Dievkalpojums kā dāvana tautiešiem 4
Oslo dzīvojošie latvieši reizi mēnesī pulcējas uz luterāņu mācītāja Ginta Kronberga vadīto dievkalpojumu. Tas notiek Oslo centrā, baznīcā, kas pieder Norvēģijā dzīvojošai zviedru kopienai – svētdienas rītos vispirms notiek dievkalpojums zviedriem, pēcpusdienā – latviešiem. Turklāt par dievnama izmantošanu nav jāmaksā. Jau no pēckara gadiem šeit pulcējās latvieši un viņu draugi, bet tālumā zemeslodes otrā pusē vienā no Austrālijas pilsētām latvieši šajā laikā atvēlēja savu baznīcu zviedru kopienai Austrālijā. Pēdējos desmit gadus, kad notiek regulāri latviešu dievkalpojumi Oslo, zviedru draudzei dalīšanās ar dievnamu ir kļuvusi pašsaprotama, vien jāsaskaņo datumi.
30 kristības, 14 iesvētības
Gints Kronbergs ir Grobiņas un Durbes draudžu mācītājs, kas uz Oslo regulāri dodas jau desmit gadus. 2003. gadā, būdams jau Latvijā ordinēts mācītājs, viņš ieguva stipendiju maģistrantūras studijām privātā mācību iestādē – Luteriskās baznīcas Teoloģijas fakultātē Oslo. Ārzemniekiem studijas notika angļu valodā. Vietējās norvēģu baznīcās dievkalpojumi notiek norvēģiski, bet, neprotot norvēģiski, trim studentiem no Latvijas tai laikā pietrūka ierasto garīgās dzīves norišu. Tā nu trīs latvieši izdomāja, ka dievkalpojums var notikt kaut kopmītnes istabiņā. Vēlāk noskaidrojuši, ka Oslo ir latviešu biedrība un ka savulaik Norvēģijā ir bijusi arī trimdas latviešu dibināta draudze, taču tā beigusi pastāvēt deviņdesmito gadu beigās. Latviešu biedrība uzaicināja Gintu 2003. gada 18. novembrī sacīt valsts svētku uzrunu Oslo un vēlāk noturēt Ziemassvētku dievkalpojumu zviedru baznīcā. Pamazām veidojās draudze, ko viņš nepameta arī pēc atgriešanās Latvijā 2005. gadā. Gints priecājas, ka bieži vien baznīcā ierauga jaunus cilvēkus, kuri ir vai nu nesen ieradušies Norvēģijā, vai arī nesen uzzinājuši par iespēju klausīties latviski dievvārdus. Viņš lēš, ka dievkalpojumus gadā apmeklē apmēram divi simti cilvēku. Īpaši daudz ļaužu sarodas kristību vai iesvētību reizēs. Oslo latviešu draudzē šo astoņu gadu laikā ir bijušas 30 kristības un 14 iesvētības. Pārsvarā baznīcu apmeklē Oslo un tās tuvumā dzīvojošie latvieši. Tautieši ir arī citur Norvēģijā, bet tur latviešu mācītāju vēl nav. Pērn Oslo noturēt Svētās mises ieradās arī katoļu mācītājs Ilmārs Tolstovs.
Arī psihologa lomā
Kāda ir tautiešu kopiena Norvēģijā? Gints vērtē, ka pirms padsmit gadiem aizbraukušie tur nodibinājuši ģimenes, sievietes precējušās ar norvēģiem, dzīvo labi. Latvieši ir pārņēmuši norvēģu tradīcijas – gan ēšanas paradumus, gan svētku svinēšanu u. c. – un ir asimilējušies.
Ir arī daļa latviešu, kas aizbraukuši turp strādāt uz laiku un tur jūtas sveši. Tāpēc ierodas baznīcā, lai satiktu savējos, dzirdētu dievvārdus un latviešu dziesmas. Dzīvokļi Oslo maksā dārgi, tāpēc latvieši parasti īrē pavisam šaurus miteklīšus, kur nav vietas svinību rīkošanai. Bet baznīcā ir īpašas telpas, kur pēc dievkalpojuma iedzert kafiju un parunāties.
