Anšlavs Eglītis. Diloņa nepieveikts 1
Kad ar tuberkulozi nomira māsīca Austra, Anšlavs Eglītis, tikai astoņpadsmit gadus vecs, iedomājās sevi pavisam slimu un pirmo reizi sajuta bailes no nāves.
Mīļais Ansītis
…Cik tuvu nāvei ir viņa sieva Marija un vecākais dēls Anšlavs, kādā 1926. gada ziemas dienā, iedams pa Valdemāra ielu, izmisis domā Viktors Eglītis. Abiem ir tuberkuloze. Kaut viņš varētu paglābt no nāves ķetnām savus mīļos!
To tēvs vēlējās arī pirms divdesmit gadiem, kad lielās mokās dzima Anšlavs. Bērnu izvilka ar stangām, dēls bija liels un spēcīgs, bet Marija ļoti vārga. Sešas nedēļas Eglītis rūpīgi kopa sievu un mazuli. Pārtinis Ansīti, aizgrābts vēroja, cik gudras ir puikas tumšās acis.
Divu gadu vecumā Ansītis gandrīz nomira no bronhu iekaisuma, tomēr Dievs bija žēlīgs. Taču zēna plaušas bija vārīgas, tāpat kā mātei.
Maigais, jūtīgais zēns, jau piecu gadu vecumā iemācījies lasīt un zīmēt, cieta no tēva ilgstošās prombūtnes un mātes slimīgās nervozitātes, bet pārmainījās kara laikā. Tālajā Sormovā, Volgas krastos, Anšlavs bija spiests kārtīgi kauties ar krievu zēniem, lai aizstāvētu sevi un mazo brāli. Norūdījās pamatīgi. Iemācījās krievu valodu, arī pirmo mākslas izglītību apguva Sormovā, apmeklējot gleznošanas kursus.
Kad Viktors Eglītis Pirmā pasaules kara laikā atšķirto ģimeni pārveda mājās, Anšlavs bija vājš, stūrains un ļoti spītīgs pusaudzis ar lieliem robiem izglītībā, bet aizrāvies ar mākslu. Skolas gaitas viņš turpināja Rīgā 2. ģimnāzijā, mācījās gleznošanu pie Valdemāra Tones, daudz lasīja, zīmēja, sportoja. Viņa veselību pagaidām apdraudēja tikai sliktie zobi – 1920. gada janvārī vajadzēja plombēt vienu dzerokli, divus augšējos priekšzobus un trīs apakšzobus…
Vasarās, dzīvodams Inciemā, Anšlavs rūdījās – piekopa norīvēšanos un istabas ģimnastiku, kā arī mēģināja sasniegt rekordus vieglatlētikā. Abi ar draugu Volfgangu Dārziņu sacentās, kurš spēs tālāk aizlēkt un ātrāk skriet. Vēstulēs viens otram rakstīja par saviem sasniegumiem: Anšlavs aizlēca 4,61 metru, Volis – 4,70 metrus, Anšlavs atbildēja ar 5,01 tālumā un 9,70 – trīssolī. Sportošana bija daudz patīkamāka nodarbe par gatavošanos pēceksāmeniem, kas tā kaltēja smadzenes!
Dažreiz Volis ieradās Inciemā mēroties spēkiem klātienē. Kādā oktobra dienā puikas peldēšanas sezonu slēdza, daudzreiz nirdami upē – un pelde abiem beidzās ar saslimšanu.
Slimības sākums
Anšlava vājajām plaušām tas bija spēcīgs trieciens. Pēc slimošanas viņam bieži sāpēja galva, naktīs nenāca miegs. Ar diloni sirga Anšlava māsīca Austra, tāpēc satrauktie vecāki lika dēlam katru dienu mērīt temperatūru. Viņš jutās tik saguris, ka pat gāja pie ārsta, bet dakteris Mende rentgena attēlā neko sliktu neatrada.
