Ceriņi smaržo caur stiklu,
un es tevi mīlu – tevi aiz stikla.
Ne es esmu iestiklojis šo stiklu,
ne es esmu izdomājis to lietu,
kas izšķiedies violets krāso rūti.
Ne es esmu izdomājis šos ceriņus,
ne es esmu izdomājis mīlestību,
viss ir atnācis pats no sevis-
ceriņi, lietus, tu,
un stikls tam visam priekšā,
caurspīdīgs, tomēr-stikls-stikls-stikls.

Stikls, caur kuru ceriņi smaržo.

Māris Čaklais