Mobilā versija
+3.5°C
Urzula, Severīns
Sestdiena, 21. oktobris, 2017
11. aprīlis, 2017
Drukāt

Cik smagi ir būt nacionālistam (3)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Ceturtdien, 13. aprīlī, “Dirty Deal Teatro” pirmizrādi piedzīvos režisora Valtera Sīļa un dramaturga Matīsa Gricmaņa sadarbībā tapusī jaunības traģēdija “Būt nacionālistam”. Nacionālā teātra štata režisora Valtera Sīļa vārds komentārus neprasa, bet Matīsu Gricmani plašāka sabiedrība pirmoreiz pamanīja 2010. gadā LTV1 ētera spēlē “Es varu būt premjerministrs”, kur viņš uzvarēja un izcīnīja galveno balvu. Jaunā izrāde “Dirty Deal Teatro” būs pirmā Valtera Sīļa un Matīsa Gricmaņa sadarbība.

Personīgā pieredze

“Būt nacionālistam” ir stāsts par Matīsa Gricmaņa paša pieredzi Saeimas deputāta Imanta Parādnieka palīga amatā, bet sižetiski sāksies ar nedaudz agrākiem notikumiem. “Stāsts būs par laiku, kad man bija 14 gadi, par to, kā iepazinos ar partiju “Visu Latvijai!”, tās līderi Raivi Dzintaru, vēlāk Imantu Parādnieku, kā no viņiem pēc tam aizvirzījos uz latviešu nacionālistu klubu un iesaistījos biedrībā “Tēvijas sargi”,” priekškaru paver dramatizējuma autors. “Deputāta palīga amatā biju tikko pabeidzis vidusskolu, pilns ilūziju par politiku, jaunības ideālisma pārņemts un nedomāju, ka politikas gaiteņos viss notiek tik piezemēti un prozaiski.”

Tādējādi izrāde būs patiess stāsts par pieaugšanu, jaunības ideālu un pārliecības rašanos un transformēšanos. Caur viena cilvēka personīgās pieredzes prizmu tā ļaus atskatīties uz laiku pirms 10. Saeimas, kad Latvijā notika nozīmīga politiskā pārbūve. No politiskās skatuves pazuda Tautas partija, izveidojās “Vienotība” un savu pakāpenisko uzvaras gājienu uzsāka nacionālā spārna radikālākie politiķi. Izlikt savu pieredzi uz papīra Matīsu Gricmani pamudinājis tieši režisors Valters Sīlis, kurš savulaik Nacionālajā teātrī veidojis gan politiskā kabarē “žurkas”, gan citas izrādes ar politisku piesitienu. “Mūsu izrāde ir viena cilvēka pieredze, ne visiem tāda ir,” saka Valters Sīlis, “un tie, kam ir, ne visi ar to dalās. Patiesībā no Matīsa puses tas ir traki drosmīgi.”

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Vai viegli būt jaunam un nacionāli domājošam mūslaiku Latvijā? Manuprāt – grūti. Jo padomju sistēma izaudzināja infantilus cilvēkus, kuri redz pasauli tikai melnbaltu vai rozā, un, spriežot pēc šī raksta, padomju tradīcijas turpinās jauno cilvēku pasaules uztverē. Nacionālisms nav noreducējams uz kādu konkrētu politisko partiju programmatiku vai atsevišķu politisko partiju pārstāvju realitātes vīziju. Padomju laikā bija varbūt vieglāk saprast pašam – vai nu tu esi par šo sistēmu, vai pret. Ja pats to tā īsti neapjaudi, tad čeka ātri vien lika saprast, kurā vietā tu atrodies, vai tu elpo dziļi un tevī ir liels, nesatricināms miers par kādu lietu, par ko tu iestājies, labi apzinoties augsto spēles likmi. Tagad visas durvis vaļā! Viss pieejams un atrodams! Tomēr izšķirošo lomu jauno cilvēku izvēlēs spēlē ģimene kā tolaik, tā arī šodien. Visgrūtāk būt par nacionāli ir cittautiešu jaunietim mūslaiku Latvijā! Viņi jau saka tā ir mana zeme, es te esmu piedzimis, taču neviens nesaka – tā ir mana tauta. Jo viņi nejūtas piederīgi latviešiem un, ja tā labi padomā, tad viņiem ir taisnība. Viņi taču pat negrib iet latviešu skolās kā latvieši. Viņi jau, piedzimstot ir nolemti būt par citādo elementu, ja viņu vecāki pieņem lēmumu sūtīt bērnu krievu dārziņā un tālāk jau praktiski ir izlemts, ka bērns veidosies par krieviski runājošu personu Latvijas valstī, kas pastāv jau vairāk kā 25 gadus, – nekritiski skatīsies krievu televīziju, brīvprātīgi ļaujoties smadzeņu skalošanai un tai pat laikā kritizēs visu tā saukto ‘latvisko’. Šai laikā ir izaugusi jauna paaudze, kuras domāšanu ir iespaidojusi okupācijas laikā radītā, ka latvieši ir nacionālisti, jo kara laikā cīnījās vācu armijas pusē un automātiski ienaidnieki, jo to taču mācīja padomju savienībā un, kas turpinās tagadējā Krievijā, jo visus pašu pastrādātos noziegumus Krievija noliedz, bet visus citu pastrādātos noziegumus, ieskaitot Otrā pasaules kara noziegumus nosoda un vainīgos sauc pie atbildības. Paštaisnums noved pie realitātes izjūtas zaudēšanas, kas savukārt noved pie smagākiem un smagākiem noziegumiem pret cilvēci, jo nesodītība rada visatļautību, un visatļautība noved pie veselā saprāta zaudēšanas, kad mērķis attaisno līdzekļus, kas rada atomkara draudus visai cilvēcei. Apzinoties paštaisnuma briesmas, katram būtu vēlams pastrādāt ar savu tā saukto ‘nacionālismu’ ārpus mediju štancēm un stereotipiem. Varbūt atklāsies jauns skatījums uz nacionāļiem, ne tikai kā kādu politisko spēku pārstāvjiem…

  2. Ņemot vērā 4.maija kliķes stingro cenzūru (kura esot aizliegts un kuras neesot??!), ir ļooooti smagas šubas, vai šādā režīmā var būt patiesi atainots un un vēl plašai publikai ļauts iepazīt nacionālās ideoloģojas un partiotisma godīgs atspoguļojums! Visdrīzāk, tā būs ķengšanās, skabargu un traipu meklēšana, atsevišķu fragmentu tendenciozu čekas stila izcelšanu, lai par iespējams noklusētu finansējumu, nopulgotu gan pašu nacionālo ideju, gan tās nesējus tautā!

  3. Nevajag nacionālus pļāpas saukt par nacionālistiem.

Draugiem Facebook Twitter Google+