Turpmākajās dienās pēc māsīcas bērēm Anšlavam turējās 37,2 grādus augsta temperatūra, no rīta bija slikta dūša un visu dienu – bēdīgs prāts. Dzīve šķita bezmērķīga, bet mirt negribējās. Vēsajās aprīļa dienās viņš vēl dabūja bronhītu, pāris dienas dzīvoja pa māju, nespējot saprast, kāpēc tik jocīgi lēkā temperatūra, kuras mērīšana jau kļuva par māniju.
Pēdējais mācību gads ritēja uz beigām. Skola Anšlavam bija apnikusi līdz kaklam, stundas nogurdināja. Klasē viņu saistīja tikai Olga Jansone. Anšlavs gan nesaprata, ka tā ir mīlestība, kas plosās viņa domās un neliek mieru. Taču skola jābeidz, veselība jāsargā. Temperatūra gan bija normāla, bet krūtis trokšņoja un kreisais plecs sāpēja, stundās bija grūti nosēdēt. Citas nodarbes bija atstātas novārtā, grūti nācās saņemties pat pašam nepieciešamākajam – mācībām.
Tēvs lika lietā pazīšanos, lai dēls varētu pabeigt skolu bez eksāmeniem. 1924. gada 17. maijā, pēdējā skolas dienā, visi klasesbiedri apskauda Anšlavu, nenojauzdami, cik viņam skumji ap sirdi – labāk gribētu būt vesels un kārtot eksāmenus.
Pēc dažām dienām Anšlavs ar māti jau bija Inciemā. Mamma stādīja un sēja, dēls gleznoja. Viņa krūtis čīkstēja, pie kakla pakšķēja. Tēvs teica: arī mammai slimība tā sākusies. Anšlavs stipri bēdājās par savu vārgumu, temperatūra sasniedza 37,5 grādus, iegriezis pirkstā, viņš noģība… Kad aizbrauca uz Rīgu, lai varētu būt klāt skolas atvadu vakarā, temperatūra jau bija 37,7. Pavisam nobijies, jauneklis dažas dienas pavadīja gultā. Uz svinīgo sarīkojumu aizgāja, lai vēlreiz redzētu Olgu. Kam vajadzīga tā apliecība, ja nav zināms, cik ilgi viņš vēl dzīvos!
Ārsts Miķelsons bija pateicis, ka kreisā plauša nopietni bojāta. Uzzinājis, ka Anšlava mātei ir dilonis, dakteris vairs nešaubījās par diagnozi. Gadu nopietni jāārstējas – un varbūt tik un tā jābrauc uz paradīzi…
Papa bija ceļojumā, rakstīja vēstules un cerēja, ka dēlam labāk – bet kā viņam būs jāviļas! Anšlavs zināja, ka tēvs mīl viņu vairāk nekā mammu un brāli Vidvudu, tāpēc būs gaužām nelaimīgs, ja…
Inciemā atgriezies, Anšlavs gleznoja. Un cerēja, ka saules vannas palīdzēs atveseļoties.
“Krūtis spēlē kā Vāgnera operas”
Sagaidījis mājās tēvu, Anšlavs saslima ar angīnu. Sāka spļaut asinis. Tiklīdz likās, ka nāk atveseļošanās, slimība atkal atsākās. Viņš bija pavisam aizsmacis un spēja runāt tikai čukstus, kad ciemos ieradās draugs Volfgangs. Šajās dienās Anšlavs pirmo reizi mūžā dzina bārdu.
Tēvs domāja par sanatoriju. Rēķināja, kur ņemt līdzekļus. Taču dr. Mende, Anšlavu izmeklējis, neko neatrada, arī dr. Miķelsons teica: stāvoklis labāks nekā pavasarī… Anšlavs mēģināja dzejot – kas atlika? Krūtīs gan pakšķēja, iesnas nepārgāja, runājot sāpēja aukslējas.
