Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
10. marts, 2015
Drukāt

Liāna Langa: Būs māja Bolderājā (4)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Liāna Langa

Ar valsts atbalstu šogad svinam ne vien Raiņa un Aspazijas, bet arī multimediju mākslinieka un mūziķa Hardija Lediņa (1955 – 2004) gadu, ko organizē Laikmetīgās mākslas centrs (LMC). Kurš gan nezina NSRD (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca) dziesmu, ko iemīļojuši arī daudzi Latvijas bērni “Labrīt, putra!” vai “Ciku, caku caurā tumba”?

Ar mākslinieka jaudīgo devumu dažādos mākslas žanros var tuvāk iepazīties gan Vikipēdijas rakstos par NSRD un viņu, gan Laura Vorslava izveidotajā un uzturētajā tīmekļa vietnē pietura.lv. Šogad par viņu vēl rakstīs daudz, jo LMC paredzējis vērienīgu pasākumu programmu, ar kuru var iepazīties Hardija Lediņa gada lapā Facebook un mūzikas ierakstu veikalā “Upe”, kas kļuvusi par Lediņa gada kafejnīcu, informācijas izplatīšanas un draugu tikšanās vietu. Tomēr, runājot par Hardiju, nevēlos palikt formālos rāmjos, tādēļ ļaušos spontānām atmiņām.

Kādu dienu ar viņu pārspriežam, vai varam sarīkot pirmo zibakciju Latvijā, protestējot pret Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas laukuma degradāciju ar tizlo apbūvi. Koncepts ir vienkāršs – arhitekti un domubiedri, tērpušies melnās drēbēs un saulesbrillēs, noteiktā rīta stundā sapulcēsies Stacijas laukumā un demonstratīvi iedzers sēru šņabja malku no blašķes. Ir sniegota ziema, zibakcijas rītā – arī kārtīgs putenis. Flešmobisti saulesbrillēs, kas mirklī aplīp ar sniegu, ierodas laikā, izdara nolemto un ātri izklīst. Garāmgājēji brīnās. Pēc pusstundas man zvana galvenais organizators Lediņš – puteņa dēļ esot bijuši lieli sastrēgumi, tādēļ pats savu akciju nokavējis.

Un patiešām ir tā, kā aprakstījusi Kristīne Želve stāstā “Likvidators, Trakā cilvēka brālis” – Hardijam bija īpašs talants piezvanīt dienas visnepiemērotākā brīdī, piemēram, kad esi bankā vai runā ar klientu, lai tēvišķi rimtā, ar viņam vien raksturīgo nozīmi balsī apmēram simto reizi pavaicātu, ko šorīt esmu ēdusi brokastīs. Piezvanīt viņš spēja ļoti daudziem cilvēkiem, turklāt patiešām visus tālruņa numurus zināja no galvas. Dusmoties uz viņu bija gandrīz neiespējami.

2002. gadā notiek pēdējais gājiens uz Bolderāju kopā ar Hardiju. Viņa mājā Imantā pulcējamies ļoti vēlā vakarā, jo Lieldienu gājiena starts paredzēts ap trijiem vai četriem no rīta. Tā mērķis ir ne vien īstenot dažādas mākslinieciskas akcijas un finālā Bolderājas iedzīvotājiem dāvināt olas, bet vērot, kā austošā gaisma izmaina ainavu abpus Bolderājas dzelzceļa sliedēm. Mājā skan mūzika, virtuvītē meitenes krāso olas, daudzo viesu vidū Lediņš kūpinot slīd kā prāmis. Juris Boiko piezvana un saka, ka nebūšot. Kā nereti noticis arī citās reizēs, Hardija sunene Reja no galda nozog sviesta paciņu. Nevienu tas nesatrauc, mums ir jautri, bet suņiem svētku reizēs taču ir tiesības uz sviesta garšu. Gājiena nolūkam esmu speciāli sacerējusi dzejoli “Lieldienas”. Iznākam tumsā, skandinām līdzpaņemtās perkusijas un sākam savu ceļu uz Bolderāju. “Uz Bolderāju eju es / Tur būvēt gribu māju /Tur tādu māju gribu es / Bez durvīm un bez sienām / Pats būvēšu to māju es / No puņķiem un no slienām / Tā māja būs no putekļiem / No pelniem un no rūsas / Tā māja būs no caurumiem / No melnumiem un no tumsas / Sev tādu māju gribu es / Lai neredz manu māju…” Pēc arhitekta izglītības iegūšanas Lediņš desmit gadus strādāja padomju pētniecības institūtā, uzrakstīja un publicēja vairāk nekā divpadsmit arhitektūrai veltītu rakstu, kuros iebilda pret nehumāno daudzdzīvokļu māju apbūvi mikrorajonos un iestājās par cilvēka dzīvei atbilstīgākiem kritērijiem arhitektūrā. Tad viņš pameta darbu un turpināja dzīvot kā pilna laika mākslinieks, būvēdams savu ideālo māju “bez durvīm un bez sienām”. Saulei austot, Spilves pļavās mūs sagaida mežragu kvartets, kurš izpilda melanholiski romantisku skaņdarbu. Sēžot uz Bolderājas dzelzceļa sliedēm, ēdam konservētus kalmārus melnā tintē, kā tos nodēvējam, un pārsvarā klusējam. Dzejoli “Lieldienas”, ko torīt lasīju, esmu pazaudējusi. Bet tas noteikti kaut kur mētājas Bolderājas mājā, ko visu savu dzīvi būvēja Hardijs Lediņš, un es to kādreiz tur atradīšu.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. šeit skaisti, tēlaini par Hardiju, lai dzīvo viņš – neaizmirstais, neaizmirstamais

  2. sevi L.Langa ierakstījusi kā A.Bērziņa slavinātāja. Nožēlojami.

  3. viena muldesana- uzdodot nebijuso par esoso//// nu cik var atradit sevi – –

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+