Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
24. novembris, 2016
Drukāt

Cauri dzīves līkločiem – ar Latvijas ēdienu smaržu

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

9. novembrī ceļu pie lasītājiem sāk SANDRAS un VALDA OŠIŅU veidotā grāmata “Eiropas vēsture latviešu virtuvē”, ko klajā laidusi izdevniecība “Lauku Avīze”. Bagātīgi ilustrētajā izdevumā rodamas 82 receptes, kas aizgūtas no citām tautām, pielāgotas vietējai garšai un laika gaitā Latvijā adaptējušās. Meklēt un atrast interesantas ēdienu receptes – tas ir Sandras un Valda vaļasprieks jau daudzus gadus. Turklāt šogad aprit trīsdesmit gadi, kopš viņi ir laulāts pāris, un visu šo laiku abi, gan strādājot, gan atpūšoties, tik tiešām ir bijuši kopā teju 24 stundas diennaktī.

Mūsu viesošanās reizē Sandra ceļ galdā zviedru plūmju kūku, kas tapusi pēc grāmatā “Eiropas vēsture latviešu virtuvē” iekļautas receptes, un abi stāsta par to, kā nonākuši līdz idejai veidot šādu izdevumu.

– Viss sākās ar to, ka mēģinājām pētīt emocionālos iemeslus, kāpēc mums un daudziem citiem ļaudīm patīk dzīvot Latvijā. Valoda, daba, folklora, mūzika, sadzīve – tie ir tikai daži no iemesliem, kas piesaista Latvijai un atšķir mūs no pārējās pasaules. Vēl viena būtiska lieta ir ēdiens. Ja cilvēkam nākas doties prom no dzimtenes un pārcelties uz dzīvi citā zemē, tieši ēdiens ar smaržu un garšu spilgti paliek atmiņā.

Pirms septiņiem gadiem sākām veidot interneta portālu www.garsigalatvija.lv. Reiz gribēju pagatavot medus torti, kas ļoti garšo mūsu dēlam, bet, lai cik dīvaini, tās recepte nebija atrodama nevienā tobrīd pieejamā pavārgrāmatā. Meklējot šīs tortes recepti internetā, kādā forumā uzdūros latviešu puiša rakstītajam. Viņš pārcēlies dzīvot uz Angliju un lūdza, lai kāds pastāsta, kā izvārīt debesmannu, ko bērnībā viņam gatavojusi vecmamma. Un ļaudis forumā puisim labprāt sniedza padomus. Tad arī nolēmām veidot interneta blogu, kurā publicēt senāku gadu receptes, kas ir aktuālas un pieprasītas joprojām. Priecājos, ka daudzas paspēju pierakstīt no savas mammas, kuras dzimtā puse bija Latgale. Pagājušajā gadā viņa devās aizsaulē. Blogā esam iekļāvuši arī ēdienu gatavošanas aprakstus, pārmantotus no manas vecmammas un krustmātes, kā arī citiem radiem un draugiem. Arī ejot ciemos un ceļojot pa Latvijas laukiem, pierakstām, kā gatavojami dažādi ēdieni, un to receptes ievietojam blogā.

Sākotnēji vākt, fotografēt receptes un veidot blogu bija tikai mūsu vaļasprieks. Tobrīd nevarējām iedomāties, ka šī aizraušanās gūs vērā ņemamus panākumus. Tagad saņemam pasūtījumus un ar to arī pelnām. Ik pa laikam kāds vēlas iegādāties Valda fotografētās bildes vai noalgo mani, lai kaut ko uzrakstu. Piemēram, Latvijas lauku tūrisma asociācija “Lauku ceļotājs” mums pasūtīja ēdienu fotogrāfijas un aprakstus, kurus izmantoja Latvijas prezentācijas materiālos pērn Berlīnes Zaļajā nedēļā. Mūsu gatavotie materiāli izmantoti Latvijas kulinārajā kartē – špikerītī, kurā ielūkoties, lai uzzinātu, kur, ceļojot pa valsti, ieturēt maltīti. Mūsu bildes lieto arī Latvijas Institūts, dažādas pašvaldības, ražotāji un kafejnīcas, – stāsta Sandra Ošiņa.

Blogu www.garsigalatvija.lv katru mēnesi apmeklē ļaudis no vairāk nekā piecdesmit valstīm. Ņemot vērā, ka blogs ir tikai latviešu valodā, skaidrs, ka tie ir latvieši, kuri atrodas svešumā. Nereti ar “Google” tulkotāja palīdzību to izmanto arī cittautieši.

