Cilvēkiem bez izglītības reizēm jāpalīdz pret pašu gribu, “LA” diskusijā atklāj pedagoģe 1
Janvārī divās nedēļās uzzinājām par trim traģēdijām, kur izdzisušas bērnu dzīvības – Dobelē badā mirusi zīdainīte, Rēzeknē ugunsgrēkā mājā bojā gājusi divpadsmitgadīga meitene, Rīgā – gadu un astoņus mēnešus veca meitenīte. Daudzi vaicā, vai šos riskus bija iespējams paredzēt un arī novērst? Kur bērnu aizsardzības “tīklā” ir caurumi? Vai mūsu sabiedrībā sociālā riska ģimeņu kļūst arvien vairāk jeb tāds priekšstats rodas tāpēc, ka varbūt mediji šim tematam pievērš lielāku vērību, vairāk raksta, stāsta?
Par to – saruna “LA” redakcijā, kurā piedalījās Salaspils novada sociālā dienesta vadītāja Gunta Gumbina, Rīgas sociālā dienesta vadītājs Ervīns Alksnis, Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas speciālistes inspektore Jana Sīpola un psiholoģe Anda Sauļūna, Rīgas bāriņtiesas Latgales priekšpilsētas aizgādības lietu nodaļas vadītāja Kristīne Valtere, biedrības “Ģimenes šūpulis” Patvēruma mājas vadītāja, pedagoģe Valda Reķe un demogrāfs, “Nākotnes fonda” pārstāvis Ilmārs Mežs.
Valda Reke pārstāv nevalstisko organizāciju, kas rūpējas par sievietēm gaidībās un sievietēm ar maziem bērniem, kuras rod pie mums iztiku un pajumti, ja viņām citur tās nav. “Gada laikā esam uzņēmuši septiņas sievietes ar septiņiem bērniem – no visas Latvijas, izņemot Kurzemi; katra pārdzīvojusi kādu traģēdiju. Ir bijuši gadījumi, kad tieši sociālie darbinieki atveduši grūtnieci vai jauno māti pie mums. Sociālā darbiniece aizbraukusi pat uz kaimiņu novadu, kur tajā brīdī atradusies viņas kliente, un atgādājusi uz “Ģimenes šūpuli”. Pie mums ir apstākļi kā ģimenē, cenšamies, lai valda uzticēšanās. Kad jaunajai sievietei pajautāju, kādēļ uz kakla zils, viņa sāka rādīt, ka sasista, uz ķermeņa arī citur zilumi. Aizvedām pie ārsta, izrādījās, ka viņai ir lauztas ribas. Sociālā darbiniece, kā noskaidroju telefonsarunā, par šo situāciju neko nebija zinājusi… Paldies, protams, ka bija izņēmusi ārā jauno sievieti no šiem veselību apdraudošajiem apstākļiem. Kaut jaunā sieviete nemaz neesot gribējusi braukt prom no turienes.”
Viņasprāt, ir gadījumi, kad ir jārīkojas pret tā cilvēka gribu, kuram, jau pilngadīgam esot, trūkst saprašanas par apdraudējumiem. “Piemēram, cits likteņstāsts: zvana sociālā darbiniece no blakus pagasta, ka jaundzimušais bērns tik piesmēķētās telpās, ka nav ko elpot, un jautā, vai varētu māte ar bērnu padzīvot pie mums. Jā, varētu. Taču pēc stundas zvana otrreiz: nē, nebrauciet pakaļ, sieviete negrib. Jo vīrietis ir nopircis bērnam par 12 eiro pamperus, viņš par abiem rūpēšoties”.
“Cilvēki, kam trūkst izglītības, nesaprot, kāpēc par viņiem interesējas bāriņtiesa, sociālais dienests… Nav noslēpums, ka ir ģimenes, kurām svarīga par bērniem saņemtā nauda – piedzimis nākamais bērns, tātad nākamais pabalsts,” skumju secinājumu izdara Reķe.
VISU DISKUSIJU LASIET JAUNĀKAJĀ LAIKRAKSTA “LATVIJAS AVĪZE” NUMURĀ VAI E-IZDEVUMĀ!