Iedraudzēties citam ar citu un būt tādā latviskā kopienā – tas ir mērķis. Un tā vienmēr pēc dievkalpojumiem ir kafijas galds, katrs ir centies, nesis, un cilvēki rod savstarpējus kontaktus. Nu jau Latviešu biedrībai ir arī mājaslapa.
Katrs trešais latvietis, kas ierodas baznīcā, ceļu uz dievnamu atradis tikai Norvēģijā, secinājis Gints: “Ir vientulība, nošķirtība no ģimenes, un daudziem ir ļoti bēdīgs noskaņojums. Šai dzīvei ārzemēs ir ekonomiski iemesli – jāpelna, lai atdotu kredītus, uzturētu Latvijā palikušos tuviniekus. Tādos brīžos cilvēkiem ir vajadzīgs kristīgs atbalsts.”
Gints Kronbergs apmācījis trīs palīgus – lektorus, kuri notur dievkalpojumus Grobiņā un Durbē laikā, kamēr pats ir Oslo. Atceroties studiju gadu pieredzi, kā jūtas cilvēks, kas ir ilgi prom no dzimtenes, viņš saprot svešumā dzīvojošos un zina, kā uzrunāt un garīgi stiprināt. Mēdz būt tā, ka mācītājam jāpalīdz cilvēkam, kura dzīve sarežģījusies gluži neparedzētu un iepriekš neiedomājamu apstākļu dēļ. Gints teic, ka smukās meitenes, gaišmates no Latvijas, gluži kā magnēts pievelk Austrumu vīriešus, kas arī dzīvo Norvēģijā. Viņas iemīlas un, neņemot vērā kultūras atšķirības, apprecas. Bet tad izrādās, ka mīļotajam vīrietim jau ir vairākas citas sievas… Vai arī mēdz būt situācija, kad vīrietis pret sievu izturas vardarbīgi. Uz jautājumu, ko gan ģimenes konfliktā var palīdzēt mācītājs, Gints atbild:
“Iesaistām cilvēku sadraudzībā – lai viņš nesēž viens, pārņemts tikai ar smagām domām par savu dzīvi; un pats galvenais – mēs aizlūdzam par viņu.” Un tā – ar padomdošanas sesijām, ar pastorālu klātbūtni, sarunām ar konfliktējošiem cilvēkiem – mācītājs pilda arī psihologa lomu. Gints uzsver, cilvēki visvairāk Dieva klātbūtni izjūt ārkārtējos gadījumos, kad šķiet – dzīve karājas mata galā. Viņa pieminētajās divās kritiskajās situācijās konflikti atrisinājušies it kā vienkārši: “Viens nomierinājās, otrs ļāva sievietei iet savu ceļu.”
Aizlūdz arī par Latviju
20. gadsimta sākumā celtā Margarētas baznīca ir ļoti skandināviska – majestātiska, augsta. To 1925. gadā iesvētīja zviedru arhibīskaps Nātans Sēderblūms – tas pats Sēderblūms, kurš godināts arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsturē, jo 1922. gadā konsekrējis pirmo LELB bīskapu Kārli Irbi. Margarētas baznīcas spilgtākais greznuma elements bijušas ļoti skaistas vitrāžas, bet, kad baznīca cieta nelietīgā noziedznieka Breivīka sarīkotajā sprādzienā, vitrāžas sašķīda un ar sprādziena vilni iesviestās stiklu drumslas vēlāk bijis jālasa ārā pat no klavierēm. Baznīcas īpašnieki cer ar apdrošinātāju naudu vitrāžas atjaunot, bet pagaidām tas nav noticis.
Pērn, kad latviešu draudze uzzinājusi, ka vienai Norvēģijā dzīvojošai latviešu ģimenei notikusi nelaime – nodegusi īrētā māja, visu dievkalpojuma laikā savākto kolekti aizsūtījuši atbalstam cietušajiem tautiešiem, apzinoties, ka Baznīca ir aicināta darīt labu cilvēkiem.