– Nesen mums atrakstīja Karīna no Libānas, kura šajā zemē dzīvo divdesmit gadus, un vaicāja, vai varam viņai sagādāt tortes “Astorija” recepti, jo tā saistoties ar Latvijā pavadīto bērnību. Par prieku Karīnai kādā padomju gados izdotā pavārgrāmatā izdevās atrast šā kāruma aprakstu. Saņemam arī daudz citu paldies. Vairākkārt mums ir rakstījuši cilvēki, kas no Latvijas emigrējuši pēc Otrā pasaules kara. Viņi ir ļoti pateicīgi, ka pēc mūsu blogā publicētajām receptēm var pagatavot ēdienus, ko baudījuši jaunībā vai bērnībā. Īpaši daudz paldies esam saņēmuši par receptēm, kā gatavot speķa pīrādziņus, jo tie izteikti saistās ar Latvijas smaržu, – stāsta Sandra un Valdis.

Ošiņiem daudzkārt ir uzdots jautājums, kuru ēdienu var dēvēt par īsteni latvisku? Latvijai cauri ir gājušas tik daudzas tautas, ka latvisko no svešā ir grūti nošķirt. Prieks, ka latvieši ir pratuši ne tikai paturēt labāko, bet arī bagātināties, tomēr to adaptējot. Piemēram, šašliku Latvijā gatavo pavisam citādi nekā Gruzijā. Uzskata, ka rasols cēlies no Olivjē salātiem, bet Latvijā šis ēdiens tomēr ļoti atšķiras, stāsta Sandra. Lielāko daļu grāmatā “Eiropas vēsture latviešu virtuvē” iekļauto recepšu papildina Sandras apkopotie stāsti par konkrētā ēdiena izcelsmi. Lai gan viena otra ēdiena tapšanas vēsture nav skaidri zināma. Vācieši paši strīdas par to, kurā pilsētā radusies īstā Bismarka rolmopšu recepte. Arī par tiramisu izcelsmi īstas skaidrības nav, vienlaikus sadzīvo dažādas leģendas. Bet tas nemazina stāstu šarmu, teic Sandra.

Kāpēc šajā interneta laikmetā Ošiņi ilgos gados krātās ēdienu receptes nolēma izdot grāmatā? Pēc neatkarības atgūšanas Valdis Ošiņš kopā ar arhitektu Imantu Žodžiku veidoja dizainu papīra latiem. Iespējams, viņi bija pirmie mākslinieki pasaulē, kuri to darīja datorā. Pirms dažiem gadiem viņi nolēma apskatīties, kā diskā ievietotie faili saglabājušies, bet izrādījās, ka disku vairs ne ar vienu mūsdienu datoru un programmu nevar atvērt. To nācās sūtīt uz Angliju, kur darbojas tāds kā datormuzejs. Taču atvērt un saglābt izdevās tikai daļu failu. Šī pieredze liecināja, ka viss virtuālais ir gaistošs. Kas būs ar mūsu interneta blogu, piemēram, pēc divdesmit gadiem, mums nav ne jausmas, teic Sandra. Bet tas, kas nodrukāts uz papīra, saglabāsies. Tāpat kā saglabājusies ir no manas vecmammas mantotā pavārgrāmata, izdota 1935. gadā, stāsta grāmatas līdzautore. Visu vērtīgāko cilvēki uztic papīram. Kad piedzimstam, saņemam dzimšanas apliecību, vēlāk – pasi, izglītības dokumentus un laulības apliecību. Uzskatām, ka arī Latvijā dažādos laikos gatavotie ēdieni ir vērtība, ko vērts uzticēt papīram. Grāmata ir arī laba dāvana. Internetā publicētas receptes nevienam neuzdāvināsi, teic Ošiņi.

Gandrīz visi grāmatā “Eiropas vēsture latviešu virtuvē” iekļautie ēdieni ir izmēģināti ģimenes virtuvē. Sandra, izmantojot iepriekš sagādātus traukus, veido ēdiena kompozīciju, ko Valdis iemūžina skaistās bildes. Taču ne vienmēr bilde izdodas ar pirmo reizi. Par ēdieniem, gluži tāpat kā par cilvēkiem, varot teikt, ka viens ir fotogēniskāks, cits – mazāk fotogēnisks. Valdim ir diezgan liels izaicinājums mazāk fotogēniskos ēdienus, piemēram, biezputru, maizes zupu, gaļas mērci vai aknu pastēti nofotografēt tā, lai izskatās kārdinoši. Skaistus traukus, kuros servēt ēdienus, pāris sākumā mēģināja īrēt no muzejiem, bet izrādījās, ka tas ir ļoti dārgi – par četriem komplektiem simt latu. Grāmata ar šādu trauku bildēm būtu zelta vērtībā, teic Sandra. Tad ģimenes draugi piedāvāja sarūpēt šķīvjus, krūzītes, tasītes un terīnes no mājas kolekcijām. Apbrīnojami, kādas interesantas, senas lietas, pārcietušas karus un pat izsūtījumu uz Sibīriju, ļaudīm glabājas mājās.

