Didzis Šēnbergs: Ukrainā zaglim jāsēž, slepkavam – ne? 2
Eiropas Savienība ir vairāk kā tikai ekonomika – Eiropa ir apgaismība un humānisms. Atmodā domājām, ka Rietumvalstīm ir pienākums nākt palīgā. Rietumvalsts ir arī Latvija: morāli pienākumi tagad ir mums.
Janukoviča režīms – bruņotu spēku lietošana pret miermīlīgiem pilsoņiem, kas vēlējās dalību Eiropas Savienībā. Ap simtu nogalināto, arī no snaiperu lodēm, simtiem sakropļoto, ievainoto; ziņo par nolaupītiem, spīdzinātiem, gatavību galvaspilsētā slepkavot ar armiju. Kad 1991. gada 17. janvārī “Latvijas Jaunatne” pieminēja 1989. gada Tjaņaņmiņa asinspirti, mēs, latvieši, zinājām, kas ir specvienību kā OMON vai “Berkuta” ložu sūtīšana pret tautu barikādēs.
Nekas tāds Eiropai nav pieņemams: nedrīkst sarunās jaukt upuri ar bendi. Ja diktatora Janukoviča režīmu neuzskata par noziedzīgu, tad retorika citu autoritāru vadoņu sakarā ir mutes un tastatūras dzesēšana. Jebkura Latvijas pozīcija, kas neparedz režīma beigšanos, nekavējoties Janukovičam atkāpjoties, nav pieņemama. Un secība “vakar Gruzija, šodien Ukraina, rīt Latvija?” mums zināma.
Tiesību sistēmā noziegumi pret cilvēci skaidri tuvojas universālajai jurisdikcijai. Piemēram, par noziegumiem Čīlē pret diktatoru Pinočetu 1998. gadā kriminālprocesu ierosināja Spānijas tiesa, apcietināja viņu Anglijā. Ja 18. gadsimtā Emēra de Vatēla “Tautu tiesībās” tā bija ideja, tad kopš 1969. gada Vīnes konvencijas 53. paragrāfa imperatīvo normu jeb jus cogens esība ir nostiprināta. Pinočeta precedentā Lordu palāta lēma, ka valstu galvām nav imunitātes šādās reizēs (Regina v. Bow Street Metropolitan Stipendiary Magistrate, ex parte Pinochet Ugarte, 1998). Tas ir veids kā ar noziegumiem pret cilvēci rīkojas civilizētas prokuratūras – ierosina lietu. Ne jau kredītkaršu iesaldēšana un aizliegums apmeklēt Rīgas un Parīzes operas ir sods par masu slepkavību. Ārlietu ministram un mūsu prokuroriem jārīkojas.
Autors ir Eiropas tiesību institūta pētnieks