Gints Kronbergs saka, atlīdzību par dievkalpojumiem Oslo viņš nesaņem, jo draudzes ziedojumi nosedzot tikai ceļa izdevumus. “Galvenais, ka varu braukt un kalpot, tā ir mana dāvana Norvēģijas latviešiem.” Jo vietējiem latviešiem notiek balles kafejnīcā, bērniem ir “Kastaņa” skoliņa, bet tāds forums, kur darbojas visi, ir baznīca. Ļoti jauks notikums – latviešu biedrības karoga iesvētīšana – piedzīvots pagājušogad. Biedrība ir augusi ar daudz jauniem biedriem.
Arī Norvēģijā dievkalpojumos Gints vienmēr aizlūdz par Latviju: “Mēs lūdzam par savu Latviju, par vadītājiem. Daudziem Latvijā ir tēvi, mātes vai bērni, un tādas lūgšanas ir sirsnīgi brīži, kad domāt par viņiem. Kad nomainījās vēstnieks, mēs aizlūdzām arī par viņa veiksmīgu darbu.”
Arī vēstniecības darbinieki ierodas uz dievkalpojumiem. Cilvēki jūtas ļoti pagodināti, ka atnācis arī vēstnieks, novērojis Gints. Vēlāk pie kafijas galda tie latviešu vīri, kas strādā Norvēģijā celtniecībā, dedzīgi metušies sarunā, vaicājot vēstniekam visos grūtos, ekonomiskos un politekonomiskos jautājumus, pats galvenais – kad Latvijā būs labāk, kad tautsaimniecībā būs izaugsme.
Sprediķo arī norvēģu draudzē
Mācītājs stāsta, ka pēdējā gada laikā turējis dievkalpojumus arī vienā no norvēģu draudzēm Oslo, kura attīsta misijas darbu citur Norvēģijā, un tāpēc vienreiz mēnesī, kad Gints atbrauc, var atbrīvot norvēģu kolēģi doties uz Bergenu vai uz Norvēģijas ziemeļiem. Sprediķi Gints teic angliski, jo angļu valodu norvēģi protot tik labi, kā Latvijā padomju laikos latvieši prata krievu valodu. Bet galvenais ir kas cits – lai svētrunā pateiktu to, kas cilvēkus patiešām uzrunās un garīgi stiprinās, viņi ir labi jāpazīst. Jau studiju gados Gints iemācījies novērtēt atšķirības norvēģu un latviešu domāšanā un uztverē, piemēram, kā vieni un otri raugās uz pārmaiņām. Dieva Vārds vienmēr vēsta par labām pārmaiņām, “evaņģēlijs” tulkojumā nozīmē labā vēsts jeb priecīgā vēsts. Cilvēka saskarsme ar Dievu izraisa viņā pašā un sabiedrībā labas pārmaiņas. No dzimtenes promesošam latviešu cilvēkam ir svarīgi dzirdēt kādu cerīgu vēsti par pārmaiņām, uzsver Gints. Taču, ja sprediķojot sakārtotajā norvēģu vidē, liktu uzsvaru uz pārmaiņām, tad viņi to klausītos ar piesardzīgām bažām: “Kādas pārmaiņas? Mums ir tik labi, ka negribam nekādas pārmaiņas!” Tāpēc uzrunā norvēģiem mācītājs vairāk akcentē cilvēku gara dzīvi un personas garīgo izaugsmi. Jo cilvēki pamanās laicīgo labklājību attiecināt arī uz savu dvēseles labklājību, bet Svētie Raksti brīdina no iegrimšanas pašapmierinātībā.
Gints atceras, ka studiju sākumā profesors teicis: jums būs ļoti paveicies, ja pēc gada vai diviem kāds norvēģis būs kļuvis par labu draugu. Gadu gaitā pārliecinājies – norvēģi ir laipni, politkorekti un toleranti, bet nesteidzas draudzēties ar cittautiešiem. Taču “tie norvēģi, kas iemīlējuši latviešus un Latviju, ir tikpat kā mūsējie – viņi nes liecību par Latviju citiem”. Daži norvēģi arvien ierodas uz latviešu dievkalpojumu, un viņu vajadzībām Gints ir iztulkojis sprediķi angliski un iedod to lasīšanai, bet dziesmas viņi mēģina dziedāt līdzi latviski.