Sandras un Valda pamatbizness ir saistīts ar digitālo mākslu. Viņiem pieder mācību firma “Digital Guru”, kas topošajiem fotogrāfiem sniedz zināšanas, kā prasmīgi fotografēt un apstrādāt bildes. Sandra ikdienā ir dizaina grafiķe, strādā ar poligrāfijas projektiem un ar rokām darina apsveikumu kartītes. Ošiņi aizraujas arī ar dabas skatu iemūžināšanu un kopā ar “Digital Guru” dabas fotogrāfu klubiņu apceļo Latviju.

Valdis un Sandra iepazinās pirms trīsdesmit diviem gadiem. Sandra bija absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un sākusi strādāt Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības mākslinieciskās ražošanas darbnīcā. Tur sietspiedes meistars jau bija Valdis, tolaik šajā jomā vislabākais Rīgā.

Trīsdesmit kopdzīves gadi patiešām aiztraukušies nemanot. Bērni jau lieli un patstāvīgi – Milda mācās Latvijas Mākslas akadēmijā, Mārcis studē filozofiju Vīnē un raksta par kinofilmām žurnālam “Rīgas Laiks”. Vai ik dienu, kopā strādājot, Valdis un Sandra viens no otra reizēm nenogurst? Valdis teic – mēs iepazināmies darbā un labo tradīciju būt kopā turpinām. Ja gadās kāda nesaskaņa, turamies pie principa, ka gudrākais piekāpjas.

– Manuprāt, no tā, ka strādājam kopā, ļoti daudz iegūstam. Jo Valdim kā fotogrāfam ir savs, reizēm pilnīgi atšķirīgs redzējums, bet man kā dizainerei cits. Mums nav nekādu “kluso telefonu”, kā notiek, piemēram, izdevniecībās, kur fotogrāfs, mākslinieks un redaktors darbojas atsevišķi. Es Valdim jau darba procesā pasaku – šo bildi man vajag horizontālu, bet to vertikālu. Pie tā, ka diendienā spējam būt kopā, droši vien “vainojama” savstarpēja saderība, stāsta Sandra.

Arī bērni Milda un Mārcis iesaistās ēdienu recepšu bloga un grāmatas veidošanā. Ne tikai ar gardu muti notiesājot to, kas ģimenes virtuvē pagatavots un nofotografēts. Mildai pašai patīk radīt interesantus ēdienus, īpaši saldos, arī viena otra viņas iegūtā recepte ir publicēta jaunajā grāmatā. Mārcis grāmatas tapšanā ieguldīja lielu darbu, tulkojot un rediģējot tekstus. Sandra mājās gatavo ne tikai tos ēdienus, kurus Valdis pārvērš skaistās bildēs interneta blogam, grāmatai un pastkartītēm. Arī ģimenes ikdienas maltīte ir viņas pārziņā. Un Sandra to dara ar prieku, vīru un bērnus lutinot ar daudzveidīgu, gardu maltīti. Valdis šajā procesā ir vērotājs. Kāpēc man maisīties sievai pa kājām, ja viņai tas tik labi sanāk, teic Valdis un atzīstas: – Pirms iepazinos ar Sandru, manu ēdienkarti veidoja desmit kafijas un sešas bulciņas dienā, jo tolaik biju ļoti aizņemts darbā.

Kas pārim ir palīdzējis kopā nodzīvot trīs desmitus gadu? Valdis teic: – Pirmkārt, cieņa un savstarpējs respekts. Sandra piebilst: – Manuprāt, ļoti svarīgi ir arī tas, ka mums vienam ar otru visu laiku ir interesanti, tas, ka Valdim ir svarīgas tās lietas, kas man, un otrādi. Sava nozīme, protams, ir arī mīlestībai. Tiesa, tās jūtas, kas valdīja iemīlēšanās stadijā, būtiski atšķiras no tām, kas pastāv pēc ilgiem kopā pavadītiem gadiem. Manuprāt, daudzi pāri izšķiras tāpēc, ka pēc tam, kad beidzas iemīlēšanās posms, vietā nerodas citas jūtas. Diemžēl gan profesionālajā darbībā, gan attiecībās starp cilvēkiem mūsdienās nereti gadās sastapties ar sadrumstalotību un seklumu. Visu vajag ātri, lēti un uz īsu brīdi. Mums abiem svarīgs ir dziļums un kvalitāte, kādu var sasniegt tikai bez steigas un ar pacietību.