Decembrī Anšlavam piemetās bronhīts, pēc garākām pastaigām parādījās temperatūra. Martā dr. Mi- ķelsons atklāja, ka Anšlava kreisajā plaušā pie saknes sācies jauns process, un ieteica ārstēšanos ārzemēs. Vecāki spēja dēlu aizsūtīt uz Siguldas pansionātu. Tur viņš jutās slikti – stipri klepoja, vairāk gulšņāja istabā. Maijā Anšlavs jau bija Inciemā. Temperatūra – 37,2. “Krūtis spēlē kā Vāgnera operas, kāsēju kā begemots,” viņš ierakstīja dienasgrāmatā.
Vecāki darīja visu iespējamo un neiespējamo, lai glābtu dēlu. Bet rudenī viņš spļāva asinis un spēja tikai gulēt un lasīt – līdz acu sāpēm. 28. oktobrī Eglīši pavadīja Anšlavu uz Berlīnes vilcienu. Viņš devās uz sanatoriju Leizenē, Ronas ielejā. Nenojaušot, ka pēdējo reizi redz māti dzīvu.
Rakstnieka tapšana
Dr. Lokmaņa pansijā Anšlavs daudzas dienas pavadīja uz terases – guļammaisā ietinies, lūkojās kalnos un mākoņos. Virsotnes vilināja – tiklīdz spēki ļāva, jauneklis kāpa kalnos. Un neaizmirsa palielīties vecākiem. Māte priecājās, tēvs ieteica būt prātīgākam.
Nekādas uzlabošanās gan nebija un atlika pneimotorakss. Bet to labāk veikt mājās – lētāk un arī drošāk. 5. maijā Anšlavs atgriezās Rīgā. Pa ceļam saaukstējās, pēc apārstēšanās pārcieta plaušu gāzēšanu Mežaparka sanatorijā, vēlāk atpūtās pansijā. Mātei nebija labi, Inčukalna sanatorijā viņai atklāja arī kakla tuberku- lozi, bet viņa baidījās un satraucās par Anšlavu. Negribēja, ka dēls pārpūlas, apciemojot viņu Inču- kalnā… 27. jūnija rītā māte nomira. Vēsais, lepni atturīgais Anšlavs nekaunējās izmisumā raudāt.
1926. gads Anšlavam pagāja, veseļojoties slimnīcās un sanatorijās. Gleznot tur nevarēja, toties rakstīt gan. 18. septembrī Brīvajā Zemē parādījās pirmā Anšlava Eglīša publikācija – dzejolis Lords. Drīz jauneklis sāka sevi izteikt prozā. Atspirdzis un tēva rūpju lutināts, Anšlavs sešos gados pabeidza Mākslas akadēmiju, kļuva par Mūksalas mākslinieku biedrības vadītāju, rakstīja mākslas kritikas.
1936. gadā Anšlava pirmā prozas grāmata Maestro, kas tika augsti vērtēta, iezīmēja izcila latviešu rakstnieka rašanos.
Dilonis viņu nepieveica. Nodzīvojis ilgu un bagātu mūžu, Anšlavs Eglītis mira no prostatas vēža.
Anšlava Eglīša dosjē
Latviešu rakstnieks, mākslinieks, mākslas kritiķis, tulkotājs un recenzents. Dzimis 1906. gada 14. oktobrī Rīgā, rakstnieka Viktora Eglīša un skolotājas un tulkotājas Marijas Eglītes (dzim. Stalbova) ģimenē.
Viens no izcilākajiem un pats ražīgākais trimdas rakstnieks, vairāk nekā 50 prozas grāmatu, galvenokārt romānu, autors. Rakstījis arī dzeju, darbojies dramaturģijā.
Par Inciemā pavadītajām vasarām uzrakstījis aizraujošu un asprātīgu grāmatu Pansija pilī.
1944. gadā devies trimdā, no 1950. gada dzīvojis ASV, kur darbojies Holivudas Preses grupā.
Miris 1993. gada 4. martā, 86 gadu vecumā, Santamonikas slimnīcā ASV.
