ja mežā dzīvos viens. Tas viņiem tāds bioloģisks process, kad bļāviens vienkārši sprūk vaļā,” tā Gunārs.

 

Riesta laikā brieži kļūst dulli, var pat teikt, ka viņiem “aizbrauc jumts”, bet uz acīm un ausīm uzkrīt klapes. To, protams, izmanto mednieki, jo citā laikā staltbriedim nav nemaz tik viegli tikt klāt – briežiem ir slēpts dzīvesveids, saka Gunārs. Savrup dzīvo briežu mammas ar teļiem, savrup – buļļi. Pavisam vecie ragaiņi izvēlas vientuļnieka dzīvi, toties jaunākie dzīvo baros, un liktenīgā satikšanās ar briedenēm notiek tikai riesta laikā.

 

Briežu govis vīriešu dēļ prātu nezaudē. Tieši otrādi – viņas ir ļoti vērīgas, uzmanīgas un mazāko aizdomu gadījumā mīlas pārņemto tēvaini brīdina un aizved projām no bīstamās vietas. Taču ne vienmēr bullim blakus ir gādīgā briedene, un šādus brīžus izmanto mednieki. Tā ir viņu lielā iespēja!

Arī Gunāram reiz šāda gadījusies Puzes mežos. “Divi brieži izcirtumā tā badījās, ka mani nemaz neņēma galvā, jo bija zaudējuši visu realitātes izjūtu. Piegāju klāt apmēram 20 metru attālumā, apsēdos uz celma un gaidīju. Abi bija līdzīgos spēkos. Viņi ņēmās un ņēmās, taču viens juta, ka vairāk netur, pēkšņi atrāvās no stiprākā un metās projām. Tam, kurš uzvarēja, es piespriedu nāvessodu. Godīgi tas nebija, tagad es varbūt tā nedarītu…” Gunārs atzīst, ka briežus medīt riesta laikā “dziļākā būtībā nav ētiski”, tomēr medības atbalsta: “Staltbriežu medības riesta laikā ir un paliek karaliskas medības un labākās, kādas vien var būt. Apmānīt gudrībā brieža bulli un tikt viņam klāt vienmēr ir ļoti pacilājoši.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+