Kas palīdz atpūsties no ikdienas?

– Darbības maiņa, – teic Sandra, – nespēju iedomāties, ka mēs abi uz mēnesi varētu paņemt atvaļinājumu un gulēt pludmalē. Valdis piebilst, ka atvaļinājumā pēdējo reizi bijis pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados. Viņam neesot skaidrs, ko cilvēks var darīt klasiskā atvaļinājumā. Ja strādā sev, nevis kādam citam vai iestādei, jāstrādā ir visu laiku. Vislabāk pāris atpūšas, kad aizbrauc ārpus Rīgas pie lauku saimniecēm vākt ēdienu receptes vai fotografēt ziedus kalendāriem, ko izdod jau daudzus gadus, kā arī piedaloties “Digital Guru” rīkotajos plenēros. Šīs reizes palīdz smadzenēm pārslēgties uz ko citu un atslogoties. Reizēm Ošiņi ceļo arī uz ārzemēm, tomēr visvairāk viņiem patīk Latvijas laukos, īpaši Latgalē.

 

 

No Sandras un Valda Ošiņu grāmatas “Eiropas vēsture latviešu virtuvē”

Mārtiņdienas gailis

(recepte nākusi no Vācijas)

Sastāvdaļas: 1 broilers, koka irbulīši, izturīgs kokvilnas diegs. Pildījumam: 2 – 3 skābi āboli, vēlams, ‘Antonovka’, nedaudz melno žāvēto plūmju, dažas ēdamkarotes kalvadosa, brendija vai melnās tējas, 1 sīpols, 2 ķiploka daiviņas, nedaudz eļļas vai sviesta cepšanai, sāls, cukurs, malti melnie pipari

Piedevām: 2 – 3 lieli burkāni, 8 kartupeļi, 1 brokoļa galviņa, 4 – 5 ķiploka daiviņas, timiāna zariņi, nedaudz eļļas, sāls, malti melnie pipari

Pasniegšanai: marinēti ķirbji ar cidonijām, konservēti paradīzes ābolīši vai citas pikantas dārzeņu vai augļu piedevas.

Gatavo pildījumu. Plūmes sagriež gabaliņos, pārlej ar kalvadosu (der arī brendijs vai melnā tēja) un ļauj ievilkties, kamēr sagatavo pārējās sastāvdaļas. Ābolus, sīpolus un ķiplokus nomizo un sagriež. Uz pannas eļļā vai sviestā maigi apcep vispirms sīpolus, pēc tam pievieno ķiplokus un vēl pēc brīža ābolus, nedaudz cukura un sāls. Cep, līdz āboli kļūst mazliet mīksti, tad pievieno plūmes un visu sajauc vienmērīgā masā. Cepeškrāsni ieslēdz uz 200 °C režīmā ar ventilatoru. Broileram ar koka irbulīšiem aizsprauž kakla atveri, pilda ar sacepto maisījumu un aizsprauž ar kociņiem tā, lai pildījums nenāk laukā. Nogriež pietiekami garu virtuves kokvilnas diegu, sasien broilera stilbus un spārnus, sākot ar stilbiem, krusteniski savijot pavedienus, lai spārni un stilbi cepoties neapdegtu. Burkānus un kartupeļus nomizo, sagriež šķēlēs. Pievieno nomizotus un sasmalcinātus ķiplokus, timiāna lapiņas, sāli, eļļu, saknes un broileru ierīvē ar garšaugu un garšvielu maisījumu. Uz cepešpannas liek broileru un apkārt kārto saknes. Liek sakarsētajā cepeškrāsnī un cep vienu stundu. Īsi pirms mārtiņgailis gatavs, sālsūdenī 10 minūtes vāra gabalos sadalītu brokoli. To nevar darīt par ātru, citādi brokolis zaudēs savu skaisto krāsu. Cepeša gatavību pārbauda, iedurot kociņu. Kad gaļas sula ir caurspīdīga, gailis ir gatavs. Izņem koka irbulīšus, ar ko nostiprināts pildījums, un izvelk diegu. Kārto uz liela šķīvja kopā ar dārzeņu piedevām un marinētiem dārzeņiem (vēlams dažādās krāsās). Pasniedz gaili, dalot gabalos un pievienojot saknes, dārzeņus un visām labajām sulām sasūkušos pildījumu. Klāt labi garšo Mārtiņdienas alus, sidrs vai baltvīns.

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+